Pandēmijas nākotne jeb iracionālisma prolongācija

   Cilvēki visbiežāk savu dzīvi vēlas redzēt kā kontinuumu – nepārtraukti secīgu parādību un procesu virkni. Atkāpes un pie tam radikālas atkāpes no dzīves kontinuuma nav vēlamas, jo tās vienmēr izraisa stresu. Cilvēces vēsturē tādi drūmi stresori kā bads, aukstums, smaga slimība, infekcija, fiziska vai psihiska trauma mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizējot psihiskās un fizioloģiskās norises. Tās nav patīkamas norises. No tām summējas stress. Tikšanās ar stresu nevedina atsacīties no dzīves ierastās kārtības. Stress nestimulē pēc pārdzīvotā sākt kaut ko jaunu. Gluži pretēji! Izjūtot stresu, vēlamies pēc iespējas ātrāk atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti stress nav sākums kaut kam jaunam.

   Taču dzīves realitātē ir tādi forsmažori stresori, kuri ļoti aktīvi uzbudina gribu pēc stresa sākt jaunu dzīvi vai sliktākajā gadījumā līdzšinējo dzīvi kardināli pārkārtot. Tādi forsmažori stresori ir karš, epidēmija, pandēmija. Tiekoties ar tiem, iepriekšējās dzīves prolongācija (pagarināšana, paildzināšana) nav aktuāla.

   Pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Vispār mums ir laime (Austrumu viedie teiktu – lāsts, nosodījums) dzīvot unikālu parādību laikmetā. Unikāla ir demogrāfiskā pāreja (1960-2050), un unikāls ir Rietumu civilizācijas noriets, eiropeīdiem bezprātīgi pārtraucot sevi demogrāfiski atražot un tāpēc intensīvi novecojot un izmirstot. Novecošanas un izmiršanas klimatā var būt tikai viena eksistenciālā orientācija – maksimāli baudīt dzīvi kamēr vēl ir iespējams to darīt. Tā ir aksiomātiska likumsakarība. Bez tās nevar pareizi izprast mūsdienu globālās sociālās problēmas un tajā skaitā Rietumu civilizācijas terminālo stadiju.

   Pandēmijā “Covid-19“ interesants ir viens moments. Proti, loģiski gaidīt, ka unikālas ir pandēmijas sekas. No unikāla fenomena loģiski gaidīt unikālu rezultātu. Bet tā nav! “Covid-19“ tāpat kā vēsturiski iepriekšējās pandēmijas uzjundī jaunas dzīves projektus. Tas nav nekas unikāls. Tā bija arī agrāk.

   Medijos tiekamies ar jocīgu futuroloģisko bezprātu – nākotnes prognozēšanas bumu, māniju, kultu, modi. Pandēmija ir līdz galam atvērusi nākotnes mentālās slūžas. Medijos dominē tēze “Pēc pandēmijas dzīvosim pilnīgi citā pasaulē”. Tēze “Nekas nemainīsies, un viss turpināsies pa vecam” medijos ir reti sastopama. Tas izbrīna, jo mediji katru dienu brīdina par gaidāmo ekonomisko un sociālo krīzi. Tomēr brīdinājumi nav spējīgi apturēt futuroloģisko bezprātu.

