Intelektuālā un morālā pašapmierinātība ir alkātības, jauna tipa masu ģenialitātes,vitāls avots.
Udo Ulbergs
Я и у Господа Бога в дураках числиться не желаю. Михаил Ломоносов
Pasaulei ir jāpārņem amerikāņu sistēma. Pati amerikāņu sistēma var izdzīvot Amerikā tikai tad, ja tā kļūst par visas pasaules sistēmu. Harijs S. Trūmens
Analītiskās domas vibrācijas par 2008.- 2009.g. pasaules finansu un ekonomisko krīzi gribot negribot ievirzās tādā gultnē, ka uzmanību nākas koncentrēt krīzes neekonomiskajiem komponentiem, mēģinot tos sistematizēt un argumentēt. Tādējādi sarunā par krīzes semantiku (attieksmes kontekstu) nākas pievērsties jautājumiem, kuriem ar finansēm un ekonomiku it kā nav tieša kontakta. Par krīzi raksta politiķi, diplomāti, žurnālisti, satīriķi, zinātnieki. Taču par krīzi klusē finansisti. No viņiem neklusē tikai tie, par kuru publisko atvērtību un sociālo ieinteresētību bija zināms jau agrāk. Tie ir populārais finansists un filantrops Džordžs Soross, ASV Federālās rezerves sistēmas priekšsēdētājs profesors Bens Šaloms Bernanke (Ben Shalom Bernanke), Nobela prēmijas laureāts ekonomikā (2008) un publicists profesors Pols Krūgmans (Paul Robin Krugman), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas bijušais direktors franču filosofs un ekonomists Žaks Attali (Jaques Attali), pazīstamais krievu ekonomists profesors Vladislavs Inozemcevs, franču ievērojamais ekonomists profesors Žaks Sapirs (Jaques Sapir), Pasaules valūtas fonda bijušais galvenais ekonomists Saimons Džonsons (Simon Johnson). Tie ir cilvēki, kuri ir pieraduši atklāti runāt par savām profesionālajām problēmām. Pie tam pieraduši runāt un rakstīt plašās un visbiežāk globāli planetārās dimensijās. Intelektuāļi, kuri runā (piemēram, videoblogos) un raksta (presē, blogos, Interneta izdevumos) par krīzi, samērā vienprātīgi atzīst, ka tiekamies ar vislielāko krīzi cilvēces vēsturē, kurai ir ne tikai planetāri globāls raksturs, bet arī visaptverošs tvēriens, ietiecoties finansēs, ekonomikā, politikā, sociālajos, garīgās kultūras un ideoloģijas procesos. Krīze ir sava veida ļoti uzskatāma liecība pasaules globalizācijai, kuru apstrīdēt bija naivi, protams, jau agrāk. Tagad pat viskonsekventākajiem antiglobālistiem, cerams, vairs negribēsies apstrīdēt acīmredzamo realitāti. Atsevišķos analītiskajos tekstos ir modē noskaidrot un sodīt vainīgos krīzes izraisīšanā. Pirmajā laikā par vainīgajiem pasludināja ASV valdību, kura nekontrolēja finansu tirgu un koķetēja ar saviem finansu magnātiem. Taču nopietnāka pieeja liecina, ka vainīgos 1
nemaz nav iespējams konstatēt un nākas runāt par pasaules totālo globalizāciju. Jebkurā gadījumā vainīgi nav konkrēti cilvēki, institūti u.tml. Un tas patiesībā liecina, ka krīze savā dziļākajā būtībā ir saistīta ar neekonomiskajiem komponentiem. Krīzes sākums ir kultūras tādos segmentos, kuri nav tieši saistīti ar ekonomiku, taču tajā pašā laikā organiski atsaucās uz ekonomisko darbību. Tādējādi krīzes sākumu un motīvus nākas meklēt kultūras autoros – cilvēkos. Krīze sākās ar „defoltu” (no angļu default – saistību nepildīšana) jeb, kā skaidri un gaiši teica agrāk, bankrotu ASV nekustāmo īpašumu tirgū. Pēc tam krīze ierāva sevī biržas – vispirms ASV, bet vēlāk pārējās valstīs. Krīze aptvēra bankas, ražošanas uzņēmumus un pat atsevišķas valstis, kurām steidzās palīgā pasaules finansu organizācijas un atsevišķu valstu valdības, aizdodot naudu nevis atsevišķām firmām vai biznesmeņiem, bet valstij kopumā. Taču palīdzība neapturēja ražošanas un patērēšanas lejupslīdi, bet tikai palēnināja lejupslīdi. Lejupslīde skāra arī enerģētisko resursu cenas. Savukārt patērēšanas samazināšanās tūlīt veicināja ražošanas samazināšanos un tāpēc palielināja bezdarbnieku skaitu. Mūsdienu sabiedrības populārākajā leksikas slānī krīze ieviesa jaunus vārdus – recesija, likviditāte, sekjuritizācija, hedžfonds, Vašingtonas konsenss, diversifikācija. Politiķiem tūlīt iepatikās vārds „recesija”, aiz kura varēja ērti paslēpties, neprotot apturēt ražošanas lejupslīdi. No pasaules politiķiem publiski par krīzi 2009.gada janvārī Davosas pasaules ekonomikas forumā drosmīgi izteicās Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins. Viņš nesaudzīgi atklāti pateica, ka krīze ir pastāvošās finansu sistēmas izgāšanās, finansu sfēras regulēšanas un kontroles sliktās kvalitātes rezultāts, kādēļ risku milzīgs apjoms netika pienācīgi uzskaitīts. Krīzi veicināja kolosāls balansa trūkums starp finansu operācijām un aktīvu fundamentālo vērtību, starp kredīta pieprasījuma pieaugumu un reālajām iespējām nodrošināt šo pieaugumu. Nopietni traucējumi atklājās pasaules ekonomiskā pieauguma sistēmā, kurā viens centrs (ASV) praktiski bez jebkāda ierobežojuma drukā naudu un patērē labumus, bet cits centrs (Ķīna) ražo lētas preces un uzkrāj citā valstī (ASV) drukāto naudu. Krīze tāpat liecina par mēra trūkumu un pārāk nereālām velmēm. Īpaši nesamērīga apetīte bija korporācijām, ticot preču pieprasījuma nemitīgajam kāpumam un tāpēc pārspīlējot savu akciju cenas. Diemžēl analoģiskas novirzes bija konstatējamas ne tikai biznesā, bet arī cilvēku masās. Cilvēki strauji un neapdomīgi paaugstināja savas dzīves standartu, proti, paaugstināja patērēšanas apjomu. Visaktīvāk tas notika Rietumu valstīs. Taču nākas drosmīgi atzīt, ka patērēšanas apjoma palielināšana neatbilst reālajām iespējām. Tas nav reāli nopelnīts labklājības pieaugums, bet labklājības pieaugums uz parāda; pie tam uz turpmāko paaudžu rēķina, jo šodien neapdomīgi iztērētos kredītus nāksies nomaksāt arī nākamajām paaudzēm. Publikācijās par krīzi tiek nosaukti arī skaitļi. Piemēram, ASV hipotekāro kredītu apjoms 2008.gada 1.jūlijā oficiāli bija 14,9 triljoni dolāru. 1996.-2004.gadā amerikāņi tērēja ievērojami vairāk nekā varēja atļauties. To apliecina attiecīgā statistika, un tas ir analizēts grāmatās (piem., Wolf M. Fixing Global Finance. Baltimore, Md., The Johns Hopkins University Press, 2008, 229 p.). Šajā grāmatā ir teikts, ka ASV ekonomiskais pieaugums bija saistīts ar kredītu resursu pieejamību. Vladimirs Putins ne velti akcentēja nevērību pret riskiem. Piemēram, normālas sakarības starp risku un reālajām iespējām bija pārtrūkušas tādā finansu atzarā kā kompensāciju un stimulu sistēma. Cilvēki varēja nopelnīt simtiem miljonu dolāru gadā, veicot riskantas finansu operācijas, kas sniedza īslaicīgu labumu. Tādas iespējas faktiski 2
veicināja iracionālus darījumus, kas deva tūlītēju peļņu, bet neko nenozīmēja ilglaicīgā perspektīvā (tagad ir zināms, ka krīzes rezultātā visvairāk zaudēja spekulanti, kuri tirgojās ar vērtspapīriem). Ilglaicīgie riski vispār tika ignorēti – visi gribēja kļūt par miljonāriem, kā latviešiem pieņemts, „otrā rītā uz brokastu laiku” (prof. Jura Bojāra ironija). Cilvēki it kā bija kļuvuši akli un bezprātīgi: domā tikai par šodienu un sevi, bet nevis par rītdienu un arī citiem, savas tautas un valsts kopējām interesēm. Jau XX gs. sākumā ekonomikas zinātnes korifeji rakstīja par morāles principu svarīgumu tirgus funkcionēšanā. Ideālisms, tikumība, labestība biznesā ir ne mazāk svarīga lieta kā menedžments un grāmatvedība. Bizness balstās uz ilglaicīgām attiecībām. Bizness ir atkarīgs no tradīcijām un pieredzes, respektīvi, kultūras mantojuma potenciālajām īpašībām. Ja tautai nav liela pieredze biznesā, tad tas ir jāņem uzmanīgi vērā; tautai ir jāmācās no tiem, kuriem ir liela pieredze, no kuras savukārt jāpārņem vērtīgākais. Bizness prasa pašdisciplīnu, taisnīguma apziņu, godīgumu, savaldību, bruņinieciskumu, mērenību, kolektīvisma izjūtu, otra cilvēka cienīšanu. Interesanti, ka krīzes formēšanās periodā attīstījās ekonomikas zinātnes teorijas, kas bija pievērstas cilvēka psiholoģiskajiem aspektiem ekonomiskās un finansu darbības kontekstā. Viena no ekonomikas zinātnes hipotēzēm ir tā, ka eksistē „homo economicus” – cilvēks ar ekonomiskajām noslieksmēm un kura uzvedību nosaka egoistiskās intereses, un kurš tajā pašā laikā ir spējīgs pieņemt racionālus lēmumus. Lieta ir tā, ka jaunākie eksperimentālie pētījumi apliecināja minētās hipotēzes maldīgumu, proti, ekonomisko lēmumu pieņemšanu ne reti var ietekmēt nevis racionāla, bet gan iracionāla pieeja. Ekonomisko lēmumu pieņemšanas psiholoģija radās XX gs.70.gadu beigās Izraēlā. Bet jau 2002.gadā Deniels Kanemans (Daniel Kahneman) saņēma Nobela prēmiju par darbiem, kuros runa ir par cilvēka iracionālo attieksmi pret risku un savu darbību vispār. Tādējādi šodien ekonomikas zinātne runā par divām ekonomikām – tradicionālo ekonomiku un iracionālo ekonomiku. Tradicionālā ekonomika balstās uz priekšstatu, ka tirgus dalībnieki rīkojās saprātīgi sev izdevīgo mērķu sasniegšanā. Iracionālā ekonomika balstās uz priekšstatu par iracionālās rīcības iespējamību (skat.: franklin-grant.ru). Saprotams, pasaules finansu un ekonomiskajai krīzei piemīt noteiktas specifiskas finansiālās un ekonomiskās iezīmes. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šodienas krīzei piemīt arī neekonomiskie komponenti. Tātad iezīmes, kurām it kā nav tieša saistība ar finansēm un ekonomiku. Turklāt interesanti ir tas, ka ļoti aktuāla ir atziņa par neekonomisko komponentu izšķiršo nozīmību krīzes izraisīšanā un attīstībā, krīzes izpratnē un arī krīzes seku prognozēšanā. Līdz krīzei pasauli noveda izpausmes, kuras tradicionāli sarunā par finansēm un ekonomiku neņem vērā vai vispār nesaskata - it kā tās nemaz neeksistētu. Vispirms gribētos zināt, vai finansu un ekonomiskā krīze ir patstāvīga parādība jeb tā ietilpst analoģisku parādību kompleksā, respektīvi, ietilpst globālā daudzpusīgi izvērstā krīzē, kas pārsniedz finansu un ekonomiskās darbības robežas. Pēc tam nebūtu slikti noskaidrot, vai krīzes pamatā ir tikai finansu un ekonomisko faktoru determinējošā loma jeb determinējošā loma ir vēl citiem determinantiem – politiskajiem, ģeopolitiskajiem, demogrāfiskajiem, garīgās kultūras u.c. Jautājums varētu būt arī par to, kādas būs krīzes sekas: vai tās atsauksies tikai uz saimnieciskās dzīves segmentu jeb arī uz citiem kultūras segmentiem. Par laimi šodienas sabiedrībai jau ir zināma pieredze ekonomisko problēmu interpretācijā plašākā kontekstā, – varētu pat teikt kultūras determinisma aspektā, kad kultūra determinē ekonomisko darbību tāpat kā visas citas cilvēciskās darbības, uzvedības 3
un komunikācijas jomas /1/. Jau XX gs. sākumā parādījās darbi, kuros ekonomiskās norises tika aplūkotas, respektējot visdažādākos neekonomiskos komponentus. Protams, spilgtākais piemērs no tamlīdzīga intelektuālā mantojuma repertuāra ir Maksa Vēbera oriģinālie novērojumi, kas joprojām ir sava veida klasika. Starp citu, M.Vēberu atcerās arī šodienas krīzes analīzēs, ieteicot uz krīzi palūkoties plašākā domas tvērumā. Tika minēta viņa slavenā grāmata „Protestantisma ētika un kapitālisma gars” (1905). Minētajā grāmatā tiek lietots jēdziens „protestantisma darba ētika” un tiek pamatota doktrīna par darba labdabību, nepieciešamību strādāt saskaņā ar sirdsapziņu godīgi un čakli. Makss Vēbers protestantu saimnieciskos panākumus izskaidro tādējādi, ka tiek ievērota attiecīgā darba ētika ne tikai protestantu darbaļaužu masās, bet arī protestantu biznesa elitē. Protestantu sabiedrībā par materiālās labklājības garantu tiek atzīts vienīgi godīgs un centīgs darbs. Protestantisms dominē to valstu sabiedrībā, kas jaunajos laikos ir sasniegušas augstu attīstības līmeni – Vācija, ASV, Holande, Anglija. M.Vēbers ievēroja, ka Vācijā vislabklājīgāk dzīvo protestanti, jo viņi gūst labus ekonomiskos panākumus. Visveiksmīgākie uzņēmēji un augsti kvalificētie speciālisti parasti ir protestanti. Ja katoļi galvenokārt izvēlās humanitāro izglītību, tad protestanti priekšroku dod biznesam piemērotai izglītībai un arodizglītībai. Katoļi mīl amatniecību, protestanti – rūpniecību. Parasti minoritātes, kuras nevar sevi realizēt politikā un iegūt varu, pievēršās naudas „taisīšanai”. Piemērā M.Vēbers saka, ka tā vienmēr un visur aizvadītajos 2000 gados rīkojās ebreji, kā arī poļi Krievijā un Austrumprūsijā, hugenoti Francijā, kvakeri Anglijā. Katoļi, būdami mazākumā, nekad un nekur nav tiekušies ne pēc naudas, ne pēc varas pat tad, ja viņus attiecīgajā valstī politiski vajā un visādi ierobežo. M.Vēbers savā grāmatā centās pierādīt, un tas viņam lieliski izdevās, ka protestantu panākumi ir atkarīgi no viņu darba ētikas, darba mīlestības un darba racionālās organizācijas. Turklāt protestantu sabiedrībām piemīt kāda raksturīga īpašība: komerciālās darbības mērķis nav tikai personiskās bagātības vairošana, bet labklājības nostiprināšana valstī, tautā. Protestanti nemēdz lepoties ar savu bagātību, nemēdz grezni dzīvot, necenšas savu bagātību izmantot politiskās varas sagrābšanai. Viņi uzskata, ka bagātība liecina tikai par labi izpildītu pienākumu pret Dievu. M.Vēbers bija pārliecināts, ka protestantu darba ētika ir ilgas audzināšanas rezultāts, bet nevis cilvēka dabai piemītoša iedzimta īpašība. Pie tam audzināšana var būt sekmīga tikai tajā gadījumā, ja godīgs darbs sniedz morālo un materiālo gandarījumu. Kā jau tika minēts, M.Vēbera konceptuālā pieeja nav zaudējusi aktualitāti arī šodien. XX gs. sociologi, filosofi ne reti vācu zinātnieka tēzes un argumentus centās konfrontēt un koriģēt ar visjaunāko materiālu. Tā, piemēram, mūsdienu socioloģija ir pārliecināta, ka noteiktu darba ētiku izstrādāja ne tikai protestanti, bet arī konfūcisma sabiedrības. M.Vēbers rakstīja, ka konfūcisma darba ētika nav piemērota kapitālismam. Taču mūsdienās konfūcisma darba ētika visvairāk saskan ar tām normām, kuras M.Vēbers attiecināja uz protestantisma darba ētiku. Tāpēc var teikt, ka t.s. protestantisma darba ētika attīstās tajās sabiedrībās, kurās pret uzņēmējdarbību izturās kā pret morāli attaisnotu, sociāli vajadzīgu un dzīvē nepieciešamu izpausmi. Tas ir sastopams arī mūsdienu konfūcisma sabiedrībās. Turpretī, ja sabiedrība aizdomīgi izturās pret materiālās bagātības vairošanu intensīva darba rezultātā un biznesu uzskata par ne visai godīgu veidu naudas pelnīšanai, tādās sabiedrībās biznesmeņi daudz nekautrējās līdzekļu izvēlē un nebaidās peļņu gūt negodīgā ceļā. 4
