Brīvības ceļš uz brīvību

 

   Brīvības liktenis ir vēsturiski ļoti raibs. Tā, piemēram, katrs filosofs jau pirms Sokrāta un Platona ir centies formulēt savu brīvības definīciju. Brīvības izpratne ir raiba pasaules lielajās transnacionālajās reliģijās un mazajās nacionālajās reliģijās. Arī humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir atšķirīga konceptuālā attieksme pret brīvību. Taču tajā pašā laikā var saskatīt brīvības pakāpenisku atbrīvošanos no brīvības ekspluatācijas, kad brīvība pati kļūst brīva un var rīkoties atbilstoši saviem ieskatiem bez ārējas regulācijas. Tā tas ir visjaunākajos laikos. Cilvēkiem zūd interese par brīvību. Daudziem brīvība vairs nav vajadzīga. Daudziem brīvība tikai traucē. Tāpēc tiekamies ar brīvības brīvību. Tas nozīmē, ka brīvība tiek palaista savvaļā. Tā var darīt, ko pati vēlas. Cilvēki vairs nav brīvības uzurpatori. Brīvības uzurpācijas laikmets ir beidzies.

   Saprotams, tāds laikmets nevarēja apsīkt vienā gadā vai vienā gadsimtā. Brīvības ceļš uz brīvību ir bijis samērā garš. Cilvēki pakāpeniski sāka dzīvot bez brīvības. 2020.-2021.g. koronavīrusa pandēmija negaidīti apliecināja brīvības niecību visas cilvēces mērogā, nespējot sevi aizsargāt pret obligāto vakcināciju kā dehumanizācijas instrumentu.

   Brīvības ceļš uz brīvību Rietumu civilizācijā ļoti uzskatāmi sākās Jaunajos laikos liberālisma filosofijā un liberālisma sociālajā ideoloģijā, kas līdz šodienai vienmēr ir bijusi apzināta un strauja atbrīvošanās no brīvības reliģiskā (kristiānisma, jūdaisma) traktējuma. Rietumu civilizācijas reliģijā brīvības pamatā ir specifiska izturēšanās pret grēcīgumu un ļaunuma. Brīvība ir cilvēka iekšējā izjūta. Brīvs ir tikai tas cilvēks, kuram ir vainas apziņa par savu potenciālo grēcīgumu un ļaunumu. Bez tādas apziņas cilvēks nevar būt patiesi brīvs. Reliģijā brīvība ir organiski savīta ar sirdsapziņu, nosakot, kas ir labs un kas ir slikts. Bez sirdsapziņas cēluma, skaidrības, konsekvences patiesi īsta brīvība nav iespējama.

   Liberālisms priekšplānā izvirza brīvību kā cilvēka tiesību mērķi, saturisko esenci (būtību, kvintesenci) un augstāko vērtību. Liberālisma pieeja radikāli atšķiras no reliģiskās pieejas. Ja reliģiskajā pieejā brīvība ir cilvēka iekšējā pasaulē iegūta izpausme, tad liberālisma pieejā brīvība ir ārpasaules dota izpausme. Cilvēkam brīvība pienākas tāpat kā cilvēkam pienākas maize un ūdens.   

   Liberālismā izturēšanās pret brīvību ir liekulīga, svētulīga un principā nereāla. Liberālismā tiek akcentēts, ka cilvēkam ir dota iespēja būt totāli neatkarīgam no ārējās vides – valsts institūtiem, politiskās iekārtas, reliģijas, ideoloģijas, kultūras tradīcijām utt. Liberālismā dzīves attīstības ideāls un mērķis ir personības un sabiedrības brīvība. Liberālismā akcentē cilvēka brīvības dažādus aspektus – vārda brīvību, uzskatu brīvību, ekonomisko brīvību, sirdsapziņas brīvību, tautas brīvību, valsts brīvību (suverenitāti). Liberālismā brīvība nozīmē izvēles tiesības – mācību iestādes, profesijas, dzīves vietas, politiskās organizācijas, elektorālās u.c. Taču faktiski tas ir nereāli un neatbilst dzīves īstenībai, bet galvenais – ir pretrunā ar cilvēka atkarību no kultūras. Cilvēks vienmēr eksistē noteiktā kultūras vidē. Kultūras determinisms ir fundamentāls – ļoti nozīmīgs, svarīgs, galvenais. Cilvēks neeksistē bez kultūras. Bet tas savukārt norāda, ka cilvēks nekad nav brīvs no ārējās vides.

   Liberālisma pieeja (brīvības ārēja garantēšana) ir izraisījusi brīvības koncepta devalvāciju, brīvības reputācijas un autoritātes nobālēšanu un pat izzušanu. Tāds secinājums rodas visjaunākajā laikā no XX gs. 70.gadiem. Kā zināms, pēc II Pasaules kara speciālai kumulācijai tika pakļautas t.s. cilvēka tiesības. To pamatā ir brīvība kā katra cilvēka atribūts – būtiska, nepieciešama (substanciāla) īpašība, bez kuras cilvēks nav cilvēks. Respektīvi, katram cilvēkam pienākas tiesības būt brīvam saskarsmē ar visdažādākajiem dzīves īstenības segmentiem. Lai to nodrošinātu un aizstāvētu, tiek juridiski formulētas cilvēka tiesības. Tā tas ir daudzās konstitūcijās. Arī latviešu valsts Satversmē. Taču koronavīrusa pandēmijas laikā valdošā kliķe pārkāpa Satversmes 95.pantu: “95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.” Neapšaubāmi, valdošās kliķes rīcība mazina uzticību cilvēka tiesībām un tajā skaitā brīvībai. Konstitūcijas solītā brīvība ir fikcija. Tāpēc ir pareizāk nedomāt par brīvību, neuzticēties solītajai brīvībai un galu galā brīvību palaist brīvībā. Sekas tam var būt tikai vienas – brīvība vairs nav vērtība. Ļaužu masas sāk izsmiet brīvību, jo nesaskata brīvības svētību.

 

 

Konflikts ar cilvēci

    Tiekamies ar jauna tipa konfliktu – konfliktu ar cilvēci. Līdz šim vēsturiski bija pazīstami divi konfliktu tipi – 1) konflikts ar cilvēku kā antropoloģisko realitāti un 2) konflikts ar tautu. Visjaunākajā laikā ir radies konflikts ar cilvēci. Bez tā šodienas dzīve nav iedomājama un praktiski iespējama. Konflikts ar cilvēci ir šodienas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tā pamatā ir konkrēta sociāli politiskā nostādne. Acīmredzot konflikts ar cilvēci saglabāsies arī nākotnē. Turklāt tas pilnveidosies un nostiprināsies.

   Konflikts ar cilvēku kā antropoloģisko realitāti ir pazīstams jau no senseniem laikiem. Par to rakstīja Platons dialogā “Fedons”. Tik tikko minētajam konfliktam ir īpašs apzīmējums – mizantropija (no gr. Misanthropia: misein [neieredzēt] + anthropos [cilvēks]). Ar šo jēdzienu apzīmē naidu pret cilvēkiem, cilvēknīšanu, vairīšanos no cilvēkiem. Par mizantropu sauc cilvēku, kas nīst citus cilvēkus un vairās no tiem.

   Medicīna pret mizantropiju izturas kā pret patoloģisku psihofizioloģisku izpausmi. Medicīnā ir pamatīgi izpētīta šī izpausme. Tiek nosaukti galvenie cēloņi – pesimisms, aizdomīgums, neuzticība, psihiskas novirzes. Platona dialogā “Fedons” Sokrāts akcentē uzticamības zudumu. Naids pret cilvēkiem ir radies pēc tam, kad ir sastapta kāda cita cilvēka neuzticamība, nodevība. Sokrāta ieskatā mizantropijas cēlonis ir uzticības zaudēšana.

   Mizantropija mēdz būt reliģiskā pozīcija un filosofiskā pozīcija. Sātanisma ideoloģijas kodols ir mizantropija. Sātans ir cilvēknīšanas, cietsirdības un agresīva cinisma iemiesojums. Savukārt filosofijā mizantropija ir individuālisma galējā forma. Ar to ir slaveni tādi filosofi kā Šopenhauers, Nīče. Bailes no cilvēka ļaunuma, naidīguma, agresivitātes var koncentrēties antropofobijā.