   Izbrīnai par futuroloģisko bezprātu ir vēl otrs, galvenais, iemesls. Līdz šim Rietumu civilizācija bija vienas temporālās dimensijas civilizācija. Rietumu masu prātus un sirdis nodarbināja tikai viena laika kategorija - tagadne. Eiropeīdu masu dzīves kontinuumā aizvadītajos apmēram 50 gados (no XX gs.70.gadiem) neeksistēja ne pagātne, ne nākotne. Eksistēja tikai tagadne. Pagātnes mantojums nebija vajadzīgs, un par nākotni neviens nedomāja. Visi tiecās izbaudīt tagadnes labumus – bezizmēra patērēšanu, izklaides industrijas saldos formātus, miesas gastronomisko lutināšanu, dzeltenās žurnālistikas glamūrīgo čalošanu. Demogrāfiskās nolemtības katlā vārījās instinkts “Dzīres mēra laikā”. Kultūras tradīcijām, mākslas un literatūras klasikai, vēsturiskajiem naratīviem neviens nepievērsa uzmanību. Masu izglītības mērķis kļuva psiholoģiskās kompetences apgūšana, lai jaunieši varētu optimāli piemēroties tagadnes profesionālajam kaleidoskopam un akūtajai nepieciešamībai regulāri mainīt profesiju grandiozā bezdarba ekonomikā. Jauniešus pieradināja ātrām pārmaiņām un nemitīgai dažādu viedokļu, iespaidu, vērtību, normu, konceptu, simbolu mijai. Laikmets, kurā cilvēkam viņa mūžā bija tikai viena profesija, izbeidzās. Tiek aizmirsta izglītības tradicionālā misija sniegt ne tikai zināšanas, bet iepazīstināt ar kultūras mūžīgām vērtībām un kultūras jēgu vispār.

   XX gs. otrajā pusē Rietumos tagadnes patosa ideoloģiskā bāze kļuva postmodernisma filosofija, kā arī neoliberālisma politiskais un ekonomiskais nihilisms, izskaužot stingru valstiskumu, nacionālo suverenitāti, brīvību, garīgumu, morālo stabilitāti, cilvēka tiesības un tā vietā priekšplānā izvirzot tādus simulakrus kā demokrātija, politkorektums, atvērta sabiedrība, globālisms, vienpolārā pasaule, dzimumizvēle, seksuālās orientācijas vaļība, postmodernisma estētiskās kroplības utt.

   Tagadnes patoss, protams, ir loģiski pamatots Rietumu civilizācijas norieta virtuvē. Savādāk nevar būt, ja intelektuālais un morālais sabrukums ir politiskās elites, akadēmisko aprindu lielas daļas un pilsētu masu inteliģences iracionālisma avots. Iracionālisma apmātu himēru cirkulācija Rietumu sociumā ir ikdienišķa riņķošana. Morālo un intelektuālo līmeni vairs nav iespējams raksturot bez tādiem vārdiem kā degradācija un deģenerācija, bet pastāvošo sociāli ekonomisko formāciju nākas dēvēt par iracionālo kapitālismu vai maniakāli alkātīgās un afēristiskās “jaunburžuāzijas” finansu kapitālismu.  Turklāt no 2016.gada novembra uz Zemes visu godkārīgi saduļķo Baltā nama 45. saimnieka politiskā cinisma doktrīna “Make America Great Again!”. Aizokeāna jūdu un anglosakšu izredzētības eksaltētais un nekaunīgais fantoms pasaules kārtību samudžina nevadāmā haosā un nemitīgā konfrontācijā, kuras odiozi unikāls dzinējspēks kļuva Ņujorkā savlaicīgi teorētiski modelētais “Covid-19”. Tas notika Džona Hopkinsa universitātē 2019.gada 18.oktobrī. Pandēmijas ģenerālmēģinājums saucās “Event 201”. Universitātei palīdzēja Vispasaules ekonomiskais (Davosas) forums un Geitsu fonds. Tātad modelēšana notika apmēram tikai divus mēnešus pirms reālās pandēmijas. Tajā galvenais ir nevis infekcija, medicīna un veselības aizsardzība, bet manipulatīvi izsludinātā reāli neeksistējošā pandēmija kā politiskais, ideoloģiskais, ģeopolitiskais, ekonomiskais instruments lielvalstu līderu un “naudas īpašnieku” ambīciju barošanā.

   Rietumu sociuma identitātes klasificēšanā vispiemērotākais ir iracionālisma koncepts, tajā iekļaujot antropoloģiskā pagrimuma visus aspektus. Iracionālisma koncepts ir jāuzskata par metodoloģiski piemērotu metakonceptu. Tātad teorētisko risinājumu, kas sevī ietver citus konceptus, stāvot pāri visai metodoloģiski konceptuālajai konstrukcijai.