XX gadsimtā M.Vēbers nebija vienīgais, kas rakstīja par ekonomiskās attīstības likumsakarībām kulturoloģiskajā aspektā. Arī ekonomikas zinātnes korifejs Fridrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek) mācīja nekad neaizmirst un atcerēties, ka ekonomika un sabiedrība nav savdabīgas „mašīnas” un tām nevar piemērot precīzo zinātņu metodes. F.A.Hajeks rakstīja par cilvēka dabas daudzpusību un iekšējo pretrunīgumu, ko nākas respektēt īpaši tad, kad cilvēks vaigu vaigā tiekas ar komplicētām sistēmām un kad nākas prognozēt nākotni. Cilvēka rīcība un sociālās attiecības nepakļaujas precīziem aprēķiniem. 1974.gadā F.A.Hajeks saņēma Nobela prēmiju ne tikai par fundamentālajiem pētījumiem naudas teorijā, bet arī par ekonomisko, sociālo un institucionālo parādību savstarpējās mijietekmes dziļo analīzi. Viņš bija jebkuras formas kolektīvisma kritiķis. Viņaprāt kolektīvisms var pastāvēt tikai tad, ja iejaucās valsts un valsts atbalsta kolektīvismu. Tādējādi valsts degradē brīvību, individuālās tiesības un agri vai vēlu noved pie apspiestības un panīkuma. Demokrātija, indivīda iekšējā brīvība, brīvu tirgu cenu mehānisms kā pamatgarants biznesā, - tās ir viņa formulētās galvenās vērtības cilvēku saimnieciskajā darbībā. F.A.Hajeks, M.Vēbers ir domātāji, kuru biogrāfijā tiek norādīta ne tikai zinātniskā specializācija (proti, ekonomists, sociologs), bet arī tas, ka viņi ir filosofi. Tas nozīmē, ka viņi pret savu profesionālo interešu objektu izturās kontemplatīvi plašāk un daudzpusīgāk nekā tas būtu elementāri nepieciešams no attiecīgās specializācijas viedokļa. Labi ir zināms, ka F.A.Hajeks interesējās ne tikai par ekonomiku, bet arī par psiholoģiju. Pie tam Vīnes universitātē viņš studēja juridiskajā fakultātē un ieguva tiesību zinātņu doktora grādu. Tāpēc viņa ekonomiskās teorijas vienmēr tiek papildinātas ar antropoloģiskajiem, psiholoģiskajiem, informācijas teorijas, tiesību zinātnes aspektiem. Tiek uzskatīts, ka F.A.Hajeks veidoja morāli filosofiskas koncepcijas, ņemot vērā cilvēka zināšanu ierobežotību. Viņa tēzi par cilvēka zināšanu ierobežotību atceras arī šodienas krīzes apskatos, jo ar to ir organiski saistīts viens no krīzes neekonomiskajiem komponentiem. Arī šodien, kad t.s. finansu inovatīvie produkti balstās uz sarežģītiem matemātiskajiem modeļiem, aprēķināt riska visus variantus neizdodas galvenokārt tāpēc, ka simtprocentīgi nav prognozējama cilvēka rīcība un sociālās norises. Tagad tiek atklāti atzīts, ka riski „izslīdēja” no menedžeru izpratnes un bankas padarīja par intuīcijai nepakļāvīgām iestādēm. Mūsdienās finansu sfērā ir radikāli izmainījies attiecīgo cilvēku dzīves ritms. Ja agrāk baņķieri drīkstēja atnākt uz darbu starp desmitiem un vienpadsmitiem no rīta un pēc pusdienām patīkamā kompānijā doties uz mājām ap 15.00, tad tagad viņi bankā var atrasties visu diennakti, jo nepārtraukti no planētas dažādām pilsētām pienāk jauna informācija un to nākas analizēt un izvērtēt. Informācijas apgūšana fiziski nogurdina cilvēkus, nepārtraukti rada saspringtu psiholoģisko atmosfēru. Iespējams, mūsdienās finansisti ir kļuvuši par vislielākajiem „informācijas vergiem”. Jaunās informācijas ēras iekļaušanās finansu sfērā automātiski stimulēja jaunas terminoloģijas un jaunu finansu operāciju rašanos, kad cilvēki var neorientēties šodienas finansu pasaulē. Pat atsevišķas valstis var atzīties (publiski to izdarīja ķīniešu zinātnieki/2/), ka tām nav speciālistu, kuri perfekti orientētos šodienas finansu operācijās. Īpaši tas attiecas uz tirdzniecību ar derivatīviem, kad riski un informācija pārvēršas par abstraktu fenomenu – atrautu no reālās ekonomikas. 5
Tā, piemēram, hipotekārajā kreditēšanā kādreiz banka pati visu darīja un pati par visu atbildēja: pati apskatīja īpašumu, pati to novērtēja, pati deva kredītu, pati uzņēmās visus riskus, pati garantēja kredītu. Šodienas finansu operācijas hipotekārajā kreditēšanā ir daudz komplicētākas. Kreditējošā banka nodod kredīta risku citiem, kura novērtē risku, kaut gan par kredīta ņēmēju un īpašumu tai nav tik plaša informācija kā kredīta devējai bankai. Banka, kura dod kredītu, jūtas droša no kredīta neatmaksāšanas riska. Taču tagad banka ir atkarīga no struktūras, kura uzņemās risku. Viss ir atkarīgs no šīs struktūras profesionalitātes un drošības. Piemēram, savā laikā amerikāņu baņķierus interesēja, cik lielā mērā „Lehman Brothers” ir droša struktūra kredīta risku izvietošanai. Banka, izvēloties minēto struktūru, var paļauties tikai uz reitingiem, - tas, bezšaubām, ir viens no iracionālā kapitālisma paradoksiem: tātad var paļauties tikai uz dotās struktūras meistarību PR organizēšanā par sevi, manipulatīvi sev radot augstu reputāciju. Šodienas krīzes izvērtējumā atceras arī baronu Džonu Meinardu Keinsu (John Maynard Keynes), kurš tāpat kā M.Vēbers un F.A.Hajeks ir pazīstams ar savu plašo skatījumu uz ekonomikas problēmām. Dž.M.Keinsu pašlaik galvenokārt atceras, prognozējot finansu un ekonomikas turpmākās perspektīvas pēc krīzes – valsts kapitālisma nepieciešamību. Viņš kritiski izturējās pret tirgus ekonomiku, kurai nepiemīt līdzsvarotība un spēja novērst bezdarbu. Viņaprāt tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir cilvēku noslieksme uzkrāt daļu no saviem ienākumiem. Tas noved pie tā, ka kopējais pieprasījums ir mazāks par kopējo piedāvājumu. Dž.M.Keinss nesaskatīja nekādu iespēju likvidēt cilvēku noslieksmi uzkrāt ienākumus. Tāpēc ir jāiejaucās valstij, kurai ir jāregulē ekonomika – jāiedarbojās uz kopējo pieprasījumu. Tā, piemēram, valsts ar saviem budžeta līdzekļiem (iespēju palielināt naudas masu un naudas aizdevumiem samazināt procentu likmi) var manāmi ietekmēt ekonomiku. Slavenais amerikāņu ekonomists Džons Gelbreits (John Kenneth Galbraith) jau pašā sākumā kritizēja iracionālā kapitālisma formēšanos un ASV prezidenta R.Reigana reformas. Jaunās ekonomiskās kārtības veidošanās bija saistīta ar acīmredzamām anormālām izpausmēm. Viņš brīdināja par patērēšanas sabiedrības vienpusību, kad pārāk lieli resursi tiek novirzīti patērēšanas preču ražošanai, bet nepietiekamā mērā sabiedriskajām vajadzībām un infrastruktūrai. Džons Gelbreits nepiekrita viedoklim, ka jaunāko laiku kapitālismā valda konkurence. Viņš nepiekrita apgalvojumam, ka valsts principā nespēj novērst bezdarbu. Savās grāmatās zinātnieks pierādīja, ka kapitālisms spēj vairot tikai atsevišķu cilvēku bagātību un postā dzen sabiedrību kopumā. Viņš atbalstīja valsts lomu ekonomiskajā plānošanā. Svarīga nozīme ir Dž.Gelbreita koncepcijai par korporāciju funkcijām ekonomikā. Viņaprāt korporācijas saimniecisko dzīvi sadala divos segmentos. No vienas puses pastāv mazās firmas, starp kurām valda reāla konkurence un tirgus likumības. Taču no otras puses pastāv korporācijas, kuras funkcionē saskaņā ar stingru plānošanu un sadarbībā ar valsti, veicot tās pasūtījumus. Šajā segmentā nepastāv ne konkurence, ne tirgus likumības, bet dominē savstarpēja vienošanās, lobēšana. Lielās korporācijas tādējādi dzīvo sociālismā, bet mazās – kapitālismā (skat.: johnkennethgalbraith.com). Pašlaik daudzi atceras arī slavenā ekonomista Josefa Šumpētera (Joseph Alois Schumpeter) 1942.gadā teikto, ka kapitālisms nevar izdzīvot. Šodien viņa viedokli par kapitālisma likteni atceras tie, kuri interesējās par kapitālisma perspektīvām globālās krīzes kontekstā. 6
Kapitālisma lielākā priekšrocība ir spēja paaugstināt dzīves līmeni un vairot sabiedrības vispārējo bagātību. Taču kapitālisma lielākā nelaime ir nevienlīdzība bagātību sadalē, bezdarba izraisīšana, attīstības nestabilitāte, kas viss tagad ir ieguvis planetāras dimensijas. Tagad nākas atklāti konstatēt, ka mūsdienu finansu sfērai (visjaunākā perioda kapitālisma galvenajam dzinējspēkam) nepiemīt caurskatāmība, nav stabilu sakaru starp lēmumu pieņemšanu un atbildību par to izpildi. Finansu sfērā ir ieviesušās pārgalvīgas spekulācijas, kuru autori tiek dāsni materiāli stimulēti un kompensēti. Spekulēt pat sāka atsevišķas valstis (piem., Vācija). Finansu tirgus peļņa sāka iegūt neproporcionāli lielu apjomu, salīdzinot ar nacionālo kopproduktu. Pasaules finansu tirgus kļuva izteikti centralizēts. To veicināja vairāki apstākļi. Piemēram, tas, ka pasaulē ir tikai trīs lielas iestādes, kas gatavo finansu reitingu. Jau F.A.Hajeks iebilda pret centralizētu sistēmu veidošanu. Ja cilvēki nav nodrošināti pret savām kļūdām, tad vispareizākais ir saskaldīt lēmumu pieņemšanas procesu. Ja lēmumi tiek pieņemti vairākās vietās, tad konkurence galu galā izšķir, kuram bija vai nebija taisnība. Tie, kuriem nebija taisnība un kuri kļūdījās, tādā gadījumā nevar novest visu sistēmu līdz krīzei. Savukārt M.Vēbers par kapitālisma vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem uzskatīja saprātīgumu, racionālismu. Nākas atzīt un plašāk par to būs runa turpmāk, ka racionālisma trūkums ir viens no šodienas krīzes neekonomiskajiem komponentiem.
Pirmais krīzes neekonomiskais komponents, kuram noteikti nākas vispirms pievērsties, ir demogrāfiskais komponents. Atziņa (demogrāfiskā imperatīva princips), ka demogrāfiskā problēma ir vissvarīgākā cilvēces dzīvē un planētas iedzīvotāji funkcionē kā vienota sistēma, tagad sāk ieņemt arvien stabilāku vietu mūsdienu mentalitātē, nosakot domāšanas veidu, dzīves uztveri un emocionālo ievirzi. Tā, piemēram, demogrāfiskās problēmas emocionālā ievirze spilgti atspoguļojās XX gs. Rietumu zinātnes patriarha Kloda Levī-Strosa intervijā sakarā ar viņa 100 dzimšanas dienu 2008.gada beigās /3/. Intervijā franču zinātnieks atceras, ka viņa jaunībā, kad viņš sāka nodarboties ar zinātni XX gs. 30.gados, uz Zemes dzīvoja 2 miljardi iedzīvotāju, bet tagad pēc 50-60 gadiem iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz 6 miljardiem un turpina pieaugt. Tieši tas, kā atzīstas slavenais zinātnieks, viņu satraucot visvairāk nekā jebkurš cits notikums. Viņaprāt visas nelaimes vai vismaz viena daļa no visām nelaimēm, no kurām mēs ciešam dažādās dzīves jomās, notiek iedzīvotāju masas straujā pieauguma rezultātā vai kā šī straujā pieauguma sekas. Cilvēce iegūst arvien lielāku un lielāku antihumāno tendenci un kļūst naidīga pati pret sevi, kļūst pati par savu ienaidnieku. Dažādo civilizāciju un kultūru ideoloģijas un reliģijas, kuras mūsdienās asi pretstata vienu otrai, ir tikai ārējā fenomenoloģiskā izpausme kaut kam daudz dziļākam. Tik grandiozā apjomā uzblīdusī cilvēce arvien vairāk un vairāk atklāti atsedz nopietnas problēmas dzīvot visiem kopā. Etniskie un civilizāciju konflikti ir tikai fasādes elementi, aiz kuriem slēpjās principiāli svarīgākās demogrāfiski eksistenciālās intereses. Zināma emocionālā nostāja pret šodienas pasauli var būt ne tikai izciliem zinātniekiem. Katram domājošam cilvēkam noteikti ir saprotams, ka iedzīvotāju skaita grandiozais pieaugums nevar neatsaukties uz ekonomiku – pārtikas produktu un sadzīves preču masu ražošanu, kas savukārt veicina peļņas pieaugumu, paver spožas perspektīvas alkātībai, sekmē transnacionālo korporāciju un planetāra mēroga finansu monstru rašanos. Demogrāfiskā problēma ir pamatā rūpnieciskās ražošanas pārvietošanai no Rietumiem uz 7
Dienvidāzijas zemēm ar lielu iedzīvotāju skaitu un lētu darbaspēku. Planētas iedzīvotāju skaita pieaugums psiholoģiski atsaucās uz biznesmeņu apziņu; iedzīvotāju skaits pieaug un tātad ir garantija, ka arī biznesa apjoms neapsīks. Turklāt cilvēku skaits palielinās un palielinās, un tam nav redzams gals. Labi ir zināms, ka Ķīnas, Indijas, Indonēzijas attīstības pamatā ir demogrāfiskie motīvi – nepieciešamība rūpēties par miljardiem cilvēku eksistences nodrošināšanu. Demogrāfiskā imperatīva princips ir teorētiskais kodols demogrāfiskās globalizācijas koncepcijai /4/. Saskaņā ar šo koncepciju nevis globalizācija izraisīja iedzīvotāju iesaistīšanos globālajos procesos, bet gan pretēji: iedzīvotāju globalizācija, proti, demogrāfiskā globalizācija izraisīja uz planētas totālu globalizāciju. Citiem vārdiem sakot, demogrāfiskā globalizācija ir iedzīvotāju pārvietošanās dzīves vietas izvēlē un darbībā planetāri globālā mērogā. Vēsturiski vispirms demogrāfiskā globalizācija izpaudās tad, kad eiropeiskās rases pasionārās enerģijas kvantuma pārpalikums provocēja transatlantisko ekspansiju. Eiropeiskā rase sāka ietekmēt dzīves procesus gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē Atlantijas okeāna krastos, kā arī ekspansija virzījās uz ziemeļaustrumiem Eirāzijas kontinentā. Eiropeiskās rases pārstāvji ne tikai sāka dzīvot, bet arī valdīt praktiski visos kontinentos. Notikumi Ziemeļamerikā (indiāņu apzināta iznīcināšana) lika eiropeiskās rases kolonizatoriem meklēt darbaspēku Āfrikā. No 18.gs. līdz 1925.gadam eiropeiskās rases pārstāvju skaits nemitīgi palielinājās, jo palielināt cilvēcisko kapitālu ļāva teritoriālais potenciāls, dabas resursu bezmaksas pieejamība praktiski visos kontinentos, kā arī zinātniski tehniskais progress un ražošanas tehnoloģiskā attīstība ļāva eiropeiskajai rasei dzemdēt bērnus, daudz nebēdājot par viņu eksistences nodrošināšanu. Cilvēku skaita pieaugums provocēja ekonomikas pieaugumu, bet ekonomika pati sevi stimulēja ražot vairāk un vairāk. Eiropeiskā rase, pateicoties demogrāfiskajai globalizācijai, pārvaldīja 80% no planētas resursiem, bet 1925.gadā bija 1/3 daļa no planētas iedzīvotājiem – apm.850 miljoni cilvēku. Eiropeiskā rase uz planētas bija monopoliste politisko un ekonomisko jautājumu risināšanā, - tā bija totāla hegemonija, jo „baltie” cilvēki kontrolēja 80% no planētas sauszemes teritorijas. Tiek uzskatīts, ka eiropeiskās rases demogrāfiskā globalizācija ir galvenais iemesls demogrāfiskajai pārejai, kad no XX gs. vidus 90 gadus (1960-2050) strauji palielinās citu rasu iedzīvotāju skaits Āfrikā, Āzijā. Eiropeiskās rases iespiešanās planētas visos kontinentos veicināja vietējo iedzīvotāju mirstības samazināšanos un dzimstības pieaugumu, daudzbērnu ģimenes tradīciju. „Baltās” rases demogrāfiskās globalizācijas sekas tātad ir cilvēces iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, kas noslēgsies mūsu gadsimta vidū, kad planētas kopējais cilvēciskais kapitāls būs 12 miljardi un „baltie” cilvēki būs tikai 1/10 daļa no planētas iedzīvotājiem. Eiropeiskās rases demogrāfiskā globalizācija acīmredzot nevarēja turpināties bezgalīgi, un pēc uzplaukuma sekoja straujš atslābums. No XX gs. otrās puses „baltās” rases pozīcijas strauji mazinās pat Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā, jo citu rasu pārstāvju migrācija uz „balto” zemēm jau sen ir labi zināms fakts. Tagad labi zināms fakts ir arī tas, ka ne visur, kur strauji pieaug iedzīvotāju skaits, simetriski attīstās saimnieciskā darbība, nodrošinot iedzīvotāju eksistenci. Ķīnā, Indijā, Indonēzijā strauji pieaug iedzīvotāju skaits un uzplaukst ekonomika. Diemžēl citās valstīs (īpaši Āfrikā) pieaug iedzīvotāju skaits un palielinās nabadzība, un atpalicība. Tas sekmē 8
jaunu grandiozu demogrāfisko globalizāciju, un šoreiz planētu savā varā nepārņem „baltā” rase, bet gan citas rases. Šodien analītiskajā literatūrā jau samērā regulāri nākas sastapties ar atziņu, ka dzimstības, mirstības, migrācijas, nodarbinātības dinamika ir galvenie globālo pārmaiņu faktori. Saprotams, šī atziņa daudziem var likties pārāk abstrakta un subjektīva, kas drīzāk var noderēt kā morālā maksima, bet nevis kā rekomendācija konkrētai politiskajai rīcībai. 1992.gadā amerikāņu populārais politologs Frensis Fukujama izdeva grāmatu „Vēstures beigas” („The End of History and the Last Man”). Tās mērķis ir pievērst lasītāju uzmanību grandiozajām pārmaiņām cilvēces vēsturē. Tā vēsture, kas bija līdz mūsdienām, ir beigusies. Tagad sākās jauna vēsture ar jauniem „spēles noteikumiem”. 1999.gadā F.Fukujama izdeva grāmatu „Lielais sairums” („The Great Disruption: Human Nature and the Reconstitution of Social Order”). Tajā viņš apskatas dzīvi „vēstures beigu” grandiozo pārmaiņu periodā, kad sairuma pazīmes ir konstatējamas cilvēku dzīves visos līmeņos – ģimenes, valsts, indivīdu, garīgās kultūras. Tas ir tāpēc, ka pārejas laikmetiem ir vispār raksturīgs strukturāls sairums, jo cilvēkiem nav laika izstrādāt stabilus morālos, tikumiskos, reliģiskos, zinātniskos priekšstatus par sabiedrības dzīves organizāciju. Zinātnieki šodien rūgti skaidro, ka uz dziļo pārmaiņu procesu praktiski nav iespējams iedarboties. Demogrāfiskie procesi nepakļaujas voluntārai iedarbībai. Pat ķīniešu un indusu iejaukšanās dzimstības regulēšanā nedod manāmu rezultātu. Idejas nav, jo pārmaiņas notiek straujāk nekā „nobriest” idejas – politiskās, ekonomiskās, filosofiskās. Ideju trūkumam ir gan intelektuāls, gan tehnoloģisks izskaidrojums: paaudžu maiņa risinās daudz ātrāk nekā no vienas paaudzes uz otru paaudzi ir iespējams novadīt informāciju, kuru cilvēce ir uzkrājusi. Tāpēc rodas virspusība, nedomāšana par rītdienu un perspektīvas izjūtas trūkums; primārā ir taktika, bet nevis stratēģija.