   Konflikts ar tautu ir morāli politiska, morāli sociāla izpausme. Tās pamatā ir kāda indivīda nebaidīšanās nostāties pret visu tautu. Tā iemesls ir attiecīgā indivīda stingra pārliecība par tautas nepareizu izturēšanos, masveidā atbalstot politiskās varas sliktus lēmumus, vairoties no patiesības par savu stāvokli, aklu pakļaušanos politiskā spēka spiedienam u.tml. Par konkrētiem piemēriem konfliktam ar tautu galvenokārt var uzzināt vēstures grāmatās, publicistikas darbos, autobiogrāfijās, memuāros, izcilu personību dzīves un darbības aprakstos. Tā tas, piemēram, ir Raiņa un Čaadajeva mantojumā. Abas izcilās personības nebaidījās nonākt konfliktā ar tautu. Rainis par to raksta dienasgrāmatā. Savukārt Čaadajevs savu morāli politisko, morāli sociālo pozīciju ir izskaidrojis vienā no filosofiskajām apcerēm. Viņš raksta: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своей стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепых влюбленностей прошло... Я полагаю, что мы пришли после других для того,чтобы делать лучше их, чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и суеверия. Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.”

   Vēsturiski pazīstamo abu konfliktu autori ir atsevišķi indivīdi. Viņi apliecina subjektīvi individuālistisku attieksmi pret cilvēkiem vai pret tautu. Abu konfliktu cēlonis ir personisks, privāts, saistīts ar attiecīgā indivīda psihi, uzskatiem, pasaules uztveri, politisko pārliecību. Pie tam abu konfliktu cēlonis var būt izteikts subjektīvisms – neobjektīva, vienpusīgu personisko ieskatu un interešu nosacīta attieksme. Katrā ziņā cēlonis vienmēr ir dzīves skaudrā realitāte. Ļoti svarīgi (no konflikta ar cilvēci viedokļa) ir tas, ka abos konfliktos ir individuālistiski risinājumi un subjektīva reakcija bez sociālās tendētības. Abu konfliktu autori neizvirza draudus cilvēkiem, sociumam. Viss notiek bez sociālpolitiskās ambīcijas un socializācijas apdraudējuma. Tiesa, konfliktā ar tautu var būt apzināta sociāli tendēta uzskatu demonstrācija ar ideoloģisku mērķi. Taču netiek paredzēti slikti novēlējumi un tajā skaitā negatīva izturēšanās pret cilvēku dzimstību. Nav sastopama velme ierobežot cilvēku dzimstību un pat iznīcināt liekos cilvēkus.

   Tik tikko minētais ir centrā konfliktam ar cilvēci. Tas ir atklāti draudošs konflikts, cilvēcei pārmetot pārāk lielo dzimstību, pārāk lielo skaitu uz planētas un nepārprotami aicinot samazināt planētas iedzīvotāju apjomu līdz vienam miljardam. Konflikts ar cilvēci sevī ietver letalitāti. Netiek slēpta nepieciešamība atbrīvoties no liekajiem cilvēkiem. Pats par sevi ir saprotams, ka to nevar praktiski izdarīt bez letalitātes.

   Ja abi vēsturiski pazīstamie konflikti ir subjektīvi individuālistiski, tad jaunais konflikts ar cilvēci ir objektīvi kolektīvs. Eksistē cilvēku grupa, ko saista kopīgi uzskati un kopīga rīcība savu uzskatu realizācijā, kā arī speciāli izveidotas organizatoriskās struktūras. No tām visietekmīgākais ir Romas klubs (dibināts 1968.g.) un Pasaules ekonomikas forums Davosā (dibināts 1971.g.). Šīs grupas pārliecībā tās uzskati, rīcība atbilst īstenībai un ir brīvi no subjektīvas attieksmes un aizspriedumiem.

   Grupai ir kolosālas sociālpolitiskās ambīcijas – pārvaldīt visu cilvēci pasaules valdības formā. Dominē mērķis ne tikai regulēt planētas iedzīvotāju skaitu, bet arī politiski pārvaldīt planētas iedzīvotājus ar vienu varas institūtu – pasaules valdību. Grupas uzskati, koncepti, taktiskie un stratēģiskie līdzekļi, cilvēces nākotnes modeļi tiek izklāstīti un apspriesti grāmatās, mediju publikācijās, dažādos pasākumos. Grupa neslēpj no pasaules sabiedrības savus filosofiskos, politiskos, ekonomiskos, morāli tikumiskos uzskatus. Grupai ir savi ideologi, eksperti, “influenceri”, publicisti, mediju žurnālisti. Grupa nekaunās par saviem uzskatiem, kuri vistiešākajā veidā ir antihumāni, liecina par dehumanizācijas politiku un neapvaldāmu gribu to praktiski realizēt cilvēces mērogā. Grupas kolektīvajā apzīmējumā lietoju jēdzienu “globālisma prozelīti”.* Viņu darbība ir konflikts ar cilvēci.

   Konflikts ar cilvēci pakāpeniski sākās jūdu un anglosakšu elitē XIX-XX gs. mijā. Tas strauji progresēja pēc II Pasaules kara un kulmināciju sasniedza “COVID-19” pandēmijas laikā, to izkropļojot kā parapandēmiju.

   Konflikts ar cilvēci straujus apgriezienus uzņēma Romas kluba pirmajā ziņojumā. Pirmo ziņojumu „Limits to Growth” sagatavoja 1970. gadā (grāmatā iznāca 1972.g.). Tā autori bija zinātnieku grupa. Tā brīdināja par cilvēces nākotnes ierobežotību un apdraudētību. To sekmē divi faktori: pārāk lielais iedzīvotāju skaits un dabas rezursu nepietiekamība. Var nepietikt dabas resursi pārāk lielajam planētas iedzīvotāju skaitam. Ziņojuma autori rekomendēja regulēt planētas dzimstības līmeni, nodrošināt nepieciešamās lauksaimniecības produkcijas ražošanu un dabas aizsardzību. Ziņojumā nosaukts optimālais planētas iedzīvotāju skaits – viens miljards. Pārējie ir lieki...

   Pasaules ekonomikas foruma sociāli politiskā nostādne ziedu laikus sasniedza “COVID-19” pandēmijas mēnešos. Pandēmija tika pasludināta par ļoti efektīvu transformatīvo notikumu pasaules kārtības radikālai izmainīšanai, paverot ceļu inkluzīvā kapitālisma celtniecībai. 2020.gada jūnijā iznāca foruma līdera Klausa Švāba (1938) grāmata “COVID-19: The Great Reset” (tai ir līdzautors).

   Grāmata uzskatāma par globālisma prozelītu sava veida konceptuālo doktrīnu konfliktā ar cilvēci. Pandēmijas uzspiestās veselības aizsardzības problemātikas vietā prioritāti ieguva “lielās pārlādēšanas” problemātika. Globālisma prozelīti aktīvi pievērsās inkluzīvā kapitālisma apspriešanai un propagandai. Pandēmija izvērtās parapandēmijā.

   Žaks Attalī (1943), viens no jaunā konflikta galvenajiem ideologiem, 1979.gadā izdeva grāmatu “Kanibālu ordenis: medicības dzīve un nāve” (“L'ordre cannibale: vie et mort de la médecine”). Tajā viņš iesaka ārstus nomainīt ar mašīnām. Ārsti nav spējīgi cilvēku pilnveidot tikpat progresīvi, cik progresīvi tiek pilnveidotas dažādas tehnoloģiskās iekārtas. Cilvēka progress manāmi atpaliek no ražošanas iekārtu progresa. Nepieciešama ir revolūcija cilvēka veidolā. Lai tas notiktu, medicīnu nākas pakļaut komercializācijai un industrializācijai. Tas veicinās veselo cilvēku pieaugumu, jo līdz šim medicīna nespēja to panākt. Sabiedrībā ir pārāk daudz neveselu cilvēku, un tas ir liels sabiedrības apgrūtinājums. No neveselajiem cilvēkiem nav nekāda labuma, taču veselajiem cilvēkiem nākas viņus uzturēt. Taču arī veselajiem cilvēkiem nav ilgi jādzīvo. Cilvēka mūža ilgumam ir jāsaskan ar cilvēka veselības stāvokli. Nav jēgas ilgi dzīvot novecojušiem un neveseliem cilvēkiem. Industriālā sabiedrībā labums ir tikai no veseliem cilvēkiem, jo nav jāatvēl līdzekļi medicīnai. Cilvēku veselības stāvokļa uzraudzība ir jāuztic mašīnām. Tas nekas, ka radīsies apslēpts totalitārisms. Bez ārēji neredzamas kontroles cilvēku veselības stāvokli nedrīkst atstāt. Cilvēku ārēji neredzama un patstāvīga kontrole ir nepieciešama sabiedrības labā. Informācija par miljoniem un miljardiem cilvēku jāglabā speciālās datu bāzēs. Par katru cilvēku ir jābūt atsevišķai informācijas kartei. Cilvēka labas veselības uzturēšanai ir jābalstās uz protezēšanu – slimo orgānu nomaiņu ar veselu orgānu. Tā, piemēram, slima sirds nav jāārstē, bet jānomaina ar veselu sirdi. Tā ir jāņem no donora vai mākslīgi jāizgatavo. Pret cilvēka orgāniem ir jāizturās tāpat kā pret jebkuru preci, kuru var savlaicīgi pasūtīt un nopirkt.