   Nevar būt pozitīva atbilde uz jautājumu “Vai pandēmija ir spējīga eiropeīdu sociumā likvidēt iracionālismu un atjaunot Apgaismības iedēstīto Jauno laiku vislielāko dārgumu racionālismu?”. Pandēmija “Covid-19” pati par sevi nav, sacīsim, normāla nelaime. Pandēmiju caurstrāvo klajš iracionālisms – iracionālas nekaunības eskalācija. Iracionāla ir pandēmijas “administrācijas” organizatoriskā rīcība, un iracionāla ir mediju un sociuma reakcija. Tajā tiekamies gan ar histēriju un paniku, gan ar necienīgi brīvprātīgu līdzdalību cilvēka tiesību ierobežošanā un konstitūcijas pantu pārkāpšanā, izmantojot policejiski represīvas metodes. Iracionālisma spoža kulminācija ir obligātā vakcinācija, neredzēta tipa koncentrācijas nometnes veidošana (digitālais fašisms), attālinātās izglītības masveida ieviešana, milzīgu naudas summu miglaina sadalīšana un, saprotams, zinātnes virusoloģiskās un epidēmiskās kompetences ignorēšana sintezē ar statistiskajām viltībām.

   Pandēmiju “Covid-19” nevar neatzīt par unikālu notikumu cilvēces vēsturē. Taču unikālais nav vīrusa “SARS-CoV-2” nodarītais ļaunums. Unikāla ir pandēmijas politiskā un informatīvā korona. Pandēmiju tāpat kā tik tikko nosaukto vīrusu aptver oriģināls vainags – politiskās elites un masu mediju sastrādātais unikāli monstrozais iepakojums, spējot uzspiest zombējoši destruktīvu pieeju visai cilvēcei. Tas ir iespējams tikai iracionālā kontingentā, kad iracionālisms ir ne tikai Rietumu masu sabiedrības sērga, bet relatīvi toksiski indē arī citu civilizāciju ļaudis. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēku prāta ievirzi. Tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormāli lielo dzimstību. Depresīvas un ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Arī minētais futuroloģiskais bezprāts ne par ko labu neliecina. Drīzāk liecina par kognitīvajiem izkropļojumiem, nespējot atbrīvoties no iracionālās domāšanas. Futuroloģiskais bezprāts patiesībā ir vienīgi tas, ko kognitīvajā psihoterapijā dēvē par kompensējošo (sevis nomierinošo) stratēģiju. Ja dzīvē ir kaut kas bīstams, tad to nākas sevī nomierinoši kompensēt. Kompensatori mēdz būt dažādi. Pandēmijas “Covid-19” apdraudētība tiek kompensēta ar paniku, pandēmijas neatzīšanu, futuroloģisko bezprātu - projektējoši saturiski nekonkrētu slimīgi jūsmīgu rosīšanos.

   Internetā ir pieejams futuroloģiskā bezprāta apkopojums. Nekā cerīgi oriģināla neuzzinām. Tiek atkārtots sen lasītais: būs tehnoloģiskais progress, mākslīgā intelekta un gēnu inženierijas uzplaukums, būs superglobalizācija planētas valdības diriģējumā. Nekas iepriecinošs nav prognozētais autarķijas valstiskums. Jau sen ir teicami zināms, ka nav iespējama ekonomiskā norobežošanās un iztikšana bez importa. Jau sen vairs nevienu nevar nobaidīt ar “jauniem viduslaikiem” – globālo tehnoloģisko regresu. Zināma novitāte un futuroloģiski reāla iespējamība ir nākotnē piesolītā digitālās koncentrācijas nometne un totālā čipizācija.

   Futuroloģiskajās prognozēs ir jāņem vērā divi paradoksi. Ja tas netiek darīts, tad kaut ko saprātīgu nākotnē paredzēt ir ļoti grūti un, šķiet, neiespējami. Pandēmijas sakarā uzvirmo divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji, iespējami paradoksi.