Atsevišķs krīzes neekonomiskais komponents ir antropoloģiskais komponents – cilvēka psiholoģiskās dabas loma. Zīmīgi, ka tie intelektuāļi, kuri izprot un atzīst demogrāfiskā imperatīva principu, konstruktīvi izsakās arī par to, ka nevis enerģētiskie, ekoloģiskie, izejvielu resursi limitē cilvēces attīstību, bet gan visu nosaka pati cilvēka iekšējā daba, tā teikt, saprātīga garīguma potenciāls un virzošā klātbūtne. Pēc Karena Svasjana jaunākās gudrās grāmatas pievērsties cilvēka lomai krīzē vai kādā citā šodienas pasaules „procesā” ir ne visai omulīgi. Grāmata ir veltīta cilvēka patoloģiskajai nespējai tikt galā pašam ar sevi. Cilvēks tik tiešām vienmēr vismazāk ir zinājis pats par sevi un atradies identitāšu labirintā /5/. Ja tāds ir cilvēka liktenis un ja tā ir cilvēka tipiskākā diagnoze, tad ceļš no tās vispirms ved atpakaļ pie anamnēzes (slimnieka stāstījuma par slimības sākumu, norisi, kā arī apstākļiem, kas sekmējuši saslimšanu) un tikai pēc tam pie nākotnes prespektīvām: pašidentifikācijas vai – sabrukuma. Un anamnēzes sižeta sākums ir zināms, - tā ir slavenā sengrieķu pareģa Delfu orākula pamācība „iepazīsti pats sevi”, kas aktualitāti nav zaudējusi līdz mūsdienām un acīmredzot nekad nezaudēs. Kā raksta Karens Svasjans, starp Sokrātu un kādu no mums nav nekādas atšķirības, jo abi nezina, kas ir cilvēks. Grāmatā citēta kāda pasena (izdota XX gs. sākumā) filosofijas vārdnīca vācu valodā: „Jēdziena „Es” vēsture demonstrē, ka „Es” tiek skaidrota gan kā dvēsele, substance, gan kā darbība, sintēze, vienotība, gan kā jūtas un griba, gan kā 9
komplekss, asociāciju produkts, gan kā ķermenis, gan kā kaut kas pirmatnējs, reāls, būtisks, gan kā atvasinājums, produkts, parādība vai ilūzija”. Nedrīkst aizmirst, ka jau no vissenākajiem laikiem cilvēks tiek dēvēts par nelaimīgu un niecīgu dzīvnieku, kā arī dzīvnieku, kas izgatavo sev darbarīkus. Ž.-Ž.Russo tekstos cilvēks ir morāli samaitāts un netikumisks dzīvnieks, kurš prot runāt. I.Kants domāja, ka cilvēks ir tāds dzīvnieks, kurš ir spējīgs pašpilnveidoties. E.Kasīrers rakstīja par cilvēku kā simbolisku dzīvnieku. Karens Svasjans ironiski atgādina kāda katoļu „svētā tēva” definīciju: „Cilvēks ir infantīls mērkaķis ar iekšējās sekrēcijas funkciju traucējumiem, kas viņam, starp citu, netraucē būt anatomijas zinātniekam un zināt to, ka viņš ir anatomijas zinātnieks”. Karens Svasjans analizē arī kādu citu izpausmi. Proti, cilvēks vienmēr ir cīnījies ar savām divām sastāvdaļām – ķermeni (miesu) un dvēseli, garu aplami un naivi pasludinot tikai par Dieva prerogatīvu. Cīņas laikā priekšroku var gūt gan ķermenis, gan dvēsele. Viss ir atkarīgs no ideoloģiskā konteksta: interesēm, kurām attiecīgajā „procesā” ir jādod priekšroka. Kā zināms, intereses visbiežāk ir norobežojušās divās daļās – materiālās un garīgās. Saprotams, visjaunākajā laikā šodienas dzīvē dominē materiālās, ķermeņa, miesas intereses. Tagad reklāma aicina tikai „palutināt sevi”. Bībeliskās ciešanas kā cilvēka esamības pamatjēga tagad nav aktuālas. Makss Vēbers, analizējot kapitālisma ģenēzi, ironizē par Rietumu cilvēka pašpārliecinātību un ambiciozo iedomu, ka uz planētas tikai viņš ir radījis ģeometriju ar racionāliem pierādījumiem, tikai viņš lieto racionālu eksperimentu kā izziņas instrumentu, tikai Rietumu cilvēks ir bijis spējīgs izdomāt vēl daudzas citas labas lietas – racionālu ķīmiju, pragmātisku historiogrāfiju, racionālus jēdzienus mācībā par valsti, tiesību teoriju, kanoniskās tiesības, racionāli harmonisku mūziku, ērģeles, klavieres, vijoli, racionālu gotisko arku, perspektīvas racionalitāti glezniecībā, racionālu un sistēmisku ierēdņu kastu, valsti kā politisko institūtu ar racionāli izstrādātu konstitūciju utt. Kapitālisma rašanās, protams, bija atkarīga no cilvēku domāšanas veida un attiecīgās rīcības. Kapitālisma izveidi un attīstību garantēja jauna tipa mentalitātes rašanās. Taču aplami ir pieņemt (raksta M.Vēbers), ka alkas pēc kapitālistiskās peļņas ir tikai Rietumu cilvēku vājība. Alkas pēc naudas ienākumiem ir vienmēr un visur bijušas (M.Vēbers šajā sakarā izmanto frāzi angļu valodā – all sorts and conditions of men) visos laikmetos un zemēs. Tam nav nekā kopēja ar kapitālismu, kā daudzi naivi domā. Maksa Vēbera teorētiskajos risinājumos ļoti liela loma ir racionālismam kā kapitālisma obligātam atribūtam. Tā jaunā tipa mentalitāte, kas garantēja kapitālisma izveidi un attīstību, iekļāvās cilvēku apziņas racionālistiskajā paradigmā, jo kapitālisma vitālākais avots ir racionālisms – racionāla pieeja saimnieciskajā darbībā, peļņas iegūšanā, naudas un preču aprites organizēšanā u.tml. Viņaprāt kapitālisms atšķiras no visām iepriekšējām saimniekošanas formām galvenokārt ar savu racionālo pieeju. Arī cilvēkiem piemītošās alkas pēc naudas ienākumiem kapitālisms tiecas racionāli reglamentēt. Taču vispār alkas pēc „naudas” zinātnieks dēvē par iracionālām tieksmēm. Kapitālismā valda nevis iracionāla, bet gan racionāla tieksme pēc kapitālistiskās peļņas. Kapitālisms ir tāds saimniekošanas veids, kas orientēts uz peļņu maiņas rezultātā – neagresīvas, ne ar spēku veiktas maiņas rezultātā. Makss Vēbers nenoliedz, ka iracionāli spekulanti un avantūristi ir sastopami kapitālismā tāpat kā viņi bija sastopami agrāk. Kapitālisms var praktiski izpausties 10
tipoloģiski dažādi. Var būt kapitālisms, kas orientēts uz karu. Var būt avantūristiskais kapitālisms. Taču kapitālisma tipoloģiskais ideāls ir brīvā darba racionālistiskas organizācijas kapitālisms. Kapitālisms izpaužas ne tikai praktiskajā domāšanā un saprātā, bet arī morāli tikumiskajā ziņā. Par alkātību M.Vēbers raksta daudz. Viņš skaidro, ka arī alkātība ir bijusi sastopama vienmēr un visur. Piemēram, vēsturē ir slavena senās Romas aristokrātu alkātība, ķīniešu tirgotāju alkātība, eiropiešu fermeru alkātība. Taču alkātība pa lielākai daļai ir bijusi raksturīga saimnieciski atpalikušās zemēs, un kapitālisma gars radās cīņā ar alkātību. Izskaidrojot kapitālisma gara būtību un ģenēzi, Makss Vēbers plaši citē un vispār bieži atsaucās uz amerikāņu slaveno domātāju Bendžaminu Franklinu, kurš māca ievērot mērenību, būt precīziem un godīgiem biznesā, jo tikai gudra un godīga cilvēka reputācija garantē panākumus kredīta saņemšanā, naudas apgrozībā utt. Makss Vēbers akcentē, ka kapitālisma gara izejas punkts ir domāšanas veids. Pirmskapitālistiskajā saimniekošanā arī valdīja noteikts gars - domāšanas veids. Tajā galvenais bija cilvēku vēlēšanās saglabāt tradicionālo dzīves kārtību, tradicionālo peļņu, tradicionālo darba dienas ilgumu, tradicionālo pieeju darījumu kārtošanā, tradicionālo attieksmi pret strādniekiem, tradicionālās „mārketinga” metodes, tradicionālos klientus. Pirmskapitālistiskajā saimniekošanā dominē tas, ko Makss Vēbers sauc par tradicionālismu,- cilvēks grib dzīvot, bet nevis pelnīt vairāk un vairāk. Cilvēku interesē iespēja dzīvot tā, kā viņš dzīvoja agrāk un kā vēl agrāk dzīvoja viņa senči. Tā ir tradicionālisma domāšana un dzīves uztvere. Makss Vēbers uzskata, ka kapitālisms iesākās stihiski, kad kāds censonis sāka dzīvot saskaņā ar racionālo principu „lēti, bet ar lielu apgrozījumu”. Šis censonis guva spožus panākumus, un viņa racionālisms aizrāva pārējos. Viņa pieeja faktiski ievilināja arī pārējos savdabīgā sacensībā - konkurencē. Pārējiem reāli nekas cits neatlika, ja viņi gribēja izdzīvot censoņa iedibinātajā saimniekošanas formā. Tā sākās kapitālisma gars. Maksa Vēbera kapitālisma ģenēzes izskaidrojums balstās uz cilvēka garīgo dinamiku – antropoloģisko faktoru. Naudas resursi nebija galvenais; galvenais bija gars. Kapitālisma gars prot dabūt naudu biznesam, bet nevis nauda rada kapitālisma garu – biznesa patosu. Kā raksta M.Vēbers, jaunajam kapitālisma garam, protams, pretojās; jauno pieeju nomelnoja, tika organizēta negodīga konkurence u.tml. Izturēja un uzvarēja tikai garīgi spēcīgi cilvēki. Uzvarēja rakstura stingrība un morālā skaidrība, godīgums un racionalitāte. Tradicionālisms formēja un akceptēja viena tipa cilvēkus, kapitālisms – cita tipa cilvēkus. Tūlīt gribas piebilst: acīmredzot tagad ir pienācis laiks, kad formējas jauns cilvēka tips un jauna tipa kapitālisms vispār. F.A.Hajeks par kapitālisma vienu no svarīgākajām iezīmēm uzskatīja „morālo praksi”/6/. Lai dzīvotu liela iedzīvotāju skaita sabiedrībā, bija nepieciešama morālā pilnveidošanās un to parādību nostiprināšanās, kuras ir nepieciešamas dzīvei kolektīvā. F.A.Hajeka ieskatā pie šīm parādībām pieder cilvēku godīgums un privātīpašuma cieņa, līgumu morālā autoritāte un uzticība līgumiem, godīga tirdzniecība un konkurence. Viņš plaši analizē „morālās prakses” rašanās un iespējamības avotus. F.A.Hajeka secinājumos cilvēku par cilvēku ar augstu morālo apziņu izveidoja kultūra – audzināšana, izglītība, „valsts paplašinātā kārtība”, ar to domājot valsts lomu cilvēku morāli garīgajā pilnveidošanā. Kā raksta slavenais ekonomists, cilvēks nepiedzimst gudrs, racionāls un labsirdīgs. Lai par tādu kļūtu, cilvēkam ir jāmācās. Mūsu morāle nav mūsu intelekta produkts. Cilvēku mijiedarbība, kuru regulē mūsu morāles normas, rada iespēju cilvēku 11
prāta un dažādu talantu attīstībai. Cilvēks kļuva par domājošu būtni, pateicoties kultūras tradīcijām. Starp prātu un instinktiem atrodas kultūras tradīcijas. Cilvēces pagātne liecina, ka cilvēku dzīve nav nemitīga un nepārtraukta augšupejoša kustība. Cilvēces pagātne liecina, ka uzplaukumu un labklājību var nomainīt pagrimums un visaptveroša degradācija. To noteikti nākas ņemt vērā, gaidot no kapitālisma un tirgus ekonomikas tikai un vienīgi labumus – dzīves līmeņa un materiālās labklājības pieaugumu. Mūsdienu cilvēku izplatītāko slimību – patērēšanas māniju - acīmredzot sekmēja mentālais aklums, respektīvi, paļaušanās uz nepārtrauktu augšupeju. Tagad no politiķiem visu laiku nākas dzirdēt: ja cilvēki atkal nesāks patērēt līdzšinējā apjomā, tad krīzi nav iespējams pārvarēt. Tāda ir iracionālā kapitālisma operatīvi formulētā ideoloģija. Protams, tāda ideoloģija ir iespējama tikai tāpēc, ka patiešām cilvēki un īpaši „baltā” rase ir pati sevi iedzinusi strupceļā – visa dzīve ir kļuvusi atkarīga no iracionālas patērēšanas apjoma. Vācija, lai stimulētu patērēšanu, realizē īpatnu programmu: ja cilvēks nodod savu veco automašīnu metāllūžņos, tad valsts viņam dod 2,5 tūkstošus eiro jauna automobīļa iegādei. Valsts izdala summu, lai apmaksātu 600 000 automobīļu nodošanu metāllūžņos. Programmai ir milzīgi panākumi un ar 600 000 automobīļiem lieta nebeigsies. Taču faktiski neviens nevar pateikt, ar ko programma noslēgsies un kādas būs programmas sekas pēc pāris gadiem. Vēsture tāpat liecina, ka pagrimumu un vispārējo degradāciju parasti izraisa cilvēku noslieksme uz pārpilnību un mēra izjūtas trūkums. Tagad mums ir bizness, kas balstās uz firmu akciju pārpirkšanu, lai pēcāk firmu likvidētu un no tā gūtu prāvu peļnu. Tas ir fantastisks bizness, kas ir iespējams tikai morāli pagrimušā sabiedrībā. Bet tas nebūt vēl nav viss. Tagad mums ir arī jauns termins „konservatīvās investīcijas”. Ar to apzīmē racionālas finansu darbības, jo var būt arī nekonservatīvas jeb iracionāli alkātīgas finansiālās darbības. Saprotams, par „konservatīvām investīcijām” visi vīpsnā kā par kaut ko atpalikušu un nemodernu. Vēsture liecina, ka garīgā pagrimuma pirmās pazīmes ir saindēšanās ar maldīgām domām, ilūzijām, tieksme pēc komforta, nabadzīga dvēsele vai nu pilnā mērā atsakās reaģēt uz garīgo pacēlumu vai arī reaģē, to apmelojot, nomelnojot, noklusējot. Garīgā pagrimuma laikā nav vajadzīgi gudri un talantīgi cilvēki, kuri tajā pašā laikā ir arī „neglābjami” ideālisti – nemitīgi domā par citiem. Garīgā pagrimuma laikā nedarbojās nerakstītie likumi, kuri kapitālismā ir svarīgāki par rakstītajiem likumiem. Nedarbojās tāpēc, ka nerakstīts likums prasa individuālo atbildību, prātu, pienākuma apziņu, patriotismu, dvēseli, garīgumu. Rakstītais likums neprasa neko no minētā, - prasa tikai aklu paklausību. Leģendārais vācu ekonomikas ministrs un Vācijas Federatīvās republikas Valsts kanclers Ludvigs Erhards mīlēja saviem tautiešiem atgādināt par mērenības ievērošanu. Viņš to darīja 60.gados, kad pēc kara Vācija jau atkal bija ļoti bagāta un ar ļoti augstu dzīves līmeni. Viņam neticēja un viņu pat izsmēja. Taču drīz (70.gados) iesākās naftas krīze (krasi palielinājās naftas cena), un tā negatīvi atsaucās arī uz bagātās Vācijas ekonomiku. Atceroties pagātni, šodien mēdz atgādināt arī par Emīla Zolā romānu „Nauda” (1891), kas veltīts cilvēku alkātībai un lepnības mānijai. Tagad ir skaidrs, ka globālā mērogā atsevišķās sfērās ir uzkrājušās pārāk lielas un praktiski nevajadzīgas ražošanas iespējas, kas noved pie lieku preču uzkrāšanos un ekonomiski finansiālajā sfērā izraisa disonansi. Piemēram, automobīļu ražošana ir 12
uzņēmusi nereāli augstu tempu un izveidojusi pārāk lielu un reāli nevajadzīgu potenciālu gan Rietumeiropā, gan ASV un Japānā. Uz jautājumu par tāda stāvokļa ražanās iemesliem atbilde ir zināma: iracionāla alkātība un racionālas pieejas trūkums. Tieksme novērtēt iracionālā lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē bija jau agrāk. Tā, piemēram, sociologs E.Durkgeims pievērsās neapzinātiem sociālajiem modeļiem, psihologs Z.Freids – iracionālo faktoru lomai indivīda dzīves praksē, psihologs G.K.Jungs – iracionālu mītu un kolektīvās emocionālās reakcijas saistībai ar sabiedrības uzvedību. Kā jau redzējām, iracionālisma fenomens ir ieinteresējis arī mūsdienu ekonomikas teorētiķus. Krīzes neekonomisko komponentu interpretācijā ļoti svarīgs moments ir cilvēka izpratnes loģika. Filosofijas vēsture liecina, ka cilvēks, „meklējot sevi”, ir pazaudējis sevi un visu laiku ir bijis aizņemts nevis ar cilvēku, bet gan diskursu un domu par cilvēku. Tikai daži filosofi ir uzdrošinājušies apgalvot, ka jautāt „kas ir cilvēks” ir absurdi, jo nav abstrakta „cilvēka”, bet ir tikai konkrēti indivīdi, kā saka, ar miesu un dvēseli. Cilvēka pašizziņa maldās pa labirintu tāpēc, ka uz cilvēka izpratni atsaucās tā loģika, kuru cilvēki lieto visās citās izziņas un izpratnes situācijās. Loģika vienmēr tiecas unikālo izšķīdināt vispārējā; loģika arī cilvēku maniakāli tiecas izškīdināt vispārējā „cilvēka” kategorijā. Cilvēku tieksmes pēc t.s. zinātniskās objektivitātes ir tā deformētas, ka atbildēt uz jautājumu „kas ir cilvēks” nekādi neizdodas, jo tūlīt automātiski sākās saruna par kaut kādu „objektīvu” vispārējo „cilvēku”. Neizdošanās iemesls ir kontrasts starp vispārējo un unikālo. Ja arī loģika respektē unikālo, tad tikai tāpēc, lai unikālo tūlīt izšķīdinātu vispārējā. Ekonomikas zinātnes pārstāvju gudrākā daļa vienmēr ir nekautrējusies atzīt, ka ekonomikā visu nevar prognozēt, jo ekonomika ir konkrētu cilvēku darbība. Tātad atkarīga ne tikai no atsevišķu cilvēku racionālās un godīgās rīcības, bet arī no atsevišķu cilvēku rakstura kaprīzēm un iracionālajām vājībām. Šodien sarunā par krīzi tas arī ir ļoti aktuāli. Ekonomika ir pakļauta konkrētu indivīdu rīcībai, bet nevis vispārējām „cilvēka” likumsakarībām. Arī tirgus ekonomikas sākums un pamats ir individuālā pasionaritāte un kreativitāte, individuālā mērķtiecība un vēlēšanās strādāt. Ja tā rezultātā tiek gūta peļņa, tad attiecīgajam indivīdam ir jāuzņemās arī visa atbildība par risku un bankrotu.