   Globālo sociālo problēmu daži analītiķi par konflikta ar cilvēci un tajā skaitā “lielās pārlādēšanas” (proti, parapandēmijas) iniciatoru un organizatoru uzskata Rokfellera fondu. Savas pastāvēšanas gados (dibināts 1913.g.) fonds konsekventi balstījās uz maltusismu – teoriju, kas sabiedrības plašu slāņu nabadzību izskaidro ar t.s. apbsolūtās pārapdzīvotības likumu; respektīvi, to, ka cilvēku iztikas līdzekļu nepieciešamais apjoms nepalielinās tik strauji kā iedzīvotāju skaits. Likuma mērķis ir brīdināt par nepieciešamību ierobežot dzimstību. Tā autors ir angļu ekonomists T.R. Maltuss (1766-1834).

   Deivids Rokfellers (1915-2017) droši ir uzskatāms par konflikta ar cilvēci vienu no galvenajiem ģenerātoriem – cilvēku, kas rada jaunas idejas, organizē jaunas institūcijas, ziedo visus spēkus un enerģiju savu uzskatu materializācijai. Viņš dibināja Romas klubu, no paša sākuma piedalījās Bilderbergas kluba (dibināts 1954.g.) sanāksmēs, bija kluba padomes loceklis. 1973.gadā viņš dibināja Trīspusējo komisiju. D.Rokfellers ir ticies ar daudzu valstu prezidentiem. PSRS laikā un pēc PSRS sagraušanas viņš tikās ar Hruščovu, Kosiginu, Gorbačovu, Jeļcinu, Lužkovu.

   Rokfellera fonda vēsture faktiski ir antihumānisma vēsture. No 1930.gada fonds finansēja Ķeizara Vilhelma institūtu Vācijā. Institūtā tika veikti antropoloģiski, eigēnikas, cilvēka iedzimtības pētījumi. Fonds turpināja finansēt pētījumus arī pēc tam, kad kļuva saprotami nacistu plāni iznīcināt ebrejus, čigānus, slāvus un citus nepilnvērtīgus etnosus. Pēc II Pasaules kara fonds finansiāli atbalstīja ģenētiski modificētu pārtikas produktu radīšanu, lai sagandētu cilvēku reproduktīvo funkciju. Rokfelleri kontrolē dažādu vakcīnu un ārstniecisko preperātu izgatavošanas farmaceitiskās firmas. Tas joprojām turpinās. Eksistē atmaskojošas publikācijas par Rokfellera fondu, kam pieder puse no ASV farmaceitiskās sfēras. “COVID-19” pandēmijas laikā Rokfellera fonds izrāda milzīgu aktivitāti, vēloties vakcinēt visu cilvēci.

   Reāls pamats ir Rokfellera fondu uzskatīt par “lielās pārlādēšanas” iniciatoru un organizatoru. 2010.gada maijā fonds sagatavoja ziņojumu “Scenarios for the Future of Technology and International Development. The Rockefeller Foundation, Global Business Network. May 2010”. Tajā ir apskatīta iedzīvotāju pandēmiskā panika, kā arī formulēta valstu valdību rīcība: “Pandēmijas laikā nacionālie līderi visā pasaulē palielina savas pilvaras un rada visstingrākos noteikumus un ierobežojumus, sākot ar masku obligātu nēsāšanu un ķermeņa temperatūras pārbaudi pie tādu sabiedrisko vietu ieejas kā dzelzceļa stacijas un supermārketi. Pat pēc pandēmijas pilsoņu un viņu darbības autoritārā kontrole un uzraudzība paliek spēkā un tiek vēl vairāk pastiprināta”.

   Pēc desmit gadiem ziņojumā minētais pilnā mērā kļuva realitāte. Tas noteikti iedvesmo fondu. Pandēmijas laikā Rofellera fonds gandrīz katru mēnesi izplata jaunu ziņojumu. Tajos ir runa par totālas vakcinācijas nepieciešamību, klimatisko katastrofu un planētas ekonomikas dekarbonizāciju. Tā, piemēram, 2021.gada maijā tika publicēts ziņojums “One for All: An Action Plan for Financing Global Vaccination and Sustainable Growth”. Ziņojumu mērķis ir vairot paniku, piespiest visus vakcinēties. Rokfellera fonda ieskatā nepieciešams vakcinēt 80% no planētas iedzīvotājiem. Bagātās valstis un starptautiskās finansu organizācijas tiek aicinātas iepirkt vakcīnu nabadzīgajām valstīm.

   “Lielās pārlādēšanas” procesā enerģiski ir iesaistījies princis Čarlzs (1948). 2020.gada janvārī Pasaules ekonomikas foruma sammitā viņš bija uzmanības centrā. Princis runu veltīja klimata katastrofai. Viņa pārliecībā klimata katastrofa cilvēcei ir lielāks drauds nekā “COVID-19”. Savukārt 2020.gada jūnijā, kad visus prātus nodarbināja koronavīrus un tā izraisītā ekonomiskā krīze, princis Čarlzs foruma sammitā (on-line režīmā) pievērsās “lielajai pārlādēšanai” (The Great Reset) kā aktuālam globālam projektam. Jūtama prinča velme kļūt “lielās pārlādēšanas” projekta vadonim. 2021.gada janvārī viņš izvirzīja iniciatīvu ar nosaukumu “Zemes hartija” (Terra Carta). Tas ir pasākumu plāns līdz 2030.gadam stabilai attīstībai. Viņš aicina saziedot 10 miljardus dabas aizsardzībai. Skaistais iegansts faktiski ir centieni pārņemt savā kontrolē pasaules lielākās korporācijas, bankas.

   Princim Čarlzam ir konkurents. Tā ir Lynn Forester de Rothschild, Lady de Rothschild (1954). Viņa ir inkluzīvā kapitālisma fanāte. Lēdija ir formulējusi to, ko vēlas panākt globālisma prozelīti. Viņi vēlas panākt ne vairāk un arī ne mazāk kā kapitālisma radikālu pārveidošanu. No XX gs. 80.gadiem dominējošais finansu kapitālisms esot sevi izsmēlis. Tāpēc ir nepieciešams veidot jaunu kapitālisma vēsturisko modifikāciju. Tai nosaukumu ir izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild. Kapitālisma jaunās modifikācijas nosaukums ir “inkluzīvais kapitālisms” (proti, ietverošais, iekļaujošais kapitālisms). XXI gs. sākumā globālisma prozelīti sociuma radikālas pārkārtošanas mērķus sāka konceptuāli apvienot vienā modelī – inkluzīvā kapitālisma modelī. Tā iemiesošana dzīvē kļuva globālisma prozelītu misija. Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” lieto arī Davosas foruma tēvs un “The Great Reset” fanāts K.Švābs. Taču viņš to neizdomāja. Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” izdomāja lēdija Lynn Forester de Rothschild. Viņa ieņem augstus amatus Rotšildu dinastijas biznesā un acīmredzot ir apsēsta ar cilvēces glābšanas ideju. Sastopama informācija, ka viņa pirmo reizi modīgo jēdzienu lietoja 2014.gada sākumā. Viņa togad maijā Londonā organizēja konferenci. Tajā piedalījās tādas prominentas personas kā princis Čarlzs, Bils Klintons, pasaules finansu guru Kristīne Lagarda. Konferencē globālajai elitei pietuvinātā Kristīne Lagarda no tribīnes patētiski uzsvēra, ka jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” ir nesen izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild. Lēdija ir nesavtīga un dāsna kundze. Viņa jēdziena “inkluzīvais kapitālisms” autortiesības ir uzdāvinājusi Romas pāvestam Franciskam. Tas publiski notika 2020.gada decembrī. Lēdija 2018.gadā bija izveidojusi starptautisku nekomerciālu organizāciju “Coalition for Inclusive Capitalism”(CIC). 2020.gada 14.decembrī Ņujorkā CIC noslēdza līgumu ar Vatikānu, izveidojot “The Council for Inclusive Capitalism with The Vatican”(CICV). Līguma noslēgšanas svinīgajā ceremonijā lēdija apliecināja savu lielo gandarījumu par iespēju atbalstīt Romas pāvesta Franciska iniciatīvu veidot inkluzīvo kapitālismu. Lēdija konfliktā ar cilvēci bija veiksmīgi iesaistījusi Romas pāvestu. Viņš kļuva konflikta vadonis.