   Pirmais potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozas būtnes pēc II Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpes faktiski ir paradoksālas. Praktiski vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus un peļņas regulāru kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad sarūk arī biznesa labklājība.

   Otrais paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika paātrinātā tempā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2” netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu. Bet tas nenotika. Toties uzplauka pilnīgi nepamatotā policejiskā uzraudzība. Tās objekts kļuva ne tik lielā mērā slimie cilvēki kā veselie cilvēki. Tāda politiskās varas dīvaina rīcība konstatēta pirmo reizi cilvēces vēsturē.

   Cilvēces vēsturē medicīniski policejiska uzraudzība un kontrole ir bijusi jau senāk. Eiropā t.s. medicīnas policijas sākums ir XVIII gadsimtā. Krievijā Katrīna II 1768.gadā uzticēja policijai sargāt nācijas veselību. Citās zemēs medicīnas policijas funkcijas veica valsts iestādes, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Tā tas bija Francijā un citur. Piemēram, Anglijā no 1848.gada svarīga loma bija pašvaldībām (Local Board of Health). Itālijā 1888.gadā tika izveidota “Augstākā sanitārā padome”. Austriešu ārsts Johann Peter Frank (1745-1821) publicēja fundamentālu darbu 6 sējumos “Medicīnas policijas vispārējā sistēma” (1779-1817). Kā liecina speciālā literatūra par t.s. medicīnas policiju, nācijas veselības aizsardzība netika politizēta. Ar attiecīgajiem jautājumiem nodarbojās speciālisti. Valsts un pašvaldību medicīnas policijas institūcijās darbojās tikai zinātnieki un ārsti.

   Pandēmijas “Covid-19” mēnešos nāciju galvenie glābēji bija politiķi. Viņiem, bet nevis zinātniekiem un ārstiem, bija izšķirošais vārds. Nenogurstoši patriotiskajās rūpēs par nācijas veselību, pandēmijas laikā politiķu galvenā tēma bija miljardu “pareiza” sadalīšana biznesa atbalstīšanai. Tādējādi nākotne, dzīve pēc pandēmijas, atkal tika saistīta ar patērēšanu, bet nevis ar sociālās attīstības mērķiem un ideāliem. Pēc pandēmijas sociumu gaidīja iracionālisma prolongācija. Naivi būtu cerēt nākotnē sagaidīt kaut ko citu no iracionālisma sagrauztām vismaz divām paaudzēm.

  

Demogrāfiskā pāreja un pandēmija

   Šī raksta mērķis ir apskatīt 2020.gada “Covid-19” pandēmiju demogrāfiskās pārejas (1960-2050) kontekstā. Tam ir objektīvs iemesls. Minētā pandēmija nav tikai medicīnas un veselības aizsardzības problēma. Minētā pandēmija galvenokārt ir sociāli politiska, sociāli psiholoģiska, politiskās un ekonomiskās transformācijas problēma. Dotā pandēmija ir saistīta ar globālisma un konservatīvisma piekritēju idejisko konfrontāciju, vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu, ASV planetārās kundzības māniju, Ķīnas varenības pieaugumu, Rietumu civilizācijas norietu postcivilizācijā, sociālo tehnoloģiju resursu izsmeltību. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisku darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas, cilvēci kontrolēt no viena vadības centra. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

   Pandēmijas izgaismotās politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās tendences un modernie procesi var tikt skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas misija. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Pandēmija demogrāfiskās pārejas kontekstā tiks apskatīta, balstoties uz autora definētām konceptuālajām tēzēm. Tās ir sekojošās.

  1. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem (ASV) vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem (Krievija) nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi (Ķīna) un kuras strādīgo un saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite.

   2. Pandēmijā “Covid-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, kā arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām. Pandēmijas laikā šokējoša ir cilvēku atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā.