Svarīgs krīzes neekonomiskais komponents ir mūsdienu kapitālisma ideoloģiskā identitāte. Par ideoloģisko identitāti vēlos dēvēt ideju un uzskatu sistēmu jeb, citiem vārdiem sakot, ideoloģiju šī jēdziena tradicionālajā izpratnē, kad ideoloģija ir varas instruments, ideoloģija ir stratēģiskā darbība, ideoloģija ir politizēto zināšanu un priekšstatu novirzīšana uz sociuma masu apziņu un to, ko saucam par sabiedrisko domu. Kā zināms, jebkura sociāli ekonomiskā formācija un tās sabiedrība balstās uz noteiktu ideoloģiju, kas nosaka cilvēku uzskatus un intelektuālos ieradumus, vērtību kritērijus, dzīves stilu un sapņus par nākotni. Ideoloģija kalpo kā attiecīgā laikmeta un universuma (valts, valstu konfederācijas, civilizācijas) kolektīvās identitātes garants; ideoloģija nosaka simboliskās vienotības repertuāru ne tikai valsts karoga, himnas, ģērboņa un citu simbolisko atribūtu līmenī, bet arī ideoloģisko pasākumu, kopīgo autoritāšu, sadzīves formu jomā, realizējot solidaritātes funkcijas un idejiski vēlamo cilvēku garīgo pozīciju jebkurā dzīves sfērā. Rietumu kapitālisma zemēs XX gs. pret ideoloģiju izturējās skeptiski un runāja par 13
ideoloģijas „nāvi” un „norietu”. Taču tā bija maldīga un divkosīga retorika, kas faktiski pati bija viltīga ideoloģiskā konstrukcija, cenšoties iedarboties uz sabiedrību vēlamajā virzienā. Sastopams viedoklis, ka XX gs. drīzāk runa bija nevis par ideoloģijas „nāvi”, bet gan zināmu ideoloģisko transformāciju, kad vienotas uzkatu sistēmas vietā stājās sabiedrisko uzskatu plurālisms. Divkosīgās retorikas rezultāti uzskatāmi atspoguļojās ASV, kur zinātnieki bija spiesti apvienoties un izveidot sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret valdības tendenci izkropļot zinātniskos rezultātus idoloģiskajā nolūkā. 2008.gadā valstī tika organizēta grandioza diskusija par zinātnes un politikas attiecībām („Science Debate 2008”). Savukārt tāda it kā īpatna, taču diemžēl šodien nepieciešama sabiedriskā organizācija kā „Union of Concerned Scientists” valsts publiku iepazīstināja ar daudzām konkrētām manipulācijām, faktu un slēdzienu izkropļojumiem, ko veikusi valsts administrācija ar zinātnieku darbiem. Nobažījušies (concerned) zinātnieku savienība Dž.Buša laikā sastopamos zinātnes izkropļojumus asprātīgi noformēja vārdnīcas formā „The A to Z Guide to Political Interference in Science” (http://www.ucsusa.org/scientific_integrity/abuses_of_science/a-to-z-guide-topolitical.html). Ne velti jaunais prezidenta kandidāts B.Obama solīja izbeigt zinātnes iepīšanu ideoloģijā un tāpēc izpelnījās daudzu zinātnieku atbalstu vēlēšanās. Tiesa, mēdz atzīt, ka sabiedrības deideoloģizācijas process kopumā var būt progresīva parādība. Tā, piemēram, sabiedrība, neizjūtot noteiktu ideoloģisko apstrādi, var atsacīties no „ienaidnieka” stereotipiem, jo jebkura ideoloģija parasti ir vērsta pret saviem oponentiem – „ienaidniekiem”. Taču faktiski par deideoloģizācijas procesu nākas runāt nosacīti. Patiesībā ir sākušas funkcionēt mikroideoloģijas, kas apgrūtina sociālo komunikāciju. Tātad – vēl vairāk apgrūtina sociālo vienotību, kas kādam mūsdienās nav vajadzīga un liekas ļoti bīstama. Idejiskā plurālisma un alternatīvu klātbūtnei ir noteikts ideoloģiskais mērķis – sociālās komunikācijas saskaldīšana, teiksim, subkultūru līmenī, dažādu sociālo grupu un pat atsevišķu indivīdu līmenī, lai neformētos monolīts kolektīvs pretspēks kapitālismam. Rietumu kapitālisms pēc 1917.gada proletariāta revolūciju uzvarām izdarīja nopietnus secinājumus, lai tamlīdzīgi draudi kapitālismam neatkārtotos. Mūsdienās joprojām funkcionē no Apgaismības laikmeta mantotais neprecīzais uzskats, ka ideoloģija vienmēr tiek uzspiesta tikai no augšas. Patiesībā ideoloģija kā uzskatu sistēma ir organiski vienota ar dzīves praksi, tautas esamības formātiem, cilvēku garīgās integrācijas saturu un formām. Ideoloģija vienmēr ir tur, kur ir garīgā integrācija vai arī garīgā cīņa. Mūsdienās ideoloģija nefunkcionē kā dogmu un lozungu sistēma, teorijas, doktrīnas u.tml. Mūsdienās ideoloģija funkcionē kā mediju valoda, masu kultūra, reklāma, PR. Jebkura kinofilma, romāns, videoklips, raksts, fotoilustrācija satur noteiktu ideoloģisko auru. Mūsdienās ideoloģija vispirms un galvenokārt ir konceptu sistēma, kura palīdz mums izprast dzīvi un formē dzīves parādību simboliskos tēlus un stereotipus. Dažādi ideoloģiskie koncepti cieši iesūcās cilvēku uzskatos, gaumē, dzīves veidā. Skaidrs, ka šo procesu var apzināti virzīt, vadīt un prognozēt. Turklāt šo procesu apzināti virzīt, vadīt un prognozēt efektīvi palīdz zinātne. Piemēram, masu komunikācijas un sociālās psiholoģijas teorijas. Mūsdienās funkcionē anonīmi ideoloģijas autori un adresāti: „tautas intereses”, „valsts intereses”, „korporatīvās intereses”, „pilsoniskās sabiedrības intereses”, „demokrātijas 14
intereses”, „plurālisma intereses”, „atklātuma intereses” utt. Cīņa pret ideoloģiju vienmēr lielā mērā ir naiva nodarbība. Piemēram, var kritizēt patērēšanas sabiedrības kaitīgumu, bet vai cilvēki spēs atsacīties no postindustriālās sabiedrības komfortablās dzīves un patērēšanas priekšmetu priekšrocībām? Tas nebūt nav retorisks jautājums. Tagad (t.i., 2009.g.septembra sākumā), kad pasaules 20 varenāko valstu politiķi Londonā priecājās par krīzes pierimšanu, patērēšanas „ārprāts” sāk atgriezties vecajās sliedēs – krīze pierimst, jo cilvēki atkal ir sākuši patērēt. Noteikti nākas ņemt vērā, ka ideoloģija ir cieši saistīta ar morāli. Tas ir tāpēc, ka ideoloģija ir organiski vienota ar sociālo praksi un apliecina šīs sociālās prakses loģiku. Tātad, piemēram, ideoloģija var nosacīt taisnīgumu un godīgumu sociālajā praksē. Ideoloģija var vairot vai mazināt alkātību, korupciju, nomelnošanu, krāpšanos utt. Mūsdienās populārākās ideoloģiskās sistēmas, saprotams, ir liberālisms un neoliberālisms. Dienas kārtībā ir arī egalitārisms (visi sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi), komunitārisms (cilvēki apvienojās, kļūstot labāki), konsjūmērisms (patērēšanas dzīves veids). Liberālisms ir ideoloģiskā mācība, kurai ir noteiktas idejas, principi, vērtības. Tradicionāli liberālismu uzskata par ekonomisko ideoloģiju, sludinot neierobežotu personības brīvību ekonomikā un neatzīstot valsts iejaukšanos saimnieciskajā darbībā. Saskaņā ar liberālisma ideoloģiju indivīdi veido savstarpējās attiecības, lai nodrošinātu materiālo labklājību un pārpilnību. Liberālisma galvenie principi ir koncentrēti privātīpašuma, brīvas preču kustības un demokrātijas atbalstam, jo demokrātija kā politiskā sistēma vislabāk protot veicināt tirdzniecības brīvību. Taču patiesībā liberālisms ir ļoti nenoteikts jēdziens: katrs to var traktēt savādāk, vadoties no savas kultūras tradīcijām, vēsturiskā konteksta, sociālās prakses īpatnībām. Tā, piemēram, XX gs. 90.gados Austrumeiropas politiskajā diskursā liberālisms tika saistīts ar „atgriešanos Eiropā”, „atgriešanos civilizētu valstu saimē”, „brīvības atgriešanos”, „totalitārisma pagātnes pārvarēšanu”, „demokrātisko izvēli” u.tml. Bijušajās sociālisma zemēs zem liberālisma karoga notika tas, ko sauca par privatizāciju; tātad – cīņa par īpašumu pārdali un, tā teikt, vienā stundā iegūto īpašumu (kā kapitālismā pieņemts teikt, pirmā dolāru miljona) leģitimitātes nodrošināšanu. Mūsdienu intelektuālajās aprindās liberālismu neatzīst par vienotu sistēmu, kas kalpotu kā transnacionāli universāla ideologiskā mācība visās zemēs. Tagad ir skaidrs, ka liberālismam nav vispāratzīts klasisks idejiskais kodols, uz kā varētu balstīties tipoloģiski vienota liberālisma tradīcija. Liberālisma prakse katrā valstī var būt savādāka atkarībā no attiecīgās kultūras iezīmēm. Tā, piemēram, Vācijā vienmēr priekšroka ir dota paternālistiskajām un nacionālistiskajām interesēm, kā rezultātā demokrātijas izpratne centrējās ap tautas suverenitāti, bet nevis indivīda brīvību un tiesībām, ko aizstāv liberālisms. Turklāt starp liberālismu un demokrātiju vispār pastāv iekšēja pretruna. Tā rodas tāpēc, ka liberālisms aizstāv indivīda brīvību, bet demokrātija tautas brīvību, kad indivīda pretenzijām ir sekundārā loma. Rietumu reālajā politikā tāpēc tika „piarēts” kompromiss – politiskā sistēma ar skaistu nosaukumu „liberālā demokrātija”. Savukārt zemēs, kuru vēsturē izteikti aktīvu lomu spēlē nacionālisms, kolektīvisma mentalitāte manāmi nomāc liberālisma individuālistisko mentalitāti. Ne velti lasāma sentence: nacionālisms visur ir vienāds, liberālisms – dažāds. Amerikāņi turpretī ir pārliecināti, ka viņi jau piedzimst kā liberāļi un viņi liberāļi ir bijuši vienmēr no savas valsts dibināšanas dienas XVIII gadsimtā. Amerikāņi svēti tic 15
privātīpašuma neaizskaramības tiesībām, vārda brīvībai, privātās uzņēmējdarbības tiesībām, uzskatu brīvībai. Minētās un citas individuālās brīvības un tiesības sintezējas amerikāņu dzīves ideālā. Taču aizvadītajos 20 gados arī amerikāņu sabiedrībā vārds „liberālis” nav modē un tam ir negatīva pieskaņa. To izmanto kā lamu vārdu kopā ar tādiem citiem lamu vārdiem kā „ateists”, „sarkanais”, „iecietīgais”. Galvenais iemesls – skeptiskā attieksme pret politkorektumu vispār, kas šodienas amerikāņu pārliecībā ir pārvērtusies par divkosību un nevajadzīgu cenzūru, neļaujot lietas un parādības saukt īstajos vārdos. Amerikāņu uztverē „liberāļi” cenšas kādam nevajadzīgi izpatikt un dzīves norises tāpēc noved strupceļā. Šodien populāra ir atziņa, ka Rietumu pasaulē liberālismu ir nomainījis neoliberālisms un mēs jau labu laiku dzīvojam neoliberālisma rafinēto ideoloģisko manipulāciju gaisotnē. Krīzes analītikā neoliberālisms saņem rūgtus pārmetumus. Protams, arī neoliberālisma traktējumos nav konstatējama vairāk vai mazāk ideāla vienprātība. Pret neoliberālismu izturās kā pret eklektisku un sinkrētisku jēdzienu globalizācijas apstākļos. Skeptiskākie neoliberālismu dēvē par labējo radikālismu, kas ir atmetis universāla progresa ideju un tā vietā domā tikai par ekskluzīvu un selektīvu progresu izredzētajiem. Rietumos agrāk progress asociējās ar zināšanu uzkrāšanu, dzīves racionalizāciju, industrializāciju, urbanizāciju, no kā labumus gūst viss sociums. Neoliberālisms faktiski rūpējas tikai par sociuma vienu nelielu daļu, kurai ir adresēti progresa materiālie un garīgie labumi. Neoliberālisma praktiskais rezultāts ir tā dēvētais finansu kapitālisms. Finansu kapitālismā algas par darbu nepaaugstinās, un visa nauda, ko iegūst no darba ražīguma pieauguma, kļūst par peļnu. Finansu kapitālisma svarīga iezīme ir kredītu ekspansija, kā rezultātā pret finansu darbību izturās kā pret primāro cilvēku saimnieciskajā dzīvē, aiz sevis tālu atstājot rūpniecību, lauksaimniecību. Atbilde uz jautājumu „Kā veidojās finansu kapitālisms?” var būt gara un detalizēta. Atbilde var būt arī relatīvi lakoniska: finansu kapitālisms veidojās finansu iestādēs ar sarežģītu finansiālo instrumentu palīdzību „izsūknējot” visas planētas iedzīvotāju naudu. Neoliberālisma ideoloģija sāka izvērsties XX gs. 70.gados, kad brīvas tirdzniecības, valsts lomas ierobežošanas, totālas privatizācijas realizācijā savu iniciatīvu atklātāk un atklātāk publiski sāka demontrēt ASV un Lielbritānijas valdība. Tas bija M.Tečeres un R.Reigana valdīšanas laiks. Neoliberālisma rekomendācijas ekonomikā tagad ir pazīstamas ar lakonisko apzīmējumu „Vašingtonas konsenss”. Apzīmējumu ieviesa angļu ekonomists Džons Viljamsons (John Williamson) 1989.gadā. Vašingtonas konsenss ir savdabīgs ekonomisko priekšlikumu kodekss, un tas sastāv no 10 konkrētām rekomendācijām (skat. Wikipedia). Pret Vašingtonas konsensu tagad ne reti izturās kā pret intelektuāli mazvērtīgu produktu un kulturoloģisko nekompetenci – neziņu, ka katra kultūra funkcionē saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem, kurus nevar izmainīt ar spēku. Par jauna laikmeta sākumu mēdz pieņemt 1971.gadu. ASV bija „iestigusi” Vjetnamā, dolārs sāka zaudēt starptautiskās valūtas funkcijas. 1972.gadā ievērojami pieauga naftas cenas. ASV politiķiem izdevās pierunāt Sauda Arābijas un citu arābu valstu monarhus naftu tirgot tikai par dolāriem. Dolārs ieguva naftas smaržu, un ASV saglabāja savas valūtas starptautiskās pozīcijas. Savukārt 1972.gadā ASV vienojās ar Ķīnu, un abas valstis kļuva sabiedrotās. Ķīnai atļāva tirgot savu produkciju ASV. Savukārt Ķīna atļāva savā zemē izvietot Rietumu rūpniecību. 16
XX gs. 70.gadus vispār nākas uzskatīt par „lielo pārmaiņu” sākumu ne tikai liberālisma un neoliberālisma ģenēzes kontekstā. Tas bija pārejas laikmeta sākums, kurā radikāli sāka izmainīties ne tikai ekonomika, ideoloģija, politika, bet visa kultūra. To veicināja demogrāfiskā pāreja, kura tajā laikā jau bija uzņēmusi pilnus apgriezienus. Plašās dimensijās izsakoties, līdz XX gs. 70.gadiem pastāvēja tā kultūra, kura radās XVIII gs. un bija raksturīga tā saucamajiem Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijas vēsturē. Šīs kultūras galvenā vērtība bija zinātniski tehniskais progress, kas kalpoja ne tikai par attīstības empīrisko liecinieku, bet arī garīgo kritēriju tautām, valstīm un civilizācijām. Jaunajos laikos bija atļauts modernizēt/iekarot mazāk attīstītās zemes, kurās konstatējamo homeostāzi Rietumu „baltie” cilvēki neatzina un uzlūkoja kā dziļu stagnāciju, atpalicību u.tml. Homeostāzi konstruktīvi analizēja tikai atsevišķi zinātnieki. Piemēram, Klods Levi-Stross. Jauno laiku kultūrā cilvēku darbības galvenais mērķis bija dabas pakļaušana un izmantošana. Dabas resursi enerģiski tika izmantoti zinātniski tehniskajos risinājumos. Kultūrā tāpat valdīja priekšstats, ka sistēmiska organizētība un kārtība ir labāka par sistēmisko nesakārtotību un haosu. Cilvēki nevēlējās neko dzirdēt par nestabilitāti dabā un viņu kultūrā. Nestabilitātes filosofijas rašanās XX gs. otrajā pusē tāpēc atstāja dziļu psiholoģisko ietekmi, manāmi iedragājot, piemēram, līdzšinējo cilvēku pašpaļāvību dabas pakļaušanā. Jaunajos laikos uzplauka demokrātijas visvarenība: sabiedrības dzīvi diktēja vairākuma griba, vēlēšanu princips. Savukārt cilvēku brīvību un uzvedību regulēja rakstīti/kodificēti likumi. Mākslas mērķis bija dzīves patiesa atspoguļošana, un sabiedrībā autoritatīvākais dzīves skaidrotājs bija mākslinieks – gleznotājs, rakstnieks, ko šodienas glamūra produkcijas apmātajai jaunajai paaudzei ir grūti saprast. Reliģiskā ticība saglabājās baznīcas normu robežās. XX gs. 70.gados kultūrā sākās tik radikālas pārmaiņas, ka šodien atsevišķi kultūras filosofi vairs negrib lietot jēdzienu „kultūra”. Viņi uzskata, ka visam notiekošajam pēc 70.gadiem vispiemērotākais ir jēdziens „postkultūra”/7/. Un šī postkultūra jau ir paspējusi spoži demostrēt savas galvenās vērtības. Radikālo pārmaiņu mentālo un intelektuālo avotu acīmredzot nepieciešams saistīt ar II Pasaules kara sekām, kad cilvēkiem nācās rūgti pārdomāt savas esamības vitālākos jautājumus. Saprotams, pārdomas stimulēja noteiktus secinājumus un praktiskos soļus. Viens no visbūtiskākajiem secinājumiem ir par to, ka izglītība un audzināšana cilvēku nepadara labāku. Abus Pasaules karus iesāka, gāzes kameras lietoja, holokaustu realizēja cilvēki, kuri tika uzskatīti par visgaišākās tautas pārstāvjiem. Viņi piederēja tautai, kura cilvēcei bija devusi Gēti, Šilleru, Bethovenu, Kantu, Hēgeli un citus dižgarus, bet turpretī XX gs. sevi nepārprotami apliecināja ar visasiņaināko rīcību cilvēces vēsturē. Tāpēc ir radusies neuzticība Apgaismības ideoloģiskajiem ideāliem, bet galvenais – nostiprinājies vispārējs cinisms, egoistiski domājot tikai par sevi un izaicinoši atsakoties nodarboties ar sabiedrības audzināšanu un izglītošanu. Ne velti tagad bieži nākas lasīt par jaunas Apgaismības jeb Neoapgaismības nepieciešamību, lai mazinātu minētā cinisma veicināto morālo degradāciju. XX gs. nogalē nostiprinās atziņa, ka filosofija nav absolūtās patiesības garants un vispār katram ir sava patiesība, jo nevar būt patiesības priekš visiem. Filosofijas patiesības klasiskajā modelī valda priekšstats, ka tas viss, kas atbilst īstenībai, ir patiess, bet izziņas procesā cilvēks ir neatkarīgs patiesības noskaidrošanā. Tagad filosofija cenšas ieskaidrot, 17