 

 

*Par globālisma prozelītiem, viņu grupas perosnālsastāvu un rīcību skat. blogā “Pandēmijas paraloģistika”: https://paralogistika.blogspot.com/. Savukārt par konflikta ar cilvēci atbalsošanos Latvijā skat. blogā “Udo Ulberga akadēmija”: https://udoulbergaakademija.blogspot.com/

Dehumanizācijas cēloņi un sekas

 

 

   Globālo sociālo problēmu analītiski visjūtīgāko (ģeniālo) pētnieku izteikumos sāk nostiprināties atziņa par dehumanizācijas procesu kā mūsdienu vismelnāko, visapdraudošāko, visnāvējošāko trendu. Tas ir trends, kas masveidīgā brīvprātībā un progresīvi triumfējošā lepnumā cilvēkos sagrauj cilvēcisko un cilvēkus pārvērš par postcilvēkiem. Lai vērstos pret dehumanizācijas procesu, svarīgi ir noskaidrot, izprast un novērtēt ne tik daudz šī trenda sekas kā cēloņus. Tam ir veltīta ši apcere, kurā izmantotas agrākās analītiskās etīdes dažādos blogos par mūsdienu pasauli*.

   Dehumanizācijas process liecina par pašsabrukumu. Dehumanizācijas procesā ir nepārprotami novērojama cilvēku maniakāla mānija pašiem atbrīvoties no cilvēciskuma un katram pēc iespējas ātrāk ieplūst vispārējā postcilvēku masā. Dehumanizācijai piemīt izteikts destruktīvs azarts, nelimitēta pašiedvesma un eiforiska pašiedrošināšana, agresīvi atmetot pašsabrukuma nosodītāju pat viskorekatākos iebildumus un praktiskos centienus atgriezt cilvēkos cilvēciskumu.

   Dehumanizācija ir garīgā kompleksa pašiznīcināšana, cilvēkos iznīcinot to visu, kas attiecas uz  garu, dvēseli un prātu. Dehumanizācijas procesā tiek iznīcināts cilvēciskuma komplekss, kas sastāv no tik tikko uzskaitītajiem trim kompenentiem un ko var nosacīti pieņemt un jēdzieniski fiksēt kā garīgo kompleksu – vienotu parādību kopumu, veselumu. Atkārtojams: dehumanizācija ir garīgā kompleksa pašiznīcināšana.

   Dehumanizācija ir idejiski un tehnoloģiski perfekti nodrošināta darbība. Dehumanizācijas procesam ir spēcīga apsardze. Tās rīcībā ir bagāts masu komunikācijas represīvais instrumentārijs, sākot ar medijiem, interneta sociālajiem tīkliem un beidzot ar oficiāli nenoformētu cenzūru, kas ir redakciju lipīgs pakalpojums politiskajai varai. Masu komunikācijā ir izveidots speciāls dienests dehumanizācijas kritikas nepieļaušanai, dehumanizācijas oponentu apklusināšanai, noklusēšanai, atslēgšanai no kumunikācijas tīkliem. Tas ir fantastiski varens spēks, kas uzdrošinās iejaukties pat pasaules varenākās valsts prezidenta informācijas sfērā, to nobloķējot uz mūžīgiem laikiem. Tas ir tik varens spēks, kas nekautrētos aizbāzt muti uz visiem laikiem pat Dievam, ja tas būtu reāli izdarāms. Tas ir spēks, kura kardināli graujošajā ceļā vairs nav neviena šķēršļa. Principā ir radies unikāls stāvoklis cilvēces vēsturē. Cilvēces vēsturē ir bijuši garīgā kompleksa pakļaušanas un iznīcināšanas speciāli organizēti pasākumi (inkvizīcija, cenzūra, politiski ideoloģiskais terors). Taču šiem pasākumiem vienmēr bija efektīva pretestība un pasākumu autori bija spiesti apzināties savas visvarenības trūkumu. Tagad tā nav. Dehumanizācijas autori ne no kā nebaidās. Viņiem tas nav nepieciešams. Dehumanizāciju sargā t.s. pasaules elite – karaļi un karalienes, prinči un princeses, lēdijas un sēri, miljardieri un multimiljardieri, intelektuāļi un inteliģence, bili geitsi un žaki attali, mediju un interneta sociālo tīklu īpašnieki.

   Dehumanizācijai ir no sabiedrības neslēpti idejiski organizatoriskie centri. Tiem ir legāls statuss. Pēc 2.pasaules kara sāka veidoties transnacionālās korporācijas tādas, kādas tās savā kolosālajā varenībā ir pašreiz. Eiropas lielbagātnieku ģimenes ir saplūdušas ar ASV lielbagātnieku ģimenēm. Uz planētas ir izveidojusies anglosakšu klanu kārtība jeb globālā oligarhija ar saviem idejiski organizatoriskajiem centriem (pirmajā laikā Bilderbergas klubs – 1954.g.; Romas klubs – 1968.g.; Trīspusējā komisija – 1973.g.).

   Globālās oligarhijas rīcībā vienmēr ir bijuši masu komunikācijas līdzekļi. Sākumā vēl nebija interneta sociālo tīklu, proti, interneta sociālās platformas-submediji. Globālajai oligarhijai kalpoja laikraksti, TV, radio, žurnāli. To īpašnieki bija mediju magnāti. Viņi lepojās, ka medijiem paziņot jaunumus ir liels gods un milzīga atbildība, bet nevis peļņas avots. “Wikipedia” ievietotajā informācijā par Deividu Rokfelleru ir citēti viņa vārdi no runas Bilderbergas kluba sanāksmē 1991.gadā: “Mēs esam pateicīgi “The Washington Post”, “The New York Times”, žurnālam “Times” un citiem izciliem izdevumiem, kuru vadītāji gandrīz četrdesmit gadus apmeklēja mūsu tikšanos un ievēroja to konfidencialitāti. Mēs nebūtu bijuši spējīgi izstrādāt mūsu pasaules kārtības plānu, ja visus šos gadus uz mums būtu bijusi pavērsta prožektoru gaisma. Taču tagad pasaule ir pieredzējušāka un gatava iet uz pasaules valdības pusi”.

   Visjaunākajā periodā globālajai elitei (citā apzīmējumā - globālisma prozelītiem) kalpo FAGMA – Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple. Tās ir ļoti bagātas informācijas tehnoloģiju privātās korporācijas. To īpašnieki nekautrīgi ir iesaistījušies pasaules politiskajos procesos ar maksimāli ambicioziem mērķiem.

   Pret FAGMA darbību var izturēties kā pret cenzūras modernizāciju. Cenzūra ir svešvārds. Tas atvasināts no latīņu “censura”. Par cenzūru dēvē valsts sistēmu, kas pārrauga presi un citus masu medijus. Tādu definīciju izmanto svešvārdu vārdnīcu autori. Pret tādu definīciju nav vajadzīgs iebilst. Tā principā ir pareiza. Tomēr faktiski cenzūra ir daudzpusīga izpausme, un tā attiecas ne tikai uz medijiem. Cenzūru realizē ne tikai laicīgā vara (valsts), bet arī reliģiski garīgā vara (baznīca). Turklāt cenzūra pastāvēja pirms mediju rašanos. Jau senajā Romā bija cenzora amats, kaut gan tolaik nebija ne laikrakstu un žurnālu, ne TV un radio. Nebija arī interneta ar tā sociālajām platformām-submedijiem. Svešvārds “internets” pat nav XX gadsimtā Rīgā izdotajās svešvārdu vārdnīcās, kaut gan angļu “Internet” jau tika lietots pēc II Pasaules kara. Termins “internets” ASV oficiāli esot no 1974.gada. Savukārt interneta sociālās platformas-submediji, piemēram, Facebook (2004), Twitter (2006), YouTube (2005), izdomāja un ieviesa tikai XXI gadsimta sākumā.

   Cenzūra vienmēr ir bijusi valsts neatņemama funkcija. Tas ir pamatoti. Cenzūra ir viens no valsts pastāvēšanas un stabilitātes nodrošināšanas instrumentiem. Cenzūra nodrošina politiskās iekārtas pastāvēšanu, sargā valsts pilsoņu tiesības un brīvības. Cenzūra sargā valsts ideoloģiju. Ja netiek nosargāta valsts ideoloģija, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Valsts zaudē garīgo varu. Valsts bez garīgās varas nevar pretendēt uz ilgu mūžu. Valstij ir jāsargā sava ideoloģija, jo jebkurai ideoloģijai mēdz būt opozīcija – kontrideoloģija. Par to liecina cilvēces pagātnē sastopamo valstu un to ideoloģiju vēsture. Jaunajos laikos, kad modē nāca tādi fenomeni kā vārda brīvība un cilvēktiesības, cenzūra tika vienpusīgi kritizēta un cenzūras vienpusīgā kritika kļuva kontrideoloģijas avots. Cenzūras vienpusīgā kritika aktivizēja dubulto standartu nostiprināšanos vārda brīvības un cilvēktiesību jomā. Abu fenomenu reputācija ir pamatīgi sagrauta.