   3. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi analītiķi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas turpināsies tas viss, kas aizsākās pirms tikšanās ar slaveno vīrusu. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, uzvedības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskos aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt pretošanās jauna tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas tika ievietotas pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija.

   4. Dzīve uz planētas stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas, kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-11 miljardi.

   5. “Covid-19” pandēmija ir “vadāmā pandēmija” – cilvēces vēsturē unikāls notikums.

   Piekto  tēzi nepieciešams komentēt. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā izgāja no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot sociāli atraktīvu jaunu tēmu vai sākot vairākas sociāli atraktīvas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā sociāli tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā vīrusa izraisītā pandēmija.

   Demogrāfisko pāreju šī raksta autors izprot atbilstoši demogrāfiskās pārejas izcilā pētnieka prof. Sergeja Kapicas (1928-2012) unikālajai teorijai, kas ir izklāstīta viņa grāmatās un rakstos speciālajā periodikā, bet galvenais – reāli apstiprinās cilvēces dzīvē. Vispirms atkārtosim S.Kapicas saskatīto demogrāfiskās pārejas būtību un galvenās iezīmes.*

   Demogrāfiskā pāreja ir tāda parādība, kad pēc intensīvas dzimstības iestājas periods, kad dzimstība tiek ierobežota un iedzīvotāju kontingentā iestājas stabilizācija. Pret demogrāfisko pāreju nākas izturēties kā pret revolūciju – radikālu pavērsienu dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā. Tātad nākas izturēties kā pret kaut ko neordināru. Demogrāfiskā pāreja nav parasta ikdienišķa parādība. Taču joprojām demogrāfi to neņem vērā un pievēršas atsevišķu valstu iedzīvotāju dinamikai atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tā rezultātā domogrāfiskā problemātika netiek skatīta planetārā mērogā. Taču planētas iedzīvotāji ir jāskata kā vienots objekts - vienota pašorganizācijas sistēma. Cilvēce jau no tās paša sākuma ir jāuzlūko kā globāla sistēma. Zīmīgi, ka pandēmija “Covid-19” apstiprina tik tikko minēto prasību.

   Prof. Kapica pielietoja matemātisko modelēšanu, sinerģētikas un nelīnijiskās mehānikas atziņas.  Viņa aprēķini liecina, ka XXI gs. vidū Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 10-11 miljardus un tādā līmenī stabilizēsies. “Baltās” rases iedzīvotāju skaits jau XXI gs. sākumā ir stabilizējies 1 miljarda apjomā, kas perspektīvā būs viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tāda demogrāfiskā aina nekādā gadījumā nav atkarīga no resursu izsmeltības un ekoloģijas, bet ir atkarīga no cilvēces iekšējās dinamikas – prāta un apziņas dinamikas.

   Demogrāfiskās pārejas laikā ievērojami samazinās “baltās” rases dzimstība. Tā ir viena no galvenajām demogrāfiskās pārejas iezīmēm. Otra galvenā iezīme ir dzimstības straujš kāpums citās rasēs, bet īpaši melnajā (negroīdu) rasē. Trešā galvenā iezīme ir planētas iedzīvotāju milzīgais pieaugums ļoti īsā laikā.

   Prof. Kapicas darbos ir lasāmi zināmi ieskati par demogrāfiskās pārejas sekām. Saprotams, viņa ieskatus neietekmēja pandēmija “Covid-19”. Par demogrāfiskās pārejas sekām viņš raksta sekojošo.

   “Baltās” rases nespēju veikt savu galveno funkciju (bērnu dzemdēšanu) uzkurina tradicionālo ideoloģisko uzskatu sabrukums, liberālā vērtību sistēma un tas, ka izglītības iegūšana prasa arvien lielāku laiku. “Baltā” rase izmirst. Tajā liels procents ir gados veci cilvēki. Turpretī mazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā straujo dzimstību, krasi pieaug jauniešu skaits un tāpēc jaunatne uz planētas kļūst vēsturiski virzošais spēks. Tā tas ir visās rasēs, izņemot eiropeīdu rasi. No tā, kādā virzienā tiks novirzīts jaunatnes spēks, ir atkarīga cilvēces nākotne.