ka īstenība ir relatīva parādība, tai nav skaidri determinēta sākotne un īstenība sastāv no sarežģītām pašregulējošām sistēmām. Savukārt izziņas veicējs/cilvēks ir atkarīgs no saviem subjektīvajiem priekšstatiem un izziņas procesā var veikt sociālo pasūtījumu, tātad kādam kalpot un pieņemt savam „saimniekam” izdevīgus lēmumus. Visjaunāko laiku filosofiskās svārstības patiesības, izziņas konceptuāli izplūdušajos skaidrojumos ir novedušas pie šodien izplatītā epistemoloģiskā plurālisma, kas manāmi atsaucās uz jaunas mentalitātes veidošanos. Tā ir mentalitāte, kurā vairs nav nekāda autoritāte vispārcilvēciskajām vērtībām, kultūras tradīcijām, morālajām normām un valda jaunlaiku varens ideoloģiskais koncepts – uzskatu un vērtību plurālisms. Ne velti šodien vienā sabiedrības daļā jēdziens „plurālisms” ir kļuvis par lamu vārdu. Postkultūrā veidojās jauna attieksme pret progresu. Tiek uzkatīts, ka zinātniski tehniskais progress rada individualizāciju un diferenciāciju. Cilvēks vairs nav atkarīgs no kolektīva. Viņa darbs var noritēt individuāli organizētā formā pat mājās pie datora saskaņā ar brīvi izvēlētu grafiku. Viņš var lietot individuāli pasūtītus pakalpojumus, preces. Postkultūra tādējādi lepojās, ka tā beidzot pirmo reizi cilvēces vēsturē katram spēj garantēt patiesu personības brīvību un individuālu esamību, kas, saprotams, ir naivs pašapmāns. Kapitālismā progress ir mīts un demagoģija. Progress praktiski kalpo tikai 15-25% planētas iedzīvotājiem. Un vispār visas šodien pastāvošās sociāli ekonomiskās formācijas balstās uz hierarhiju un privilēģijām. Nākas atcerēties, ka no Eiropas vēstures 2000 un vairāk gadiem viena trešā daļa ir bijuši pārejas posmi, revolūciju laiki, fluktācijas periodi, kad dominēja novirze no vidējā attīstības līmeņa. Tehniskā attīstība nav pati sev iemesls un pamats. Tehnisko attīstību nosaka sociālās sistēmas, un tā tas ir tikai vienā civilizācijā – Rietumu. Tiesa, tehniskais progress sekmē individualizāciju un diferenciāciju. Cilvēka darbs un visa dzīve kļūst individualizētāka un nav tik lielā mērā atkarīga no kolektīva. Rietumu progresa pravieši liberālisms un neoliberālisms ir tāda pati ideoloģija kā sociālisms un komunisms. Tā ir gatava pazemot cilvēcisko pašcieņu, tā ir absolūti vienaldzīga pret nabadzības pieaugumu, laicīgajai varai ir totalitārisma noslieksmes. Ne velti islams turpina pašaizliedzīgi cīnīties pret Rietumu šodienas kultūru, nebaidoties nonākt puritānismā un histēriskumā. Islama cīņas pamatā ir arhaiska nepakļaušanās vesternizācijai. Tagad tiek atzīts, ka nevar būt universiāls progress priekš visiem. Progress zem lozunga „Brīvība, vienlīdzība, brālība” nav ideoloģiski kolektīvs, bet ekskluzīvs un partikulārs progress izredzētajiem. Turklāt progress ir saistīts ar regresu. Nav progresa universiāli kritēriji visai kultūrai. Kultūras katrā sfērā ir savi kritēriji. Progress vienmēr jāvērtē vēsturiski konkrēti, jo mēdz būt „lēcieni” uz priekšu un atpakaļ. Sociālā progresa kritēriji jāmeklē sabiedrības materiālistiskajos pamatos – ražošanas spēku, ražošanas līdzekļu, darba organizācijas vēsturiskajā mainībā, dabas stihisko spēku savaldīšanā. Rietumos progresu parasti attiecināja uz zināšanu uzkrāšanu, dzīves racionalizāciju, industrializāciju, urbanizāciju. Rietumu progresa izpratni XX gs. pirmajā pusē dzēlīgi kritizēja tādas slavenības kā Špenglers, Toinbijs, Sorokins. XX gs. nogalē pret progresa izpratni sāka vērsties eksaktās un dabas zinātnes gudrākie pārstāvji. Viņu kardinālākais arguments - dabā nav progresa. Č.Darvina princips „survival of the fittest” tiekot tulkots un traktēts aplami. Patiesībā izdzīvo nevis stiprākais, bet piemērotākais. Šodien postkultūra sastopās ar opozīciju – kultūras klasisko vērtību vecmodīgiem aizstāvjiem. Tā, piemēram, šodien lasāmi modernu intelektuāļu prātojumi, ka 18
vispārcilvēciskās vērtības neeksistē, bet eksistē plurālisms un relatīvisms; proti, intelektuālās un morālās normas, kuras nav visiem vienādi piemērojamas. Nesen interesantu polēmisku rakstu par vispārcilvēcisko „Zelta likumu” publicēja Tartu universitātes pazīstamais profesors, kultūras klasisko vērtību tipisks vecmodīgs aizstāvis, Leonīds Stolovičs /8/. «Zelta likuma” būtība ir sekojošā: izturies pret otru tā, kā tu gribētu, lai otrs izturās pret tevi. L.Stolovičs sniedz plašu pārskatu par šī vispārcilvēciskā nerakstītā likuma formulējumiem senajā Ķīnā, Indijā, Grieķijā, Vecajā un Jaunajā Derībā un citos senos, viduslaiku un Jauno laiku tekstos, kā arī likuma kardinālo ietekmi uz morāles normām dažādos laikmetos un dažādās kultūrās. Raksta noslēgumā autors formulē savu viedokli, pie kā var cilvēci novest akla atsacīšanās no vispārcilvēciskajām vērtībām. Viņaprāt pret vispārcilvēcisko vērtību prioritāti ir jāizturās nevis kā pret skaistu frāzi un ideoloģisko demagoģiju, bet gan kā pret aksioloģisko imperatīvu, bez kura pastāvēšanas cilvēce var pārtraukt savu esamību. Noslēgumā L.Stolovičs raksta, ka vispārcilvēciskās vērtības ir „alternatīva cilvēces pašnāvībai”. No pagājušā gadsimta 70. gadiem jūtami sāka izmainīties kapitālisms – kapitālisma saimnieciski ekonomiskais raksturs. Turklāt izmaiņas bija vienotas ar Rietumu „balto” cilvēku vispārējo morāli intelektuālo tonalitāti – jau pieminēto cinismu. Tātad izpratni, ka naivi ir pievērsties sabiedrības apgaismošanai un kalpošanai sabiedrības interesēm, bet katram jārūpējās ir tikai par sevi. Arī valsts funkcionālie mērķi ir jāpārkārto, lai valsts perfektāk kalpotu atsevišķu pasionāru indivīdu interesēm, bet nevis nodarbotos ar visiem adresētajām sociālajām programmām. Interesanti, ka Rietumu kapitālistiem pirmajā laikā bija lieliska ideoloģiskā atruna – arābu naftas cenu kāpums. Kapitālisma jauno ievirzi manuprāt adekvāti skaidro angļu profesors Kolins Kraučs (Colin Crouch) /9/. Viņaprāt keinsiānisms guva panākumus starpkaru posmā. Dž.M.Keinsam un viņa domubiedriem izdevās pārliecināt politiķus, ka valsts var stimulēt ekonomiku, ja privātajā sektorā iestājās panīkums. Pēc II Pasaules kara pirmos 30 gadus Rietumu zemēs valdīja konsenss par to, ka valsts pienākums ir izlietot budžeta līdzekļus ekonomikas aizsardzībai pret inflāciju un depresiju. Valstis tamlīdzīgu politiku varēja realizēt tāpēc, ka tolaik kapitālismā ļoti liela loma bija strādnieku šķirai. Strādnieki visvairāk cieta no bezdarba, un valsts viņiem palīdzēja, radot jaunas darbavietas. Izpatīkot vēlētāju vairākumam strādnieku šķirai, politiskajā retorikā pirms vēlēšanām vienmēr centrālo vietu ieņēma solījumi radīt jaunas darbavietas un samazināt bezdarbu. Minētajos gadu desmitos politikā dominēja sociāldemokrātiskā ideoloģija, kuru atbalstīja strādnieku šķira un viņu arodbiedrības. Taču stāvoklis izmainījās 70.gados, kad krasi pieauga naftas un citu izejvielu cenas. Rietumu valstis bija spiestas samazināt savus ieguldījumus, ko diktēja inflācijas pieaugums un preču cenu kāpums pēc naftas cenas palielināšanās. Rietumu daudzās valstīs pie varas nonāca antikeinsisti, prasot valsts neiejaukšanos tirgus ekonomikā. Viņi varēja nākt pie varas tāpēc (un tas ir ļoti svarīgi), ka 70.gadu beigās rūpnieciskais proletariāts, strādnieku šķira vairs neveidoja iedzīvotāju (vēlētāju) vairākumu. Proletariāts kā šķira izzuda, jo zinātniski tehniskā progresa rezultātā radās jaunas profesijas un strauji attīstījās pakalpojumu ekonomika, kuras dalībniekus nevar identificēt ar proletariātu. Keinsiānisma vietā Rietumos nostiprinājās neoliberālisms, kas īpaši uzplauka 1995.2005.gadā. Neoliberālisms atzīst, ka cīņā pret bezdarbu un recesiju visefektīvāk ir samazināt darba algu tik lielā mērā, kamēr tā kļūst tik zema, ka darba devēji atkal sāk 19
palielināt darbavietu skaitu, bet cenas kļūst tik zemas, ka ļaudis atkal sāk pirkt preces un pakalpojumus. Kā skaidro Kolins Kraučs, mūsdienu kapitālisms principā ir atkarīgs no nolīgtajiem strādājošajiem un viņu tērētās naudas par precēm un pakalpojumiem. Ja cilvēkiem nākas nepārtraukti domāt par atlaišanu un algas samazināšanu, tad viņi nav ieinteresēti tērēt savu naudu. ASV, Lielbritānijā izdevās palielināt patērēšanu tāpēc, ka strādājošo dzīve nebija atkarīga no darba tirgus – viņiem nebija jābaidās no bezdarba. Tas notika tāpēc, ka viņi dzīvoja uz kredīta. Kredītus deva, balstoties uz izdevīgiem noteikumiem. Turklāt bija vērojama tendence: kredītus sāka izsniegt arvien vieglāk un vieglāk, un arvien nabadzīgākiem cilvēkiem. Kredītkartes kļuva par masveida parādību. Ja saskaņā ar keinsiānisma doktrīnu masu pieprasījumu nodrošina valsts parāds, tad neoliberālismā masu pieprasījumu nodrošina miljoniem privātpersonu parāds. Parādi, kas nepieciešami ekonomikas atbalstam, tika privatizēti – reducēti uz privātpersonām. Rietumi tā dzīvoja aizvadītos 15 gadus, visu ekonomisko smagumu uzveļot, kā saka tādos gadījumos, uz tautas pleciem. Kolins Kraučs uzskata, ka tas viss saglabāsies arī turpmāk. Iespējams, bankas un finansu sfēra vispār nonāks nedaudzu korporāciju rokās. Mūsu dzīvi vadīs korporācijas, un kapitālisma populārākais ideoloģiskais lozungs būs „Korporācijas – tas ir labi!”, bet nevis „Tirgus – tas ir labi!”, kā bija līdz šim. Korporācijas kļūs par kapitālisma galveno politisko subjektu. Angļu zinātnieka viedokli grūti apstrīdēt, jo ASV un citur finansu oligarhijas saplūšana ar politisko varu ir labi zināms fakts jau labu laiku. Kolins Kraučs atcerās sociāldemokrātijas ideoloģijas lomu. Rietumos tā aizvadītajos gadu desmitos ievērojami mazinājās, taču interesanti vērot sociāldemokrātisko ideju atdzimšanu šodien. Pašlaik tiek apspriesta t.s. globālā sociāldemokrātiskā perspektīva. Diskusijā iesaistījušies tādi pazīstami cilvēki kā Dž.Soross, Bils Geits, Lielbritānijas premjerministrs G.Brauns, ANO bijušais ģenerālsekretārs Kofi Annans, vairāki Nobela prēmijas laureāti un citas prominentas personības. Viņu programmas galvenie principi ir sekojošie. Globalizācija principā ir labvēlīga pasaulei, taču globalizācijas procesi ir jāvada. Neoliberālisms to nedarīja un tāpēc neoliberālisma politika ir izgāzusies. Pasaulē primārajam ir jābūt taisnīgumam, bet nevis ekonomiskajai labklājībai. Dzenoties pēc ekonomiskās labklājības, nedrīkst ignorēt taisnīgumu. Minētā programma tiek nesaudzīgi kritizēta. To dēvē par tehnokrātisko programmu, un sociāldemokrāti tikai gribot ieņemt neoliberāļu vietu procesu vadīšanā, un cits nekas viņus patiesībā neinteresē. Turklāt daudzus neapmierina globalizācijas pozitīvais vērtējums, jo globalizācijai piemīt daudzas negatīvas iezīmes. Piemēram, globalizācija sekmē dezintegrāciju dažādu relatīvi noslēgtu un ģeopolitiski ambiciozu reģionu veidā (ES, Latiņamerika, t.s. transatlantiskā savienība). Globalizācija rada marginālu masu – „zelta miljardu”. Globalizācijas autori arī ir margināls fenomens – t.s. transnacionālā elite. Iebildumus izraisa šīs transnacionālās elites organizētais „piārs” – katra nacionālā ekonomika esot pasaules ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa. Globalizācijas autoriem faktiski interesē tikai attiecīgās nacionālās ekonomikas izejvielas, lētais darbaspēks, un kaut kas cits (piemēram, sociālās sfēras attīstība) viņus patiesībā neinteresē. Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta profesors Saimons Džonsons (Simon Johnson) finansu oligarhijas un politiskās varas saplūšanu sauc par „kluso apvērsumu”/10/. Starptautiskā Valūtas fonda bijušais ekonomiskais padomnieks 2009.gada maijā žurnālā 20