   Cenzūra vienmēr ir tiekusies nosargāt idejiskās vērtības. Cenzūras priekšmets vienmēr ir bijis politiskās idejas, sociālās idejas, politoloģiskie un socioloģiskie koncepti. Un, protams, cilvēku pasaules uzskats, sabiedriskās apziņas un sabiedriskās domas idejiskais saturs. Cenzūra vienmēr tiecas pārvaldīt galvenās domas, galvenās problēmas, idejas kā pasaules uzskata galveno principu. Cenzūrai interesē idejiskums – tas, kas saistīts ar idejām, tas, kurā izpaužas pasaules uzskata galvenais princips un kurā izpaužas idejiskā pārliecība. Cenzūra vienmēr ir tiekusies panākt augstu idejiskumu – aktīvu un konsekventu iestāšanos par kādām sabiedriskajām un  politiskajām idejām, sekmējot pārliecību, ka šīs idejas ir pareizas.

   2020.gadā sakarā ar “Covid-19” pandēmiju un ASV prezidenta vēlēšanām ļoti aktivizējās cenzūras problemātika. To izraisīja interneta sociālo platformu-submediju saimnieku radikālā iejaukšanās politiskajā dzīvē. Ja sākumā dominēja viedoklis par neiespējamību internetu pakļaut cenzūrai, tad tagad nākas atzīt šī ieskata maldīgumu. Internetu var pakļaut cenzūrai. To jau ir vairākkārt izbaudījis tik varens valsts darbinieks uz Zemes kā ASV prezidents, kura izteikumus vairākkārt izdzēsa no interneta platformas-submedija.

   Nākas konstatēt cenzūras modernizāciju. Interneta cenzūra galvenokārt nav pavērsta pret idejiskumu, bet gan galvenokārt ir pavērsta pret morāli un garīgumu. Interneta cenzūras uzmanības centrā ir nevis cilvēku idejiskā pārliecība, bet gan cilvēku morālā pozīcija, morālās vērtības, cilvēku garīgā brīvība, cilvēku garīgā pašcieņa, velme saglabāt cilvēciskumu un cilvēciski cienīgu dzīvi. Gan pandēmijas aizsegā, gan ASV prezidenta vēlēšanu aizsegā ir nepārprotama vēlēšanās cilvēkiem uzspiest jaunu morāles kodeksu un jaunu cilvēciskuma konceptu.

   Jauno pašpārliecināto spēku jau ir pieņemts dēvēt par “lielo piecnieku”. Runa ir par tādiem informācijas tehnoloģiju gigantiem kā Microsoft, Apple, Amazon, Google, Alphabet. Kā zināms, formāli tās ir informācijas tehnoloģiju (IT) korporācijas. Tās izstrādā programmas (software) un datortehniku (hardware). Taču “lielais piecnieks” ir izvērties par totālu monopolistu, pilnā mērā uz planētas kontrolējot internetu, sociālos tīklus un mobilos sakarus, kā arī pasaules pārējās informācijas tehnoloģiju firmas. “Lielajam piecniekam” ir neierobežota ekonomiskā vara, milzīgi finansiālie līdzekļi, bet īpašnieki ir visbagātākie cilvēki zem Saules. “Lielajam piecniekam” jau labu laiku ir grandioza politiskā un ideoloģiskā loma. IT korporācijas var ietekmēt cilvēku apziņu, izraisīt un vadīt “krāsainās revolūcijas”, “maidanus”, kā arī manipulatīvi iejaukties valstu politikā un vēlēšanu procesos. IT korporāciju fantastiskās iespējas atspoguļojās “ COVID-19” pandēmijas mēnešos, apmuļķojot gandrīz pasaules visu valstu iedzīvotājus. IT korporācijas ir organiski vienotas ne tikai ar ASV speciālajiem dienestiem un ASV politisko eliti (Demokrātisko partiju), bet arī ar Pentagonu, NATO. Korporācijas finansiāli atbalsta pasaules lielākie investīciju fondi un finansu holdingi. Proti, atbalsta tās finansu struktūras, kuras ir ASV Federālās rezervju sistēmas kodols. “Lielā piecnieka” īpašnieki noraida pārmetumus par iejaukšanos politikā. Tomēr tam vairs sabiedrība netic, jo informatīvā agresija un planetāri globālās varas tieksmes ir acīmredzamas. Visjaunākajā laikā (2020.-2021.g.) “lielais piecnieks” vairs nebaidījās vērsties pat pret Baltā nama saimnieku, dzēšot viņa ierakstus sociālajos tīklos. Tāda drosme vērsties pret pasaules varenākās, patiesībā arī savas, valsts prezidentu ir unikāla izpausme. Tas liecina par sava spēka apzināšanos. “Lielais piecnieks” sevi apzinās kā “Deep state” avangardu, nostājoties priekšgalā visaugstākās birokrātijas slānim, kas nepakļaujas valdībai un valsts likumiem. Turklāt runa nav par kaut kādu “ēnu kabinetu”. Runa ir par cilvēces pārvaldīšanu.   

   Aizvadītajā laikā dehumanizācijas organizatoriskajā jomā ir sastopamas būtiskas izmaiņas. Uzmanību piesaista t.s. Davosas forums un 2020.gada 14.decembrī Ņujorkā noslēgtais līgums ar Vatikānu, izveidojot “The Council for Inclusive Capitalism with The Vatican”. Tādējādi drīkst uzskatīt, ka dehumanizācijas organizatorisko vadību ir uzņēmies Romas pāvests. Viņš personiski piedalījās līguma noslēgšanas ceremonijā Ņujorkā.

   Būtiskas pārmaiņas ir arī konceptuālajā ziņā. Dehumanizācijas process tiek nomaskēts ar velmi likvidēt klasisko kapitālismu un izveidot uz planētas inkluzīvo kapitālismu. 2018.gadā tika izveidota starptautiska nekomerciāla organizācija “Coalition for Inclusive Capitalism” (CIC). Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” izdomāja lēdija Lynn Forester de Rothschild. Viņa ieņem augstus amatus Rotšildu dinastijas biznesā un acīmredzot ir apsēsta ar cilvēces glābšanas ideju. Sastopama informācija, ka viņa pirmo reizi modīgo jēdzienu lietoja 2014.gada sākumā. Viņa togad maijā Londonā organizēja konferenci. Tajā piedalījās tādas prominentas personas kā princis Čarlzs, Bils Klintons, pasaules finansu guru Kristīne Lagarda. Konferencē globālajai elitei pietuvinātā Kristīne Lagarda no tribīnes patētiski uzsvēra, ka jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” ir nesen izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild.  Lēdija ir nesavtīga un dāsna kundze. Viņa jēdziena “inkluzīvais kapitālisms” autortiesības uzdāvināja Romas pāvestam Franciskam. Tas publiski notika jau minētajā 2020.gada decembrī Ņujorkā. Līguma noslēgšanas svinīgajā ceremonijā lēdija apliecināja savu lielo gandarījumu par iespēju atbalstīt Romas pāvesta Franciska iniciatīvu veidot inkluzīvo kapitālismu. Ieskatu par globālisma prozeolītiem un viņiem pietuvinātajām personām  var iegūt tik tikko minēto organizāciju saitos. Tajos ir nosauktas attiecīgās organizācijas padomes locekļi un atbalstītāji (firmas, firmu vadītāji).

   Platons nekļūdījās. Viņš paredzēja, ka nekaunība var tikt saukta par apgaismību, vīrišķību, labdarību, cilvēkmīlestību, rūpēm par cilvēku labklājību, cieņu pret cilvēkiem, humanitāti. Tā tas mūsdienās notiek ar “naudas saimniekiem”, “bilderbergiešiem”, “globālistiem”, “globālās demokrātijas” faniem, pasaules finansiāli ekonomisko eliti kopā ar specdienestu eliti un tagad arī kopā ar informatīvi tehnoloģisko eliti – FAANG (Facebook, Apple, Amazon, Netflix, Google), citā variantā FAGMA (Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple). Tik tikko minētais pasaules valdnieku ne gluži virtuālais vai konspiroloģiski safantāzētais, bet reālais konglomerāts nevēlas publisko pašnāvību, atklājot šīs nebūt nejaušās apvienības patiesos plānus, kas faktiski ir cilvēciskuma un sociālā cinisma etalons – paraugmērs, ideāltips. Planētas iedzīvotāju skaita samazināšana, demogrāfiskā kāpuma pazemināšana, vakcinācija-sterilizācija, transhumānisma projekti, gēnu rediģēšana, - tie ir šī konglamerāta draudīgi atraktīvākie un slepenākie plāni-koncepti. To graujošo ietekmi uz cilvēces esamību nav nepieciešams komentēt. Lai nekaunību interpretētu saulaini pozitīvā veidā ir nepieciešama tāda sena militārā metode kā dūmu aizsegs, neļaujot pretiniekam, piemēram, konstatēt armijas vienību dislokācijas manevrus, gatavotā uzbrukuma virzienu un uzbrukumā iesaistīto spēku apjomu. XXI gs. sākumā modernākais un populārākais dūmu aizsegs tiek dēvēts par inkluzīvo (iekļaujošo, ietverošo) kapitālismu. Par inkluzīvo kapitālismu nekas labāks vairs nevarot būt. Inkluzīvais kapitālisms ir vishumānākais, ko cilvēki var vēlēties. Tas ir visiem jāsaprot. Inkluzīvais kapitālisms ir atvērts visiem. Tas ir kapitālisms bez trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Inkluzīvajā kapitālismā visi ir iesaistīti ekonomiskajā darbībā. Tas ir sociāli atbildīgs kapitālisms. Korporācijām ir jāpieder ne tikai to akcionāriem. Peļņa vairs nedrīkst būt galvenais mērķis. Cenas ir jāsamazina, lai produkcija un pakalpojumi būtu visiem pieejami. Inkluzīvais kapitālisms nedrīkst būt ekskluzīvs. Tātad nedrīkst izstumt liekos cilvēkus un nedrīkst veicināt sabiedrības polarizāciju bagātniekos un nabagos.