   Dzimstības krasais pieaugums ir veicinājis vēsturiski neredzēta apjoma migrāciju. Migrācija (no laukiem uz pilsētām, vienas valsts robežās, starpvalstu un starpkontinentālā) ir aptvērusi visu planētu, izraisot daudzās zemēs destabilizāciju un nelegālo migrantu invāziju. Lielpilsētu nomalēs ir izveidojušies anklāvi, kurus varas iestādes nespēj kontrolēt.

   Prof. Kapica īpaši izceļ demogrāfiskās pārejas ideoloģiskās sekas. Viņš saskata ideoloģijas krīzi. To veicina materiālās nevienlīdzības pieaugums gan augsti attīstītās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs. Demogrāfiskās pārejas rezultātā sabrūk sakarības starp dažādiem vēsturiskā laika periodiem, cilvēki pārtrauc interesēties par pagātnes mantojumu, prāts kļūst bezprātīgs, iestājas haoss un politiskās bezjēdzības. Piemērā profesors Kapica min ANO autoritātes mazināšanos, starptautisko tiesību neievērošanu, postmodernisma filosofijas un mākslas izpausmes.

   Demogrāfiskās pārejas laikā negaidīti un strauji atsedzas cilvēku prāta un moderno informācijas tehnoloģiju savstarpējā neatbilstība. Cilvēku prāts nespēj operatīvi apgūt jaunās informācijas tehnoloģijas (“prāts atpaliek no dzelžiem”). Tas no vienas puses. No otras puses informācijas tehnoloģijas bīstami degradē jaunatni, iznīcinot garīgumu, intelektuālās spējas, pārvēršot par cilvēkiem-robotiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas politiskā vara sāk ļaunprātīgi izmantot totālai cilvēku kontrolei. Dažādu “gudru” ierīču pārņemtie un apmātie indivīdi nespēj un arī nevēlas pretoties savas dzīves digitālajai pakļautībai.

   Ideoloģija kā morālo vērtību un normu sistēma parasti atsijājas un kļūst tradīcija ilgā laika periodā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ātri, un dzīve mainās ļoti strauji. Iepriekšējās vērtības un normas pārstāj efektīvi funkcionēt, bet jaunas vērtības un normas nav izstrādātas. Tas izraisa sabiedrības apziņas un sabiedrības vadības sabrukumu, varas eroziju un varas bezatbildību, pieņemas spēkā organizētā noziedzība un korupcija. Dzīves nesakārtotība, darba trūkums, idejiskais tukšums veicina alkoholismu, narkomāniju, pašnāvības.

   Pandēmijas “Covid-19” izpratnei ļoti svarīga ir prof. Kapicas pieeja cilvēka evolūcijai. Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir unikāls notikums cilvēces vēsturē, kad ļoti īsā laikā (90 gados) kardināli izmainās cilvēku skaits uz planētas un cilvēku dzīves režīms. Agrāk jaunas pārmaiņas ieviesās pakāpeniski ilgā laikā, un arī cilvēku skaits pieauga mērenā tempā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ārkārtīgā apjomā, ārkārtīgā ātrumā un ārkārtīgi nepierastos formātos. Prof. Kapicas pārliecībā galvenais iemesls ir cilvēks – cilvēka apziņa un cilvēka prāts. Kādreiz cilvēks bija “Homo Habilis” (protošais cilvēks). Viņš prata izgatavot darba instrumentus, lietoja uguni un iemācījās runāt – apmainīties ar informāciju. Cilvēka vēsturiskajā virzībā vienmēr ietilpa informācijas apmaiņa. Nav pareizi tikai mūsdienu laikmetu dēvēt par informācijas laikmetu. Informācijas apmaiņa cilvēka gaitās bija vienmēr.