„The Atlantic” publicēja sensacionālu rakstu ar virsrakstu – „The Quiet Coup”. Rakstam bija milzīga rezonanse ne tikai ASV, jo publikācijā ir godīgi un atklāti runāts par krīzes iemesliem. Saimons Džonsons jau pirmajos teikumos norāda, ka galvenā problēma un krīzes iemesls ir ASV politiskās elites nonākšana finansu oligarhijas pakļautībā, kā rezultātā finansu sfēra netika pienācīgi kontrolēta un tika pieļauta finansistu alkātība. Turklāt krīzes laikā valsts politiskā birokrātija nevis sauc pie atbildības vainīgos, bet gan palīdz alkātīgajiem finansistiem uz nodokļu maksātāju rēķina. Turklāt amerikāņu finansu oligarhija valda ne tikai ASV, bet visā pasaulē. S.Džonsons raksts ir viņa memuāri par darbības laiku (2007.-2008.g.) Starptautiskajā Valūtas fondā un sadarbību ar pasaules finansu aprindām. Tātad teksts veidots saskaņā ar minētā žanra prasībām, un tekstā dominē psiholoģiskās atmosfēras attēlojums un tā materiāla atspoguļojums, kas parasti konkrētajās dzīves norisēs paliek zemtekstā un nefigurē oficiālajā publiskajā naratīvā. Viņš stāsta par to, kas reāli visu nosaka, kaut gan atklāti tas netiek atzīts un uzsvērts. Saimons Džonsons atgādina, ka jebkurā krīzē vislielākā problēma ir politiskās varas problēma – valsts politika, respektīvi, tās valsts politika, kura pārdzīvo krīzi. Tātad – krīzes neekonomisks komponents. Visās valstīs, kur ir bijusi krīze, notikumu scenārijs ir ļoti līdzīgs: valdošās elites (politiķi + biznesmeņi) ir uzņēmušās pārāk lielu risku, pārvaldot valsti kā savu privāto korporāciju, lai sev gūtu labumu. Biznesmeņi riskē arvien vairāk un vairāk, jo cer, ka vajadzīgajā brīdī viņus izglābs draugi politiķi valdībā. Zīmīgi, ka arī ārzemju investori vienmēr labprātāk kreditē oligarhus, kuriem ir stabili sakari ar valdību, kaut gan tas „smaržo” pēc korupcijas. Krīzes liktenis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā valdība ir gatava „ziedot” savus draugus biznesmeņus, jo valsts nevar izglābt visu privāto biznesu. Aizņemoties naudu un glābjot valsti no sabrukuma, valsts vadītājiem ir jābūt gataviem kādus „ziedot”, jo visus izglābt nav iespējams. Tādējādi tautas liktenis faktiski ir atkarīgs no oligarhu un politiķu savstarpējiem darījumiem. Pie tam nākas ņemt vērā, ka šodien oligarhiem piemīt lieluma mānija. Viņi veido milzīgas korporācijas un nezina mēru savām mahinācijām. Arī tas agri vai vēlu noved līdz krīzei. ASV valdība klusu novēroja oligarhu ambiciozo darbību. Kā atceras S.Džonsons, ASV finansu sektora peļņa 1973.-1985.g. nekad nepārsniedza 16 procentus. 1986.gadā tā bija 19 %, no 1991.g. līdz 2000.g. – 21-30%, bet aizvadītajos apmēram 10 gados – 41 procents. Amerikāņu profesors kritiski izsakās par radikālajām izmaiņām politiskās varas sistēmā. Ja agrāk politiskā vara savu panāca ar spēku vai spēka pielietošanas draudiem, tad tagad politiskā vara savu panāk ar naudas palīdzību, dažādā formā uzpērkot un padarot paklausīgus biznesmeņus, intelektuāļus, ierēdņus, politisko partiju bosus u.c. Saimons Džonsons raksta par ASV finansu sistēmas politiskās autoritātes iegūšanas iemesliem. Tiekot uzskatīts, ka ASV finansu sistēma ieguva politisko varu pateicoties savai uzticamībai. Tātad – morāles iezīmēm, kā arī amerikāņu nacionālās patmīlības vārdā. Wall Street finansistiem izdevās pārliecināt Vašingtonu, ka fondu tirgi un lielie finansu institūti ir ļoti svarīgi ASV reputācijai visā pasaulē. Pēdējo trīs ASV prezidentu periodā starp Vašingtonu un Wall Street izveidojās personiskie kontakti, kas atsaucās uz Vašingtonai tuvu Wall Street cilvēku amatu „dalīšanu”. Pastāv divi amatu ieņemšanas virzieni: vai nu finansu ministrs vai atbildīga amatpersona bankā, investīciju fondā. Piemēram, slavenajā bankā „Goldman Sachs” ir tradīcija: pēc amata atstāšanas bankā pāriet darbā valsts aparātā. 21
ASV finansistiem izdevās iedzīvināt savas ideoloģiskās tēzes, ka brīvais un neregulētais finansu tirgus ir pats labākais, cēlākais un amerikāņiem visvajadzīgākais, ko viņi līdz šim ir sasnieguši. Finansista karjera kļuva par profesionālās orientācijas augstāko līmeni, visi jaunieši vēlējās strādāt Wall Street, bet sabiedrība bija kļuvusi slima – inficējusies ar alkātības, ātras peļņas, egoistisko tieksmju baciļiem. Finansu oligarhijas ambīcijas saskanēja ar sabiedrībā valdošo psiholoģisko atmosfēru. Īpaši tā tas bija no 90. gadiem. To rezumē S.Džonsons. Mums tāpēc nav jābrīnās, ka krīzes laikā valsts klusē par īstajiem krīzes iemesliem – gan finansu sistēmā pieļautajiem trūkumiem, gan krīzes neekonomiskajiem komponentiem. Par krīzes neekonomiskajiem komponentiem valsts ir visvairāk ieinteresēta klusēt, jo tie skar valdošās ideoloģijas un kapitālisma pastāvošās sistēmas būtību vispār. Tātad jārunā būtu par iracionālā kapitālisma likteni, jārunā paškritiski par savu morāli, attieksmi pret sabiedrību, nodokļu maksātājiem, oligarhiem, korporācijām utt. Protams, jāņem vērā radikālās objektīvās izmaiņas finansu sfērā kopš 70.gadiem, pateicoties elektronisko tehnoloģiju izmantošanai norēķinu un uzskaites, derivatīvu un elektronisko kredītkaršu jomā. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns finansu vēsturē, radās pilnīgi jauni finansu instrumenti. Saprotams, ka tas pavēra jaunas iespējas. Jaunās iespējas pirmajā laikā uztvēra saprātīgi un racionali izmantoja finansu operāciju optimizācijā, kredītiestāžu un patērētāju sadarbībā, rūpīgi aprēķinot gaidāmos riskus. Taču jau 90.gadu vidū ļoti strauji izvērsās jauns fenomens – virtuālās finanses. Tās ir finanses, kuras nav nodrošinātas ar reālu naudu, nekustāmo īpašumu, zeltu, dārgmetāliem. Informācijas apmaiņas momentālā operativitāte veicināja speciālu starpbanku elektronisko sistēmu rašanos, kurās koncentrējās virtuālā nauda bez jebkāda reālā ekvivalenta. Tā rezultātā faktiski izmainījās naudas loma. Finansu kapitālismā radās jauna nauda, kas funkcionē saskaņā ar pilnīgi citiem principiem nekā nauda funkcionēja agrāk kā saimnieciskās darbības elements. Finansu kapitālismā naudu „taisa” no naudas. Nauda ir kļuvusi par preci. Krīze tāpēc tika prognozēta jau sen, jo virtuālās naudas apjoms krietni pārsniedz reālās ekonomiskās darbības (preču ražošanas) apjomu. Krīzi veicināja arī tas, ka nafta kļuva par īstermiņa peļņas instrumentu. Tas noveda pie cenu paaugstināšanos – neatbilstību ieguldītajam darbam un resursiem. Virtuālā nauda sāka meklēt „atbalstu” un to atrada naftā. Tika mākslīgi paaugstinātas cenas ne tikai naftai, bet arī gāzei un elektroenerģijai, kas noveda pie citu izejvielu un produktu cenu kāpuma. Cilvēki, iespējams, apjuka. Jaunās iespējas ieslēdza zaļo gaismu summu palielināšanai, taču tika aizmirsts par to reālo segumu. Summas bija milzīgas, taču nebija ne reāla nauda, ne manta. Virtuālās naudas uzskaite notika elektroniski, kas veicināja visdažādākā veida spekulācijas. Atsevišķas spekulācijas bija „klasiskas”, jo balstījās uz cilvēku tradicionālo spekulāciju pieredzi. Taču bija arī pilnīgi jaunas spekulāciju formas, kas balstījās uz pārpirkšanu un pārpārdošanu, no tā gūstot lielu peļņu. Rietumu finansu sistēma (īpaši banku jomā) sāka veikt tādas mahinācijas ar spekulatīviem finansu instrumentiem, ka tās ne reti bija grūti atšifrēt pat banku uzraudzības dienestu speciālistiem. Nauda, kas līdz zināmam laikam pildīja savas tradicionālās funkcijas un kalpoja kā ekvivalents iztērētajam darbam un resursiem, nosakot preču un pakalpojumu cenu, pati 22
kļuva par preci – ražošanas produktu, kad finansu institūcijas to tirgo savā starpā kā ķīlas instrumentu, kredītu resursu materiālās ražošanas projektu atbalstīšanā. Tā rezultātā nauda bija „saražota” daudzas reizes vairāk nekā bija reāli nepieciešams, lai būtu preču un pakalpojumu ekvivalents. Tā bija virtuālā nauda, no kuras tās īpašnieki tagad negrib atsacīties. Tā, piemēram, Eiropas Savienības finansu aktīvi ir četras reizes lielāki par visu dalībvalstu nacionālo kopproduktu. Tas pats sakāms par ASV. Pasaules finansu aktīvu summa 2008.gada septembrī bija 160 triljoni dolāru – 3,5 reizes vairāk nekā pasaules nacionālais koprodukts. Līdz 2006.gadam uz planētas bija 72 valstis, kuru finansu aktīvi bija lielāki par nacionālo kopproduktu. Taču derivatīvu (finansu kapitālismā populārākais parādu veids) kopējā summa uz planētas 2008.gadā pārsniedza 600 triljonus dolāru /11/. Drosmīgi speciālisti un politiķi, piemēram, V.Putins, atklāti saka, ka virtuālā nauda šodien traucē reālo konkurenci kreditēšanā un ekonomikā vispār. Pie tam virtuālās naudas saimnieki savā darbībā tiecas ievērot slepenību un nevienu neielaist savā vidē bez speciālas atļaujas. Kā zināms, mākslīgi izveidotais finansu ekonomiskais „burbulis” pirms 10 gadiem pārplīsa Āzijā. Tās bija saražotās pārprodukcijas sekas. Tagad „burbulis” pārplīsa Rietumos. Turpmāk finanses vajadzēs saskaņot ar reālo ekonomiku, un cenas būs jāveido atbilstoši reālajiem ienākumiem. Sarunā par mūsdienu kapitālisma ideoloģisko identitāti, protams, viena no vissāpīgākajām tēmām ir par valsts lomu. Tā vien liekas, ka intelektuāļu vienu daļu ir pārņēmusi alerģija pret valsts institūtu un vēlēšanās aizmirst valsts lomu vispār. Protams, valsts ir metaforiska personība, kurai ir suverena griba. Var pat teikt, ka valsts ir mistisks garīgais veidojums. Taču ir naivi noliegt vai atsacīties no valsts funkcionālās lomas. Un tas nekas, ka globalizācijas virzībā valsts zināmā mērā līdz šim bija kļuvusi par pasīvu „spēlētāju”, iniciatīvu vieglprātīgi atdodot transnacionālajām korporācijām. Taču kopumā globalizācija ne tik daudz iznīcina valstis kā tās multiplicē, - uz planētas valstu skaits turpina pieaugt. Pašlaik ir 250 valstis, taču drīz to skaits var pieaugt līdz 300 valstīm. Tomēr joprojām valsts loma sociālo procesu un kognitīvo struktūru veidošanā ir nenoliedzama. Valsts joprojām var izdalīt un dalīt, atzīt un neatzīt. Valsts ir pamats cilvēku klusējošajai pirmrefleksīvajai vienotībai ar pasauli. Valsts savāc, apstrādā un pārdala informāciju, un veic, tā teikt, informācijas teorētisko unifikāciju. Valsts ir veselums. Valsts uzņemās atbildību par visiem totalizācijas un objektivizācijas procesiem – statistiku, skaitīšanu, kartogrāfiju, arhīvu. Valsts unificē kultūras tirgu, unificē valodiskos un juridiskos kodus, homogenizē komunikācijas formas ar savas birokratijas palīdzību, nosaka mentālās struktūras, domāšanas formas utt. Etatisms jeb valsts neiejaukšanās politikas sludināšana neoliberālisma ideoloģijā tiek krietni pārspīlēta. Šajos pārspīlējumos valsts tiek pārvērsta par epifenomenu – blakus parādību, kas neietekmē fenomenu. Neoliberālisma brenda ģenētikā attieksme pret valsts lomu acīmredzot ir viena no vājākajām idejiskajām sastāvdaļām. Liberālisma teorijas pret valsts lomu ekonomikā vienmēr ir izturējušās kritiski. Tirgus ekonomikā valsts iejaukšanās nav vēlama un tai ir jābūt minimālai. Neoliberālisma teorijas, kuras radās ekonomikā un finansēs pirms gadiem divdesmit un mazliet vairāk, vēl kategoriskāk vēršās pret valsts aktīvu klātbūtni biznesā. T.s. finansu kapitālismā, kas Rietumos valdīja aizvadītajos gados un faktiski ietekmēja dzīvi uz visas planētas, valsts pati apzināti atsacījās iejaukties finansu darbībās. Tagad krīze skaudri demonstrē neoliberālisma politikas aplamību, - valsts kontrole ir nepieciešama, un tai ir jābūt 23
stingrai un konsekventai. Un atkal acīmredzot nākas runāt par saprātīgumu un racionālismu – valsts līdzdalībai ir jābūt racionāli līdzsvarotai. Var uzskatīt, ka krīze visus finansiālos un ekonomiskos procesus noveda līdz zināmai robežai starp pagātni un nākotni, un pēc krīzes būs jādzīvo savādāk. Jau labu laiku (gandrīz gadu) nākas novērot valsts renesansi un tai pieskaņotās ideoloģijas attīstību, kad Rietumu valstīs nacionalizē bankas un aktīvi iejaucās rūpniecības problemātikā, kreditēšanas sfērā u.c. Vārdu sakot, veidojas tas, ko var nosaukt par autoritāro kapitālismu, kad manāmi pieaug valsts kontrole. Taču pats interesantākais un galvenais – valsts kļūst par sociuma uzticības garantu. Cilvēki vēlas kaut kam uzticēties un uz kaut ko paļauties. Tā ir psiholoģiskā nepieciešamība. Valsts (kā sociāli politisks institūts) savas pastāvēšanas ilgajā vēsturē, iespējams, pirmo reizi planetārā mērogā ir kļuvusi par morāli psiholoģisko atbalstu miljardiem cilvēku. Vēsture liecina, ka attieksme pret valsti vienmēr ir bijusi dažāda, svārstoties no totālas neuzticības līdz patriotiskai ažiotāžai un dievinošam fetišismam, kad valsts asociējās ar nacionālo interešu aizsardzību. Tagad valsts ir kļuvusi par sabiedrības kolektīvo garantu attieksmē pret iedzīvotāju vienu daļu – banku, investīciju fondu oligarhiju. Protams, ne jau visur valsts kļuva par uzticības garantu, jo valsts novirzīja krīzes visu smago nastu uz nodokļu maksātājiem, politiskajai kliķei glābjot savus draugus alkātīgos finansu spekulantus (latviešiem tas ir labi zināms). Nenākas aizmirst arī to, ka patiesībā valsts ir vislielākā vaininiece krīzes izraisīšanā, politiķiem mafiozi saplūstot ar finansistiem, nekontrolējot finansu sistēmu un pieļaujot lētu kredītu saņemšanu milzīgos apjomos bez nopietnas risku izpētes. ASV akūta nozīme ir prezidenta B.Klintona laikā 1999.gadā pieņemtajam likumam par finansu pakalpojumu modernizāciju, kā rezultatā valsts pilnā mērā atsacījās vadīt un kontrolēt finansu institūtu darbību. Rietumu valstis ne tikai pieļāva, bet arī veicināja pasaules saimnieciskās un intelektuālās struktūras pārkārtojumus. Aizvadītajos apmēram 25 gados no t.s. atlantiskās zonas visa ražošana tika izvesta uz Dienvidāziju un Dienvidameriku, kur ir lēts darbaspēks. Aizveda visu nepieciešamo: darbagaldus, iekārtas, smago rūpniecību, mašīnbūvniecību. Rietumi pārvērtās par ideju, jaunas tehnoloģijas ģenerēšanas, zinātnes un izglītības teritoriju. Dienvidkoreja, Indija, Ķīna, Brazīlija sāka apgādāt ar masu produkciju visu planētu. Visu sāka ražot grandiozos un patiesībā ne reti reāli nevajadzīgos apjomos, bet pikantākais – pārdot uz kredīta. Patērēšanas māniju stimulēja kreditēšana. Ja patērēšana samazinājās, stabilizējās, tad nekavējoties palielināja lēta kredīta iespējas, kā arī apdrošināšanas iespējas. Ne tikai t.s. atlantiskā zona „uzsēdās” uz kreditēšanas sēkļa. Kreditēšana kļuva par pasaules attīstības lokomotīvi. Cilvēks kreditēšanu sāka izmantot visās dzīves norisēs – uzturam, apģērbam, sadzīves precēm, mašīnai, mājai, dzīvoklim, ceļojumiem, izglītībai, atpūtai. Par neoliberālisma ideoloģijas fanātiskākajiem autoriem pamatoti ir jāuzskata amerikāņi, kuri tiecās pārvaldīt pasauli. Pēc II Pasaules kara viņiem tas pilnā mērā izdevās. ASV pārvalda tādas it kā vispasaules iestādes kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka, Internets, Pasaules Tirdzniecības organizācija, ietekmīgākās transnacionālās korporācijas un to skaitā mediju gigantus. ASV intelektuāļi 90.gados izstrādāja neokonservatīvisma ideoloģiju, tā teikt, savām iekšējām vajadzībām, bet ar globālu vērienu – lai organizētu pasaules demokrātisko revolūciju. ASV nekad neslēpa, ka globalizācija ietilpst valsts nacionālajās interesēs. Par 24