   Jēdziens “inkluzīvais kapitālisms” nepārtraukti sprēgā Klausa Švāba jaunajā grāmatā “COVID-19: The Great Reset”. Tā iznāca 2020.gada 9.jūlijā. Līdzšinējais kapitālisms esot sevi izsmēlis, un “COVID-19” ir teicams palīgs “lielās pārlādēšanas” rezultātā uzvaroši nonākt līdz inkluzīvajam kapitālismam. Švābs to veikli sasaista ar savu iemīļoto konceptu “4. industriālo  revolūciju”. Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” neizdomāja Švābs. Ja drīkstētu, viņš varbūt to nelietotu, jo balstītos tikai pats uz savu dārgo “4.industriālo revolūciju”.Taču Švābs nedrīkst nelietot jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms”. Tas tagad ir minētā konglomerāta jēdziens. Švābs ietilpst minētajā konglamerātā visu mūžu (Pasaules ekonomisko forumu Davosā viņš izveidoja pirms 50 gadiem), un Švābs noteikti perfekti pārvalda šī konglamerāta spēles noteikumus. Diemžēl jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” izdomāja lēdija Lynn Forester de Rothschild – Rotšildu dinastijas ietekmīgākā pārstāvja sera Evelyn Robert de Rothschild sieva. Bet 2020.gada 14.decembrī Ņujorkā kārtējās valodiskās ekvilibristikas autortiesības ieguva Romas pāvests. Vatikāns kļuva dūmu aizsegs. 2020.gada sākumā uz planētas bija 2153 miljardieri. Vatikāns kļuva viņu dūmu aizsegs.

   Kā jau tika minēts, inkluzīvā kapitālisma ieviešanu teorētiski tiecas pamatot Davosas foruma dalībnieki ar pasākuma organizatoru Švābu priekšgalā. 2020.gada jūlijā “Amazon.com” sniedza informāciju par Klausa Švāba (Klaus Schwab) un Tjerī Mallera (Thierry Malleret) grāmatu “COVID-19: lielā restartēšana” (“COVID-19: The Great Reset”). Angļu “reset” ir lietots modernajā datoriskajā nozīmē. Angļu-latviešu vārdnīcā “reset” tiek tulkots “uzasināt” (nazi, zāģi), “ielikt atpakaļ” (ietvarā u.tml.). Abu kungu grāmatā, saprotams, netiek uzasināts ne nazis, ne zāģis. Vienīgi tiek uzasināta dehumanizācijas tematika. Tāpat grāmatā nekas netiek ielikts atpakaļ. Netiek runāts par cilvēka atgriešanos cilvēciskā stāvoklī. Gluži pretēji! Cilvēks tiek uz visiem laikiem izņemts no cilvēciskuma ietvara, un neeksistē mērķis ielikt cilvēku atpakaļ viņa Homo sapiens ietvarā.

   “Lielajai pārlādēšanai” ir divi cilvēciskie mērķi. Viens no tiem netiek slēpts,  un par to globālisma prozelīti izsakās atklāti. Otrs mērķis ir rūpīgi nomaskēts, un tā fiksācija prasa noteiktu analītisko piepūli. Tāpēc šis mērķis ļaužu masās nav pietiekami skaidri un pietiekami plaši pazīstams. Ļoti daudzi cilvēki var nezināt, kas ar viņiem tiek darīts rūpīgi nomaskētā mērķa sasniegšanā.

   Globālisma prozelīti atklāti kritiski izsakās par planētas pārapdzīvotību kā demogrāfisko krīzi. Uz Zemes iedzīvotāju skaits ir draudīgi liels. Tas nav pieņemami un jāveic visdažādākie pasākumi dzimstības samazināšanai, ģimenes plānošanai u.tml. XXI gs. sākumā planētas iedzīvotāju skaits katru dienu palielinās par apmēram 250 000 cilvēku. No šī skaita 97% attiecas uz dzimušajiem Āfrikā, Latiņamerikā, Dienvidaustrumu Āzijā.  Globālisma prozelītu mērķu hierarhijas virsotnē ir mērķis samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Tiek atklāti nosaukts vēlamais planētas iedzīvotāju skaits – viens miljards. Tam ir jāsastāv no “zelta miljona” un 999 miljoniem “zelta miljonu” apkalpojošā personāla. Tāda demogrāfiskā un sociālā aina tiek projektēta visā nopietnībā. Un tas nekas, ka globalizācijas prozelītu projekts ir uzkrītoši nereāls. 2021.gada sākumā uz planētas dzīvo gandrīz 8 miljardi. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā uz planētas dzīvos 9-10 miljardi, bet XXI gs. beigās dzīvos 12 miljardi. Tāda ir prognoze, kura pagaidām nekļūdīgi piepildās. Tātad perspektīvā globālisma prozelītiem ir jātiek vaļā no 11 miljardiem cilvēku. Vai tas ir reāli! Globālisma prozelītiem viņu projekts nešķiet uzkrītoši nereāls. Viņi tic iespējai radikāli samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Kā zināms, eksistē ne tikai ticība, bet arī rūpīgi nomaskēti praktiski pasākumi dzimstības samazināšanā un mirstības veicināšanā.

   Globālisma prozelītu demogrāfiskā politika ir rūpīgi izvērtēta speciālajā literatūrā. Īpaša uzmanība tiek veltīta Bila Geitsa pozīcijai un praktiskajai darbībai. Pasaules sabiedrībā valda priekšstats par šī cilvēka līdzdalību antihumānos pasākumos iedzīvotāju skaita regulēšanā Āfrikā un citur, izmantojot attiecīgi sintezētas vakcīnas pret dažādām slimībām. Tā, piemēram, “Big Farma” un Bila Geitsa lomu “COVID-19” pandēmijā nesaudzīgi nosodīja amerikāņu slavenās dinastijas pārstāvis Roberts Kenedijs 2020.gada 29. augustā Berlīnē protesta akcijā pret karantīnu un citiem drastiskajiem valdības pasākumiem.

   Globālisma prozelīti neslēpj savu antropoloģisko mērķi iedzīvotāju skaita samazināšanā. Taču viņi rūpīgi slēpj otru antropoloģisko mērķi – cilvēka identitātes likvidēšanu. “Baltajam” cilvēkam tiek atņemta jebkura veida identitāte -  reliģiskā, etniskā, valstiskā, sociālā u.c. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar tautu, valsts sabiedrību, līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Valsts kā sociuma organizatoriskā forma izzudīs, tautas saplūdīs cilvēces kopkolektīvā. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Inkluzīvajam kapitālismam ir vajadzīgs cilvēks, kurš rūpējas un domā tikai par sevi. Tāds cilvēks ir inkluzīvs (iekļaujošs) cilvēks. Viņš ar dziļu entuziasmu iekļaujas transnacionālajā korporācijā. Viņš akceptē privātīpašuma (zemes, mājas, transporta līdzekļu u.c.) likvidēšanu, atļaujot, piemēram, viņa dzīvokli bez atlīdzības izmantot citiem cilvēkiem savas prombūtnes laikā. Globālisma trubadūru tekstos ir sastopami interesanti inkluzīvā cilvēka īpašību uzskaitījumi. Vienīgi netiek norādīts, ka visas bagātības un visa vara ir ļoti nelielas grupas rokās. Toties tiek norādīts, ka inkluzīvajam cilvēkam nemaz neinteresē materiālās nevienlīdzības saglabāšanās.

   Vēsturiski vispirms cilvēkam atņēma reliģisko identitāti. Ateists vairs nav kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko, ekonomisko, nacionālo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma ideoloģija noraida nacionālo patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma, postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada. Savukārt Eiropas Savienība un tajā skaitā Latvija drīz kļūs “LGBTI brīvības zona”.

   Nākas novērot, ka cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas. Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (inkluzīvais cilvēks) pats tā neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases drūmo veģetēšanu.