   Cilvēka pastāvēšanas vēsturē sastopamajā sociālajā organizācijā (respektīvi, socializācijas procesā) vienmēr centrālā vieta ir bijusi prāta attīstīšanai. Nav atbildes uz jautājumu “Kāpēc radās cilvēka prāts?”. Tas ir viens no dabas lielākajiem noslēpumiem. Aizvadītajos 100 000 gados cilvēks bioloģiski ir maz izmainījies. Prāta attīstībā nav notikušas dziļākas pārmaiņas. Taču mūsdienās demogrāfiskās pārejas ietekmē ir pienācis laiks, kad cilvēka prāta esamībā ir sasniegta galējā robeža. Tāpēc demogrāfiskā pāreja spiež cilvēku izmainīt savas attīstības formas, jo līdzšinējās formas neder jaunākajos demogrāfiskajos apstākļos. Runa ir par tādām formām kā morāle, reliģija, zinātne, māksla, ekonomika, valstiskums, militārisms. Runa ir par “programmas nodrošināšanu” cilvēka dzīvei. Demogrāfiskās pārejas apjoms un temps neļauj realizēt optimālu “programmas nodrošināšanu”. Nav idejas, jo izmaiņas ir straujākas nekā nepieciešamais laiks ideju ģenēzei politikā, ekonomikā, filosofijā, socioloģijā u.c.

   Prof. Kapica neizsakās par iracionālisma sērgu demogrāfiskās pārejas sakarā. Proti, viņš nelieto jēdzienu “iracionālisms”, bet lieto jēdzienus “haoss”, “sabrukums” un saskata galējo robežu cilvēka prāta esamībā.

   Pandēmijas “Covid-19” analīze nevar iztikt bez iracionālisma jēdziena. Pandēmijas dienās uzkurinātā panika, histērija, nepamatotā karantīna, statistikas meli, pašizolācija, attālinātā darbošanās, cilvēka tiesību un valsts konstitūcijas ignorēšana, veselo cilvēku mobilitātes ierobežošana, dažādu digitālo ierīču pielietošana cilvēku izsekošanā, totālas vakcionēšanas-čipizēšanas draudi nav adekvāti cilvēka prāta normālam stāvoklim. Tas ir psihiskais stāvoklis, kura klasificēšanā nav iespējams iztikt bez jēdziena “iracionālisms”.

   Prof. Kapicas darbos ir atrodams iracionālisma rašanās izskaidrojums. Tas ir saistīts ar cilvēka prāta spēju galējas robežas sasniegšanu. Prof. Kapica atsaucas uz molekulārās bioloģijas atziņām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka evolūcijas sākumā izšķiroša nozīme bija gēna “HAR1F” mutācijai. Mutācijas rezultātā cilvēka embrionā 5.-9. nedēļā izauga smadzenes. Tas bija negaidīts notikums cilvēka genomā. Tas spēja izraisīt dziļas izmaiņas cilvēka apziņā – kultūras pašattīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Cilvēka prāts sāka regulēt dzimstību.

   Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēka prāta ievirzi, kad tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormālu dzimstību. Depresīvas, ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Nav grūti izskaidrot pandēmijas “Covid-19” iespējamību un “spožos panākumus” cilvēces apmuļķošanā. Dotā pandēmija liecina par cilvēka apziņas un cilvēka prāta galējas robežas sasniegšanu. XX un XXI gadsimta mijā (2000.g.) demogrāfiskā pāreja sasniedza kulmināciju. Tolaik bija vislielākā dzimstība. “Baltā” rase bija zaudējusi jebkādas izredzes labdabīgi izmainīt savu bēdīgo demogrāfisko stāvokli un tāpēc “dzīves baudīšanas” ideoloģija pārklāja pilsētu inteliģenci, kurā iracionālisms visvairāk pulsē politiķu elitē, akadēmiskajās aprindās, medijos. Bezcerības apziņa un tās stimulētā iracionālā rīcība (piem., terorisma akti Eiropā) sāka dominēt zemēs ar milzīgu dzimstību.  

*Skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/2018/01/patiesiba-par-demografisko-pareju.html