to savos darbos detalizēti rakstīja, piemēram, ASV ģeopolitiskās ideoloģijas patrons Z.Bržezinskis (Zbignew Brzezinski). ASV 90.gados formējās jauna tipa elite: kosmopolīti, kosmokrāti, mondiālisti, Davosas elite. Tiesa, tas pats Z.Brežinskis uztraucās, ka globalizācija izjauc valsts drošības garantēšanu, jo galvenais trieciens tiek dots ASV kā globalizācijas simbolam. ASV ir sākusi manāmi izjust globalizācijas bumeranga efektu. Spilgtākie piemēri ir 2001.gada 11.septembris, Rietumeiropiešu grandiozās demontrācijas sakarā ar ASV iebrukumu Irakā 2003.gadā (demontrāciju dienā „jeņķiem” paklausīgie latvijieši un citi bijušo socvalstu pilsoņi klusu sēdēja mājās). Tiek doti arī ideoloģiskā rakstura efektīvi triecieni. Piemēram, Dž.Sorosa grāmata par amerikāņu pārākuma ziebju burbuli („The Bubble of American Supremacy: Correcting the Misuse of American Power”,2003). Taču visredzamākais nepatīkamais trieciens – krīze, kas vispirms paralizēja ASV – globalizācijas korifeju. ASV imports pārsniedz eksportu, kādēļ ASV ir milzīgs tirdzniecības deficīts. Krietni ir pieaudzis nabadzīgo cilvēku skaits – prezidents B.Obama nosauca skaitli 37 miljoni. Kad 2008.gadā ASV valdība nacionalizēja hipotekāro kompāniju „Fanny Mae”, atsevišķi amerikāņu intelektuāļi minēto faktu pasludināja par ASV atsacīšanos no līdzdalības globalizācijā. Krīze stimulē diskursu par planētas nākotni un pašlaik funkcionējošo sociāli ekonomisko formāciju turpmāko likteni, no kā ir atkarīga planētas sociuma ideoloģiskā orientācija. Krīze uzskatāmi liecina, ka turpmākā dzīve manāmi atšķirsies no līdzšinējās. Cilvēki tāpēc vēlas noteiktu skaidrību par savu rītdienu, un ideologi vienmēr ir ļoti labi zinājuši, kad un kā ir attiecīgi jāsagatavo sabiedriskā doma vienā vai otrā idejiskajā virzienā. Krievijā 2008.gadā izdeva rakstu krājumu ar intriģējošu nosaukumu „Krievija un pasaule. Jaunais laikmets. 12 gadi, kuri var visu izmainīt”. ASV ideologi ir publicējuši savas prognozes par turpmāko dzīvi pēc krīzes līdz 2025.gadam. Par planētas nākotni rūpējās arī politiķi, izveidojot jaunu apvienību – G20 (Argentīna, Austrālija, Brazīlija, Kanāda, Ķīna, Francija, Vācija, Indija, Indonēzija, Itālija, Japāna, Meksika, Krievija, Sauda Arābija, Dienvidāfrikas Republika, Dienvidkoreja, Turcija, Lielbritānija, ASV, Eiropas Savienība). Tagad jaunu pavērsienu iegūst sociālisma un kapitālisma tipoloģiski salīdzinošais novērtējums, analizējot abas sociāli ekonomiskās formācijas no ekonomisko iespēju, sociālās filosofijas, vērtību sistēmas viedokļa kā sabiedriskās iekārtas divus modeļus. Tamlīdzīgu tematiku, protams, diktē Ķīna, kur konstatējams gan sociālisms, gan kapitālisms. Tamlīdzīgu tematiku diktē arī tas, ka krīze vienādā mērā skāra visus – gan sociālisma zemes, gan kapitālisma zemes. Acīmredzot planetārās globalizācijas apstākļos sociāli ekonomiskās formācijas identiskā specifika izmainās un zināmos parametros zaudē savu funkcionālo aktualitāti. Jāsaka, ka kapitālisma vēsturiskā ģenēze izraisa visdažādākās diskusijas. Tas tāpēc, ka kapitālisms nav tikai efektīvas saimniekošanas metode, kas dabiskā veidā ir radusies tirgus ekonomikas vidē. Kapitālisms lielā mērā ir kaut kas vairāk nekā tikai ekonomika. Kapitālisms prasa noteiktu intelektuālo, psiholoģisko, morāli tikumisko, sociālo briedumu, ko var nepazīt t.s. tradicionālajā kulturā dzīvojošie cilvēki. Kapitālisms būtiski atšķiras tirgus apjoma, mērķu, līdzekļu ziņā. Kapitālisms nav tas pats kas tirgus. Kapitālisms ir tirgus īpaša organizācija. Kapitālisms ir enerģiska sociālā substance, noteikta strukturāli vienota ideoloģija, specifiskas pasaules uzbūves ideja un realizācija. Kapitālisma būtība ir nevis pati ražošana un tirdzniecība, bet gan sistēmiskas operācijas, 25
kuru uzdevums ir kontrolēt tirgu un tirgus apstākļus, kā arī patstāvīgi gūt sistēmisku peļņu – stabilu virspeļņu. Kapitālisms tagad iegūst universiālu varu ne ar administratīvajām nacionālajām struktūrām, bet galvenokārt ar starptautiskajiem saimniekošanas mehānismiem. Kā zināms, līdz šim notika abu formāciju pretstatīšana un kritika, vienai otru dzēlīgi noliedzot. Tas bija iespējams tāpēc, ka pretstats it kā ir acīmredzams. Sociālisma formācija balstās uz kolektīvismu, bet kapitālisma formācija – uz individuālismu. Kolektīvisms un individuālisms ir sava veida imperatīvs princips, kas katrā attiecīgajā formācijā caurvij tās struktūras visus elementus. Vēsturiski sociālisms ir nedaudz jaunāks par kapitālismu. Sociālisms radās tikai tad, kad kapitālismā konsolidējās strādnieku šķira un strādnieku kustība ar savu programmu. Sociālisms radās XIX gs. beigās un sociālistiskā ideoloģija, precīzāk –sociāldemokrātiskā retorika, uzplaukumu piedzīvoja XX gs.vidū. Turklāt kapitālisma zemēs – Zviedrijā, Vācijā, Francijā u.c. Sociālisma virzība formēja tādu slāni sabiedrībā, kuru neapmierināja sociālismā pastāvošā kārtība. Runa ir par t.s. vidusslāni, kura pārstāvjus ierobežoja vispārējā kolektīvistiskā dzīves stila prakse, dzīves attīstība „saskaņā ar plānu” (proti, keinsiānisms). Kā jau redzējām iepriekš, no XX gs. 70.gadiem Rietumos iniciatīvu pārņēma ekonomiskā liberālisma piekritēji. Sabiedriskā dzīve sāka virzīties pa liberālās vienošanās/konsensa ceļu. Sociālisms cieta sakāvi tāpēc, ka nevērīgi izturējās pret rentabilitātes faktoru saimnieciski ekonomiskajā darbībā, kā arī privatizācijas lomu un konkurenci. Ekonomiskā liberālisma apstākļos tiek privatizēts viss, ko vien var privatizēt. Arī dabiskie monopolisti tiek privatizēti. Privatizācijai tika pakļauta arī finansu sfēra. Savukārt konkurences loma tiek maksimalizēta pilnā mērā, un tas deva noteiktus pozitīvos rezultātus. Taču reizē ar ekonomiskā liberālisma straujāku attīstību aktualizējās, tā teikt, kapitālisma klasiskās patoloģijas. Pirmkārt, mantiskā noslāņošanās kļuva vēl izteiktāka nekā agrāk un turklāt globālā mērogā. Otrkārt, krīzes ieguva ciklisku raksturu. Protams, ekonomiskā liberālisma propagandisti teica, ka galvenais nav tas, kas dala un kā tiek dalītas bagātības, bet gan tas, cik lielas ir bagātības kopumā. Propagandisti tātad tiecās sociumu pārliecināt, ka ekonomiskā liberālisma politikas mērķis ir bagātību kopējā apjoma palielināšana. Un, saprotams, pret to neviens nevarēja iebilst, jo valstis kļuva bagātākas. Taču XXI gs. sākuma krīze parādīja, ka t.s. finansu kapitālisms ir liels „ziepju burbulis”, - visa finansu pasaule ir pārpildīta ar aizdevumu/galvojumu vērtspapīriem, kuriem faktiski nav nekādas vērtības. Kapitālisms ir sevi kompromitējis, un tāpēc tagad „sāk pacelt” galvu ne tikai sociāldemokrātiskā ideoloģija, bet sociālisms vispār. Pirmie par to ierunājās Rietumu analītiķi, sociālisma renesansi attiecinot uz banku privatizāciju krīzes laikā. Kapitālisma problēmas atkal sāk atrisināt sociālisms, kā tas jau bija XX gs.sākumā. Sociālisma uzplaukums XX gs. sākumā nebūtu iespējams bez kapitālisma pasionaritātes apsīkuma. Tomēr tagad pati nopietnākā saruna ir par jautājumiem, kuri stāv pāri kapitālismam un sociālismam. Lieta ir tā, ka acīmredzot gan kapitālismu, gan sociālismu ietekmē dziļāki universiāli faktori, bet ne tikai šo sociāli ekonomisko formāciju iekšējie konflikti. Tā, 26
piemēram, gan kapitālismu, gan sociālismu vienādā mērā ietekmē zināma universāla cikliskā dinamika, kad agri vai vēlu kādu tendenci nomaina tai pretēja rakstura tendence. Tāpat šodien kļūst skaidrs, ka tīras sociāli ekonomiskās formas nemēdz būt. Kapitālisms un sociālisms ir ideāli modeļi, taču tie ir iesaistīti konkrētās sociālās konfigurācijās. Piemēram, gan kapitālismu, gan sociālismu būtiski vienādā mērā ietekmē tādas cilvēciskās īpašības kā racionālisms - iracionālisms, godīgums- negodīgums, pieticība – alkātība u.c. Sociālisma nelaime ir patērēšanas priekšmetu deficīts un resursu zaudējums. Kapitālisma nelaime ir bezdarbs un valsts parāds, kas tagad pārvērtās privātpersonu parādos. Abas sistēmas nespēj nodrošināt vienmērīgu attīstību un dzīvi noved līdz kraham – pilnīgai neveiksmei, izputēšanai, sabrukumam. Arī priekšstati par tirgu izrādījās maldīgi. Valdīja uzskats, ka tirgū paliek tikai maksātspējīgie. Pārējie, proti, tie, kuri nav kredītspējīgi, aiziet no tirgus. Bet tas nenotika. Faktiski bankrotējošie neaizgāja no tirgus. Turklāt krīzes laikā tos sāka glābt valsts. Gudrākie kapitālisma liberālās ekonomikas piekritēji tāpēc aicināja neiejaukties krīzē un ļaut tirgum attīrīties no bankrotējošajiem. Taču politiķi šo aicinājumu ignorē. Viņi tā rīkojās tāpēc, ka bankrotējošās firmas ir saistītas ar „tautu” – sīko akcionāru masu, pensiju ieķīlētājiem, bet trakākais – bezdarba pieaugumu, ko cenšas nepieļaut politiķi. Tādējādi kapitālismā tagad ir izveidojusies jocīga situācija: sabiedrības masas ir bankrotējošo firmu ķīlnieki. Par kapitālisma un sociālisma līdzšinējo pieredzi var formulēt vairākus secinājumus. Pirmkārt, ne sociālisma valsts, ne kapitālisma tirgus nav spējīgs nodrošināt vienmērīgu attīstību bez krīzēm. Otrkārt, ne sociālisms, ne kapitālisms nespēj izstrādāt tādu ekonomiskās attīstības metodi, kas nebūtu saistīta ar parādiem un to pieaugumu. Tātad pašlaik cilvēki vispār neprot nodrošināt ekonomiskās labklājības pieaugumu bez parādiem. Tāpēc sociāli ideoloģiskā rekomendācija šodien var būt tikai viena – mums ir radikāli jāmaina mūsu dzīves veids. Nepieciešama ir jauna izpratne par sabiedrisko labumu, nepieciešama ir sabiedriski derīgā darba jauna interpretācija, jauna attieksme pret leģitīmiem ienākumiem, kā arī nepieciešamas ir biznesa organizācijas un ar to saistītās socializācijas jaunas formas. Turklāt svarīgs moments cilvēku turpmākajā dzīvē var izrādīties kolektīvās un individuālās patērēšanas jaunas priekšmetiskās sfēras radīšana. Mums ir jāizdomā un jārada tāda jauna preču un pakalpojumu sfērā, ko mēs aktīvi patērētu un tādējādi nodrošinātu visiem darbu un eksistences līdzekļus. Kapitālisma ideologiem šodien ir skaidrs arī tas, ka ir jāizveido jauna kārtība konkurences regulēšanā, lai samazinātu kaut vai to pašu šodienas sērgu korupciju, politiķu un biznesmeņu „brāļošanos”. Kapitālisma aktīvākie ideologi nesaudzīgi atzīst, ka kapitālisma sistēma diemžēl nespēj pati sevi sakārtot un tāpēc nākas gaidīt pilnīgu sabrukumu (sociālisma likteni) vai iedarbību no ārpuses – revolūciju no sistēmas perifērijas puses. Krīze ir strukturāli sistēmiska, bet nevis konjunktūristiska, jo ir apšaubāms šodienas kapitalisma modelis, kas no ASV, Lielbritānijas izplatījās visā pasaulē pēc XX gs. 80.gadiem. Ne velti amerikāņu ekonomists Nobela prēmijas laureāts (2008.g. ekonomikā) Pols Krūgmans rakstīja, ka B.Obamas plāns var novest līdz nacionālajai katastrofai, jo ASV ir iestājusies ļoti dziļa krīze. Zīmīgi, ka P.Krūgmana paredzējumiem pievienojās arī citi kompetenti analītiķi, prognozējot iekšējā haosa iestāšanos un ASV valsts krahu 2010.gada vasarā, 27
kas, protams, simbolizēs kapitālisma bojāeju vispār /12/. Par kapitālisma saglabāšanās perspektīvām un tajā skaitā tā dēvētā eiropeiskā kapitālisma modeļa pastāvēšanas izredzēm planētas mērogā savu viedokli publiski izteica arī Žaks Attali – viens no Eiropas intelektuālās elites pārstāvjiem /13/. Amerikāņu populārais un sociālās tematikas bestselleru autors futurologs Elvins Tofflers (Alvin Toffler) 2009.gada 14.septembrī kādā starptautiskajā konferencē runāja par radikāli jaunu ceļu nepieciešamību pēc krīzes, jo šodienas ekonomika radikāli atšķiras no visām iepriekšējām saimnieciskās darbības formām /14/. Domājot par turpmāko dzīvi pēc krīzes, iespējami ir divi reformu virzieni: praktiskais un kultūras. Praktiskais virziens nozīmē, ka galvenā uzmanība jāvelta nacionālajai ekonomikai – ražošanai. Pie tam ražošanai ir jāatgriežās lokālajā līmenī. Teiksim, jāēd tas, kas pašiem izaudzis, bet nevis eksotiski augļi visu gadu jāieved no ārzemēm (benzīns un nafta nekļūs lētāka). Savukārt kultūras virziens nozīmē, ka ir jāmainās cilvēku apziņai – ekonomika (patērēšana) nav galvenais cilvēku dzīvē. Cilvēku apziņai ir jāatbrīvojās no patērēšanas mānijas un komercializācijas fantoma, kad katras lietas vērtību nosaka komercializācijas vērtība un kad tirgus ir kļuvis par visu sociālo attiecību ideālāko modeli. Tas nebūs viegli, jo cilvēku apziņu nekad nav bijis viegli izmainīt. Turklāt cilvēku radītais kapitālisms tiecās visas attiecības monetārizēt. Liberālais kapitālisms ir nesalīdzināmi materiālistiskāks par sociālismu. Neoliberālisms neapšaubāmi ir tikai viens no šodienas kapitālisma ideoloģijas elementiem. Šodienas kapitālisma ideoloģijā sastopami arī citi elementi, kuri vēl dziļāk atbalsojās cilvēku uzskatos un priekšstatos par dzīves jēgu un mērķi. Karens Svasjans savās publikācijās vairākkārt ir uzsvēris, ka fundamentāla nozīme ir amerikāņu ideoloģijai, sludinot laimes teoriju (skat.: karenswassjan.com). Saskaņā ar amerikāņu laimes teoriju gan atsevišķs cilvēks, gan visa cilvēce ir pelnījusi būt laimīga. ASV konstitūcijā ir pants par laimes sasniegšanu kā cilvēka brīvības rezultātu. Taču, atbilstoši eiropiešu loģikai, visa cilvēces vēsture ir ciešanu vēsture. Amerikāņu pārliecībā tā nedrīkst būt un „muļķa cilvēce”, kura paklausīgi turpina dzīvot ciešanās, ir jāvada uz laimi. Lai cilvēci vadītu uz laimi, vispirms ir jānoskaidro tas, kas cilvēku dara nelaimīgu. Amerikāņu laimes teorētiķi ir atzinuši, ka cilvēku dara nelaimīgu viņa gudrība, prāts, par ko ir sacīts pat Bībelē. Tāpēc amerikāņu laimes teorētiķi iesaka daudz nedomāt par dzīvi un būt laimīgiem – Dont worry, be happy! Amerikāņu gudro pārliecībā cilvēku ciešanu otrais iemesls ir atmiņa, kas cilvēku sasaista ar vēsturisko pieredzi un tradīcijām. Cilvēkus tāpēc nākas pārliecināt, ka viņi ir brīvi no jebkādām senām tradīcijām un iepriekšējo paaudžu pieredzes. Cilvēkiem ir jājūtās brīviem no pagātnes mantojuma un tikai tad viņi būs laimīgi. Karena Svasjana gudrajam un dziļajam novērojumam piemēru netrūkst. Mūsdienu sabiedrība grib dzirdēt un praktiski dzird tikai par laimi – cilvēku laimīgo dzīvi, kura jau dažiem ir pienākusi un kuru drīz visi sasniegs. Reklāma, „glamūra” izdevumi un akcijas ir pārpildītas ar laimi, kad cilvēku laimīgu dara iepirkšanās, kredīta ņemšana, „tusiņš”. Šodienas biznesa teoloģijā un mārketinga komunikācijā laime ir centrā, tāpēc var droši runāt par savdabīgu laimes totalitārismu. Karens Svasjans laimes teoriju nosauc par Rietumu marksismu. Gribas piebilst, ka savā laikā Makss Šēlers primitīvi izprastas laimes un dzīves baudīšanas alkas attiecināja uz hēdonisma kultu, kas liecina par indivīda un tautas novecošanu. Protams, tagad mēs labi zinām par „baltās” rases izmiršanu un dzīvi saskaņā ar „pirmsnāves” loģiku. 28