   Otra antropoloģiskā mērķa sasniegšanā liela uzmanība tiek veltīta morāli tikumiskās identitātes likvidēšanai un sava veida morālā plurālisma nostiprināšanai. Tā rezultātā cilvēks zaudē morāli tikumiskos pamatus. Viņš nav saistīts ne ar kādu morāles normu sistēmu. Uz cilvēku neattiecas ne bībeliskais morāles kodekss, ne komunisma cēlāju morāles kodekss, ne kapitālisma morāles kodekss, kas šīs formācijas pirmajos gadsimtos aktīvi funkcionēja un XX gs. tika dēvēts par protestantisma darba ētiku. Cilvēks bez morāli tikumiskās kondīcijas nav uzskatāms par cilvēku. Tas ir postcilvēks jeb inkluzīvais cilvēks.

   Globālo sociālo problēmu analītikā lieto jēdzienu “transformatīvs notikums”. Tas ir notikums, kas ir spējīgs radikāli pārveidot līdzšinējo stāvokli. Transformatīvs notikums vienmēr kaut ko pārveido, maina tā īpašības, raksturlielumu, telpiskās attiecības, sociālās attiecības utt. Civilizācijas sabrukums un postcivilizācijas rašanās nevar notikt bez transformatīviem notikumiem. Tāds notikums noteikti kļuva “kovidspecoperācija” ar tā graujošo specifiku – karantīnu, dīkstāvi, attālināto darbu, kad sabiedriskās apziņas racionalizācijas vietā garīgajos procesos prioritāte ir idiotismam, bezprātam, iracionalitātei, apātijai. “COVID-19” transformatīvā notikuma realizācijā viena no galvenajām lomām ir masu komunikācijas līdzekļiem, veicinot paniku, histēriju, kā arī informatīvo nihilismu – dziļu neticību mediju publicētajai statistikai, sižetiem par vīrusa izcelsmi, naudas sadalīšanu pandēmijas seku likvidēšanai utt.

   2020.gada oktobra vidū agresīvais dehumanizācijas maniaks Bils Geits izteicās par cilvēces nākotni “COVID-19” pandēmijas sakarā. Tas notika Sietlā, kur darbojas dažādu tehnoloģiju jaunākajiem sasniegumiem veltīta organizācija. Tā kopš 2011.g. rīko konferences.  Virtuālā formā conference notika arī 2020.gada oktobra vidū. Bils Geits teica sekojošo: “Mēs neatgriezīsimies normālā dzīvē tikmēr, kamēr netiksim vaļā no šī vīrusa visā pasaulē”.  Pirmkārt, tas ir nepārprotams brīdinājums par pandēmijas bezgalīgumu. Pandēmija nekad nebeigsies, un cilvēkiem ar to ir jāsamierinās. Pandēmija tiks pārtraukta tad, kad tas būs nepieciešams, un tā būs izpildījusi savu misiju. Misija ir nojaušama jau sen: 1) samazināt planētas iedzīvotāju skaitu un 2) cilvēces masas pakļaut totālai kontrolei. Otrkārt, skaidri ir redzams, ka pandēmijas objekts ir visa cilvēce (“visa pasaule”). Treškārt, dehumanizācijas maniaks netieši pasaka, ka dzīvojam nenormālā dzīvē, jo nākotnē būs iespējama atgriešanās, kā viņš iepriecē, “normālā dzīvē”.

   Neapšaubāmi, cilvēce tiekas ar ļoti liela mēroga antropoloģiskajiem postījumiem, masveida iznīcināšanu. Tas attiecas gan uz cilvēces fiziskās pastāvēšanas perspektīvām (planētas demogrāfiju), gan uz cilvēciskuma iznīcināšanu cilvēkos. Tiekamies ar cilvēciskuma holokaustu, jo tie cilvēki, kuriem tiks atļauts saglabāt dzīvību, veģetēs stingrā kontrolē kaut kāda jauna tipa koncentrācijas nometnēs bez cilvēciskuma izpausmēm – garīgās brīvības nepieciešamības, gribas, garīguma, individuālās suverenitātes, kolektīvisma gara, morāli tikumiskās stabilitātes utt. Cilvēciskuma holokausta rezultāts būs totāla dehumanizācija – cilvēcīguma, humanitātes zaudēšana, iznīdēšana gan individuālajā, gan sociāli kolektīvajā līmenī.

   Globālo sociālo problēmu analītikā tagad krasi nošķir divas principiāli dažādas parādības – koronavīrusa pandēmiju un koronavelnišķību, kas diemžēl balstās uz cilvēku pašsagraujošo attieksmi. Cilvēki paši sevi dehumanizē, paši piekrīt cilvēciskuma holokausta realizēšanai. Atsevišķi protesti eksistē, taču planetāri globālā tendence apliecina pašsagraujošo attieksmi. Tai ir paradoksāls iemesls. Pašsagraujošo attieksmi nosaka civilizētība. Tātad nosaka cilvēku kopu tuvināšanās augstam attīstības līmenim, kurā ietilpst disciplinētība, uzticība un pakļaušanās varai un likumiem. Cilvēki ar augstu pilsoniskā pienākuma apziņu precīzi izpilda politiskās varas norādījumus. Cilvēkiem ir atbildības sajūta likumu priekšā.

   Pašlaik lielākais bieds ir nevis koronavīruss (epidēmija, pandēmija), bet gan cilvēces nenormālais psihiskais stāvoklis. Un tāds apgalvojums nebūt nav fantasmagorija – murgu vīzija, ieskats, kas veidojies slimīgā iztēlē. Tas viss, kas notiek ap koronavīrusu, apliecina, cik liela apdraudētība ir pārņēmusi visu cilvēci. 2020.gads noteikti ir sākums kaut kam visaptveroši briesmīgam, ko neviens nevar apturēt. Ir zaudēta kontrole pār cilvēci. Pasaules valdošās struktūras ir zaudējušas kontroli. Faktiski pašas valdošās struktūras ir pārņēmis psihiskais sabrukums – paškontroles zaudēšana. Biedēt savas valsts iedzīvotājus ar to, ka 70% no viņiem saslims ar koronavīrusu, var vienīgi kanclers, kurš pats nav īsti psihiski vesels. Panikas sākums nav “tautā”, bet gan valdošajās politiskajās aprindās – varas elitē. Valdību vīri un valdību sievas nepārtraukti mētājas ar pretrunīgiem izteikumiem, katru stundu sakot kaut ko jaunu, kas noliedz iepriekš teikto vai ir tikpat nesakarīgs kā līdz šim teiktais. Taču pats galvenais ir cilvēces psihiskais stāvoklis – planetāri masveidīgās histērijas garīgais potenciāls, panikas veicināšanas neierobežotība, nekaunēšanās par padošanos psihozes uzkurinātājiem, nespēja un nevēlēšanās balstīties uz veselo saprātu. Cilvēces psihiskais stāvoklis ir tāds, ka var tikt pieļauts un atbalstīts atomkarš, nacisma atdzimšana, piedots Hitleram, noliegts holokausts u.tml. Nekad vēl cilvēce nebija tik pamatīgi pakļauta totālai manipulācijai, un nekad vēl cilvēce nebija tik pieļāvīga, sastopoties ar refleksīvo vadīšanu. Ja agrāk samērā viegli bija ideoloģiski apdullināt atsevišķas tautas, tad tagad tiek ideoloģiski apdullināta visa cilvēce un visi tās sociālie strati. Apdullināšanas rezultāts ir vienāds gan intelektuāli apdāvinātākajā slānī, gan pelēko zvirbuļu masās. Tāds rezultāts ir iespējams vienīgi psihiski apdraudētā kontingentā, un tāds kontingents biedē vairāk nekā jebkura epidēmija vai jebkura pandēmija. Tiekamies ar demogrāfiskās pārejas sekām. Nenormālo psihisko stāvokli nosaka nenormālā demogrāfiskā virzība: no vienas puses nenormālā izmiršana, bet no otras puses nenormālā dzimstība. Abas nenormālības solidāri un konģeniāli nosaka kopējo cilvēces apziņu – nenormālo psihisko stāvokli.

   Dehumanizācijas rezultāts būs postcivilizācija. Postcivilizācijā cilvēciskums tiek apzināti masveidā iznīcināts. Postcilvēkiem nebūs cilvēku cilvēciskums. Tātad nebūs humānisms (lat. humanus – cilvēcīgs) – uzskatu un praktiskās rīcības sistēma, kas liecina par cilvēkmīlestību, cilvēka cieņu, rūpēm par cilvēka labklājību un tendēta uz cilvēku, viņa prasībām, interesēm, vērtībām. Cilvēciskuma parametri ir pašcieņa, cilvēcība, garīgums, prāta brīvība, par ko aforismu lielmeistars Antuans de Sent-Ekziperī teica: “Es zinu tikai vienu brīvību, un tā ir prāta brīvība”. Vēl viņam ir aforisms “Vienīgā īstā greznība ir cilvēku saziņas greznība”.