Katrs no mums labi zina laimes un darba sakarības. Taču ne visi būs lietas kursā, ka mūsdienu kapitālismā darba izpratnes transformācijas ir milzīgas. Zīmīgi, ka šīs transformācijas ir smalki pieskaņotas kapitālisma pamatmērķim – gūt peļņu jeb, precīzāk sakot, transformācijas ir smalki pieskaņotas attiecīgajā laika periodā valdošajai peļņas gūšanas „tehnoloģijai”. Tagad kapitālismā dominē iracionālas tendences peļņas gūšanā un tāpēc arī darba ideoloģijā dominē visai jocīga nostādne, darba vietā „piarējot” maniakālu patērēšanu, kas ir kļuvusi par cilvēciskās laimes kalngalu. 2006.gadā arī Latvijā tika publicēta informācija par Lielbritānijas profesionālās izglītības organizācijas „City and Guilds” (skat.: cityandguilds.com) darbībām ap „laimes koeficientu”. Lai propagandētu atsevišķas specialitātes, minētā organizācija faktiski katru gadu sagatavo veiklu „piāra” akciju. Organizācija aptaujā dažādu profesiju pārstāvjus, lai noskaidrotu viņu laimes pakāpi. 2006.gada „pētījuma” rezultāti liecina, ka vislaimīgākie ir frizieri, kosmetologi, floristi. Viņi savā darbā tiekas ar cilvēkiem. Izrādās, laimes pamatā ir iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem. Lielbritānijā visnelaimīgākie ir juristi, farmaceiti, ierēdņi. Savukārt mācītāji laimes koeficenta aprēķinos ir otrajā vietā. Arī mācītāji ir laimīgi tāpēc, ka baznīcā tiekas ar cilvēkiem. Minētā organizācija ar „laimes koeficienta” palīdzību galvenokārt propagandē materiālās ražošanas profesijas, sistemātiski iestāstot par „balto apkaklīšu” neapmierinātību ar dzīvi. Kapitālismā ilgu laiku viena no ideoloģiskajām mifologēmām bija priekšstats par darbu kā cilvēka mērķtiecīgu un organisku nepieciešamību eksistences nodrošināšanai. Ideoloģiskās tēzes bija sekojošās: cilvēks nevar dzīvot bez darba, darbs ir svēta lieta, darbs raksturo cilvēku, bez darba nav iespējama cilvēka normāla dzīve, darbs sniedz jēgu cilvēka dzīvei utt. Lai labāk izprastu modernākās pārvērtības attieksmē pret darbu, var noderēt neliels vēsturiskais atskats. Tā, piemēram, no antīkā laikmeta līdz Jaunajiem laikiem attieksme pret darbu bija pilnīgi savādāka nekā mūsdienās. Tādi antīkā laikmeta domātāji kā Aristotelis rakstīja, ka cilvēka dzīve iedalās divās daļās – garīgās nodarbībās (filosofija, dzeja) un atpūtā jeb brīvā laika pavadīšanā, pievēršoties politikai, zinātnei, izglītībai, literatūrai. Seno grieķu un romiešu sabiedrībā ražošanas darbs tika uzskatīts par brīva cilvēka necienīgu nodarbošanos, jo tam bija konkrēts materiālistisks un empīriski utilitārs mērķis. Ražošanas fiziskajam darbam ir mērķis un nepieciešamība, kā arī tam piemīt noteikts labums un izdevīgums. Brīvām garīgajām nodarbībām un atpūtai nav mērķis, bet tām piemīt pašmērķīgums. Brīvs cilvēks netiecās pēc noteikta materiālā mērķa. Turklāt brīvā laika pavadīšana nav bezdarbība un liekēdība. Brīvā laika pavadīšanai nav materiāls mērķis, bet garīgs un morāls mērķis. Brīvā laika pavadīšana ir pati par sevi laba nodarbošanās. Turklāt fiziskais darbs ir vergu, tirgotāju un amatnieku sfēra. Antīkajā laikmetā varēja izsacīties vēl asāk: darbs – tā ir lopu sfēra. Fiziskais darbs ir mocība cilvēkiem. Viduslaikos cilvēka nepieciešamību un vēlēšanos strādāt vaiga sviedros baznīca skaidroja kā cilvēka dabas nepilnību. Bībelē darbs ir sods, un strādāšana ir soda izciešana. Jēzus Kristus nestrādāja. Mūki strādāja, lai fiziski norūdītos un pārvarētu slinkumu, bet nevis lai iegūtu peļņu. Aristokrātija arī necienīja fizisko darbu. Aristokrātiem bagātība simbolizēja devīgumu, mecenātismu, dvēseles plašumu. Taupīgums, darba mīlestība, racionālistisks un savtīgs aprēķins nebija cieņā. Cieņā bija Vita contemplativa (vērošana, apcerēšana), bet nevis Vita activa (darbs). 29
Reformācija pilnā mērā aktivizēja Vita activa – darba reputāciju. Protestantisma ētikā augstākās vērtības ir darba mīlestība un uzņēmīgums (biznesa aspektā). Tāpēc industriālais un komerciālais darbs ieguva prioritāti, salīdzinot ar Vita contemplativa – kontemplatīvi refleksīvo, poētiski un teoloģiski metafizisko garīgo darbību. Atpūta un brīvā laika pavadīšana ir vajadzīga, bet tikai lai atjaunotu spēkus darbam. Reformācijas rezultātā radās Homo faber – kapitālismā populārais ražojošais cilvēks, kas uzvarēja skaisto un neizdevīgo garīgo nodarbošanos un cilvēka dzīves jēgu pakļāva noderīgajam un nepieciešamajam. Leiborizācija kļuva totāla un visaptveroša vērtība. Savukārt proletariāts kļuva par sabiedrības lielāko un galveno sociālo fenomenu, kuram savu daiļradi veltīja tāds dzejnieks kā Rainis, bet Makss Frišs sacerēja lielisko romānu „Homo Faber” (1957). Sacīsim, Aristoteļa ēra bija beigusies. Aristotelis uzskatīja, ka tikai dzīvnieks rada noderīgo un nepieciešamo. Cilvēks rada skaisto un pragmātiski neizdevīgo, un ar to atšķiras no dzīvnieka. Leiborizācija visus pārvērta par dzīvniekiem. Priekšplānā nonāca izdevīgums un labums. Cilvēks kļuva nebrīvs – izdevīguma un labuma vergs. Arī banķieris, fermas saimnieks, firmas īpašnieks ir tāds pats vergs kā citi. Kapitāls nedod iespēju kontemplatīvi izjust dzīvi, bet spiež nepārtraukti vairot kapitālu. Kapitālisma progresa rezultātā izveidojās absurda situācija – nevienam nav iespējams izjust darba labumus. Tie, kuri grib tikai strādāt, nepazīst labumu izjušanu, un šī tieksme viņos atslābst un pilnīgi izzūd. Tie, kuri grib baudīt dzīvi, nevar to darīt, jo ir spiesti nepārtraukti strādāt. Jau Kārlis Markss saprata, ka kapitālisms ierobežo saražoto labumu izjušanu /15/. Visjaunākajā periodā (aizvadītajos apm. 20 gados) sakarā ar globalizācijas procesu izvēršanos darba transformācija kapitālismā ir ieguvusi jaunu dimensiju – globāli iracionālu dimensiju, kuras izvērtējumā svarīgi ir respektēt priekšstatus par cilvēka dabu /16/. Jautājums par cilvēka dabu un tātad cilvēka īpašībām, kuras saglabājās cilvēka bioloģiskā tipa pastāvēšanas laikā un minimāli vai nemaz nepakļaujas transformācijai, vienmēr ir bijis aktuāls. Par to jau runāja Sokrāts, Platons. Minēto jautājumu nenoklusēja arī tāda sociāli ekonomiskā formācija kā sociālisms. Sociālismam tradicionāli pārmeta cilvēka dabas ignorēšanu. Sociālisma mācību uzskatīja par utopisku mācību tāpēc, ka sociālisms ignorē cilvēka dabas fundamentālākās iezīmes. Galvenokārt tas attiecas uz cilvēka dabas tādām iezīmēm kā individuālistiskums un egoistisks savtīgums. Sociālisms tātad izliekas neredzam to, ka cilvēks pēc savas dabas ir individuālists un rūpējas par savu labumu. Tāpēc sociālisma doktrīnas realizētāji cieta sakāvi, jo neizdevās tikt galā ar cilvēka dabas „klasiskajām” negatīvajām iezīmēm. Protams, sociālisma (komunisma) ideologi nebija muļķi. Viņi pilnā mērā apzinājās minētās grūtības un tāpēc vienmēr sociālisma (komunisma) celtniecību saistīja ar nepieciešamību radīt „jaunu cilvēku”. Pie tam ideoloģiskā konstrukcija bija visiem saprotami manipulēta: cilvēkā sliktās īpašības ir kapitālisma sekas un tāpēc cilvēkā ir jālikvidē „kapitālisma paliekas”. Globalizācijas laikmetā cilvēka dabas iezīmes saglabājās. Cilvēks nav kļuvis mazāk individuālistisks, mazāk nerūpējās par personisko izdevīgumu. Globalizācijas laikmeta vērīgākie aculiecinieki pat teiks, ka minētās iezīmes mūsdienās „uzplaukušas” vēl košākās krāsās nekā agrāk. Taču globalizācijas laikmetā nākas runāt par citām cilvēka dabas iezīmēm. Proti, par cilvēku sākotnējo aprioro dažādību darbības un kompetences, spēju, iemaņu un interešu 30
jomā. Šajā ziņā cilvēki nav vienādi. Vieni kļūst par skolotājiem, citi par zinātniekiem un vēl citi par šoferiem, traktoristiem, slaucējām utt. Pirmsindustriālajā sabiedrībā cilvēkam vajadzēja veikt visdažādākos darbus, lai izdzīvotu un nodrošinātu eksistenci sev un savai ģimenei. Ne visiem bija vienādi panākumi šo darbu izpildē. Citi dzīvoja labāk, citi – sliktāk. Vēstures materiāli liecina, ka radikālas iespējas cilvēku dzīvē sākās reizē ar darba dalīšanu. Tātad procesu, kurā katrs cilvēks varēja iesaistīties atbilstoši savām garīgajām velmēm un fiziskajiem dotumiem. Postindustriālās sabiedrības šaurā profesionalizācija ir labi zināma. Saprotams, darba dalīšanas process nebija viegls, un tas prasīja zināmus upurus. Lai īstenotu sevi, cilvēki atstāja dzimtās mājas, dzimteni, sarāva saites ar vecākiem, kuri bija saviem bērniem ieplānojuši dzīvi un nodarbošanos pēc sava prāta. Par to spilgti liecina daudzu zinātnieku, mākslinieku, rakstnieku biogrāfijas. Svarīgi bija, ka darba dalīšana notika viena sociuma robežās. Jo apmierinātāki par savu interešu piepildīšanos bija cilvēki, jo viņi guva labākus rezultātus, jo labāk dzīvoja attiecīgais sociums (valsts). Psiholoģiski komfortabla darba dalīšana nodrošina noteiktu līdzsvaru sabiedrībā. Lieta ir tā, ka mūsdienās globalizācija sāk izjaukt minēto līdzsvaru sociumā. Tas skan jocīgi, jo turpinās nevis atsevišķu cilvēku profesionalizācija, bet gan ir sākusies atsevišķu sociumu profesionalizācija. Respektīvi, globalizācijas rezultātā ir sākusies atsevišķu valstu sabiedrības, visas tautas profesionalizācija kādā noteiktā darbības veidā. Praktiski tas tagad izpaužās tādējādi, ka viena tauta iegūst un piegādā izejvielas, otra tauta šuj „Adidas” sporta kurpes, trešā tauta organizē un kontrolē finansu operācijas, ceturtā tauta nodarbojās ar tūrismu u.tml. Globalizācijas laikmetā darba dalīšana vairs nenotiek vienas valsts iedzīvotāju kontingentā, bet starptautiskā mērogā, pārvēršot tautas par kādas noteiktas darbības profesionāļiem. Teiksim, tauta – sporta apavu šuvēja, tauta – naftas sūknētāja, tauta – finansu speciālisti utt. Starptautiskās darba dalīšanas rezultātā izzūd atsevišķas lokālās ražošanas nozares, kuras attiecīgajā zemē pastāvēja gadu desmitiem un pat gadu simtiem. Tas rada jaunas problēmas. Cilvēki, kuri bija vienoti ar attiecīgo ražošanas nozari, pēc tās likvidācijas ir spiesti pārkvalificēties. Daudzi var palikt bez darba vispār, kā rezultātā izvēršās sociāli psiholoģiskās problēmas: hroniskā depresija, psihiskās slimības, pašnāvības. Sociologi noskaidrojuši, ka „jaunās profesijas” ne reti prasa mazāku kompetenci un mazāku intelektuālo slodzi, kas arī nelabvēlīgi atsaucās uz cilvēku garīgo pasauli. Globalizācijas laikmetā starptautiskās darba dalīšanas rezultātā aktuāls kļūst arī cilvēciskās laimes jautājums. Cilvēciskās laimes izpratne var būt visdažādākā, un šajā ziņā vienprātību nav ko gaidīt. Katram cilvēkam ir sava laimes izpratne. Sava laimes izpratne ir katrā kultūrā, katrā laikmetā. Laimes izpratne ir dinamiska parādība. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka laimes izpratne ir viens no galvenajiem cilvēciskās esamības aspektiem. Visi cilvēki acīmredzot zinās teikt, ka viņi ir laimīgi tad, ja var darīt visu pēc savas vēlēšanās. Laime ir organiski vienota ar savu iespēju, talanta, prasmju, zināšanu, velmju realizāciju konkrētā dzīves praksē. Globalizācija var sniegt materiālo labklājību. Tomēr ir zināms, ka cilvēki tiecas ne tikai pēc maizes, pārticības, bagātības. Turklāt pārticība un bagātība nepadara laimīgus. Vārdu 31
sakot, globalizācijas apstākļos personības realizācijas pamatvirzība kļūst ļoti aktuāla, jo radošā virzība un materiālistiskā virzība saduras jaunā globālistiskā konfigurācijā. Tēma par starptautisko darba dalīšanu pāraug tēmā par indivīda brīvību vispār. Globalizācija ierobežo cilvēka brīvību, nesniedzot brīvu izvēli veidot savu dzīvi saskaņā ar paša velmēm. Cilvēku pašrealizācijas spektru globalizācija ierobežo ar katru dienu vairāk un vairāk, sekmējot vilšanos, neapmierinātību, iekšējo konfliktu attīstību, veselības stāvokļa pasliktināšanos. Jēlas universitātes profesors Boriss Kapustins par globālā kapitālisma jeb, kā viņš saka, „kazino kapitālisma” svarīgāko „ieguvumu” atzīst jebkādu revolūcijas subjektu likvidāciju /17/. Tagad nav nekādi spēki, kurus varētu izmantot krīzes apstākļos revolucionāru pārkārtojumu veikšanai. Nav spēki, kuri spētu organizēt jaunus politiskās dzīves parametrus un ekonomisko transformāciju. Dzīves līmeņa pazemināšanās mūsdienās nerada revolucionārus subjektus. Turpinās arodbiedrību sabrukums. Ja kaut kāda pretdarbība tomēr ir sastopama (piemēram, antiglobālistu akcijas), tad tas drīzāk atgādina karnevālu, palīdzot sabiedrībai „nolaist” garu, lai rītdien dzīvotu stabilāk. Krīze no vienas puses parādīja globālā kapitālisma fundamentālo blefu un pasaules ekonomiskās sistēmas avantūristisko raksturu un laupīšanas politiku, bet no otras puses atklāja reālas opozīcijas trūkumu, kas var liecināt par sociuma garīgās „veselības” satraucošo līmeni.
1/ Par kultūras determinismu plašāk skat.rakstu „Kultūras determinisms” grām.: Priedītis A. Spīdolas telpa. Apceres par kultūru. R., 2007. www.spidolastelpa.narod.ru. 2/ Skat.: Сян Ланьсиня. Вперед, к Кейнсу? – Россия в глобальной политике, 2009, № 2. http://www.polit.ru/research/2009/05/31/china.html. 3/ Skat.: Человек во вселенной. Клод Леви-Стросс в беседе с Константином фон Барлевеном и Галой Наумовой. – Вестник Европы, 2009, №25. 4/ Skat.: Римашевская Н.М., Галецкий В.Ф. Демографическая глобализация и экологический императив демографической глобализации. http://www.nikitskyclub.ru. 5/ Skat.: Свасьян К. Человек в лабиринте идентичностей. http://www.rvb.ru/swassjan/labyrinth/01.htm. 6/ Skat. viņa grāmatā krievu valodā „Пагубная самонадеянность”, kas izdota 1992.g. un pieejama Internetā: http://www.libertarium.ru. 7/ Skat.: Бычков В., Бычкова Л. ХХ век: предельные метаморфозы культуры. http://www.philosophy.ru/library/bychkov/xx.html. 8/ Skat.: Столович Л. «Золотое правило» нравственности как общечеловеческая ценность.- Звезда, 2008, № 2. http://www.magazines.russ.ru/zvezda/2008/2/st14.html. 9/ Skat.: Крауч К. Приватизированное кейнсианство, корпорации и демократия. http://www.russ.ru. 10/ Skat.: Джонсон С. Тихий переворот. http://www.russ.ru. 11/ Skat.: Сассен С. Конец финансового капитализма. http://www.polit.ru/institutes/2009/04/13/fin.html. 12/ Skat.: Панарин И. «Перезагруски»нет– и не будет. http://www.russ.ru. 32
13/ Skat.: Жак Аттали о кризисе Европы и мировом кризисе. http://www.ru.euronews.net/2009/06/04/jacques-attali-the-euronews-interview/. 14/ Skat.: Тоффлер Э. Мы должны определить радикально новые пути. http://www.kreml.org/opinions. 15/ Skat.: Джохадзе И. Homo faber и будущее труда.- Логос, 2004, № 6. 16/ Skat.: Гуревич Н. Глобализация и человеческая натура. – Слово/Word, 2005, № 48/49. 17/ Skat.: Капустин Б. Бессубьектная политика перед лицом кризиса. http://www.russ.ru.