    Postcivilizācijā cilvēciskums saglabājas tikai izredzēto slānī, kas pārvalda postcilvēku masas jeb t.s. vienkāršos cilvēkus, kā par masu sabiedrību parasti saka civilizācijā.  Izredzēto slānis neatsakās no cilvēciskuma un nepieļauj tā iznīcināšanu savā slānī. Izredzēto slānis sev saglabā cilvēciskuma nodrošināšanas bāzi izglītībā, audzināšanā, garīgajā kultūrā. Izredzēto slānī uzvedība un darbība, kā arī starppersonālā komunikācija nav atsacījusies no cilvēku tradicionālajiem formātiem, līdzekļiem, mehānismiem, tehnoloģijām u.tml. Turpretī postcilvēku masām tiek nodrošināta specifiska izglītība, audzināšana, garīgā kultūra, kas ir efektīva cilvēciskuma nepieļaušanā. Postcivilizācijā cilvēciskums kā masveida kvalitāte nav vajadzīga. Cilvēciskums ir kaitīgs, jo traucē izredzēto slānim valdīt. Postcivilizācijā izredzēto slānis tiecas panākt, ka atsacīšanās no cilvēciskuma hominīdu masās ir brīvprātīga un īstenojas ar entuziasmu.

   XX gs. beigās un XXI gs. sākumā cilvēciskuma iznīcināšana ir reāls process. Diskurss par šo procesu nav konspiroloģija, publicistiskā metaforizācija, futuroloģiskā fantāzija, pārdroša utopija, tendencioza interpretācija. Cilvēciskuma iznīcināšanas process ontoloģiski visaptveroši un pārsteidzoši rezultatīvi sākās jau civilizācijas norieta posmā. Procesam ir augsti panākumi, un tos var katrs saprātīgs indivīds adekvāti uztvert un izprast. Augstajiem panākumiem ir empīriskā uzskatāmība, un augstie panākumi jau ir plaši analizēti un objektīvi vērtēti zinātniskajā un publicistiskajā literatūrā.

   Cilvēciskuma iznīcināšanā var fiksēt trīs etapus. Pirmajā etapā galvenais ir interneta sociālo tīklu izmantošana cilcēciskuma iznīcināšanā. Šis etaps laika ziņā attiecas uz civilizācijas norieta posmu, kad tiekamies ar milzīgu inovatīvo enerģiju informācijas tehnoloģiju radikālā modernizācijā un cilvēku apziņas vadīšanā. XX gs. beigās sākās sociālo tīklu maģija. Radās burvestīgs un neizskaidrojams spēks, kas ļoti dziļi ietekmē cilvēkus. Sociālie tīkli kļuva jauna fundamentāla iespēja cilvēku informatīvi refleksīvajai vadīšanai, reizē kardināli pārkārtojot sociuma stratifikāciju. Sociālie tīkli aktīvi sāka formēt dažādas interešu grupas. Tajās nekāda reprezentatīvā un identiskā nozīme nav šķiriskajai piederībai, izglītībai, profesijai, dzīves vietai, stāvoklim sabiedrībā u.tml. Sociālos tīklus politiķi un politiskās varas institūti sāka izmantot kā sabiedriskās apziņas informatīvās vadības placdarmu. Sociālie tīkli kļuva informatīvās cīņas lauks, kā arī dažādu pasākumu efektivitātes kāpināšanas līdzeklis. Ar sociālo tīklu palīdzību sāka censties panākt informatīvo pārākumu. Sociālajos tīklos izplatītās idejas enerģijas kritērijs kļuva atbalstītāju mehānistiski summēts apjoms. Par sociālajiem tīkliem nevar teikt, ka tie ideāli kalpo cilvēkiem, uzlabo cilvēku pašsajūtu, garīgo komfortu, pilnvērtīgas informācijas iegūšanu. Pirmo etapu nākas dēvēt par apziņas saindēšanas etapu. Tajā toksiski valda FAGMA – Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple. Minētie jaunlaiku slavenie monstri cilvēkos atdzīvina somatiskos dēmonus, kuri panāk totālu atkarību no digitālās vides. Tiek toksiski radīta diva veida atkarība. Pirmkārt, tā ir atkarība no interneta, sociālajiem tīkliem, mobilā telefona, interneta veikala. Faktiski tā ir tīri fiziska, mehānistiska, instiktīva atkarība no “dzelžiem” – digitālajām ierīcēm pašām par sevi. Otrkārt, tā ir materiālistiski instrumentāla atkarība, cilvēkos nostiprinot intelektuāli primitīviem un garīgi sekliem materiālistiem tipisku dzīves motivāciju, orientāciju, morālo vērtību sistēmu, kad cilvēka esamības vienīgie instrumenti kļūst patērēšana, izklaide, emocionālā bauda. FAGMA psiholoģiski jūtīgi atbalsta cilvēkus, kuri visu vērtē tikai no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. FAGMA funkcionēšanas centrā ir cilvēku materiālistisko interešu noskaidrošana un, tā teikt, pavedinoša izmantošana. Par FAGMA lietotāju tiek apkopots viņa uzvedības individuālais portrets. Šie portreti kļūst dārgs produkts mūsdienu ekonomikā. Portretā ir uzzināms, kādā manierē cilvēks internetā formulēja viņam vajadzīgo, vai viņš laboja un precizēja formulēto vajadzību, cik viņš ātri un pareizi formulēja vajadzīgo, cik ilgi viņš bija saitā un kur devās pēc tam, kādus saitus vēl viņš apmeklē, kurā diennakts laikā to dara. Pirmajā etapā cilvēki nezaudē cilvēcisko seju. Saglabājas viņu izvēles brīvība. FAGMAi ir plaša informācija par cilvēkiem. Taču neviens cilvēkus ar spēku nespiež lietot internetu, sociālos tīklus, iepirkties interneta veikalos utt. Savādāk ir otrajā etapā. Otrajā etapā centrā ir digitālā elektroniskā reģistra (DER) izveidošana. To izveido valsts politiskā vara piespiedu formā, neprasot sabiedrības atļauju. Valsts sagatavo DER, un reģistrā ir izvērsta informācija par katru iedzīvotāju. Tā ir juridiski leģitīma operācija. Valstī tiek pieņemti attiecīgi likumi, lēmumi, oficiālas instrukcijas. Pandēmijas “COVID-19” aizsegā DER izveidošana intensīvi izvērtās, piemēram, Krievijā. Tika sagatavots speciāls likumprojekts, kura pieņemšana parlamentā virzās bez apspriešanas. DER vajadzība netika apspriesta arī Krievijas sabiedrībā. DER katram iedzīvotājam būs fails-dosjē ar 30 veida ziņām. Katram cilvēkam būs personālais numurs – identifikators. Trešajā, drīzas nākotnes, etapā viss riņķos ap vakcināciju-čipizāciju. Tā būs koloidāla šķidruma injekcija asinīs ar nanosensoriem, kuri izplūdīs visā ķermenī. Globālo sociālo procesu analītikā FAGMA tiek skatīta ne tikai kā 2020.gada slavenā vīrusa kara organizētāja un Geitsa alķīmisko vakcīnu pielietošanas veicinātāja, bet arī kā nākotnē reāli iespējamās vakcinācijas-čipizācijas fane. Tas ir saprotams. Vakcinācijas-čipizācijas (protams, arī DER izveidošanas) rezultātā vara nonāks digitālo monstru rokās. Respektīvi, milzīga vara būs digitālo sistēmu administratoriem, kuri varēs netraucēti izmantot nanosensoru un citu informācijas avotu sniegto informāciju. Un tā jau vairs nebūs informācija par cilvēku, bet tā būs informācija par cilvēku-robotu, kuram ar cilvēciskumu nav nekādas saistības. Nav ticams, ka uz visiem laikiem saglabāsies Eiropā 2016.gadā pieņemtā dokumenta “General Data Protection Regulation”(GDPR) spēks. Eiropieši pagaidām cilvēku atzīst kā dzīvu radību ar cilvēcisko apziņu un gribas brīvību. Bet vai ilgi tas saglabāsies? Pandēmija “COVID-19” nepārprotami atklāja sabiedrības lielas daļas vienaldzīgo attieksmi pret cilvēka tiesībām, brīvību, valsts konstitūciju. Rietumu civilizācijas noriets jau ir sagatavojis infernālu augsni cilvēciskuma iznīcināšanai. Ellišķīgajā augsnē FAGMA, DER, geitsi jūtas neapdraudēti un nākotnes cerību sajūsmināti.

   Dehumanizācijā kolosāli graujošs vēriens ir homoseksuālisma legalizācijai. 2020.gada 12.novembrī Eirokomisija publicēja sekojošu dokumentu: “Savienība, kurā valda līdztiesība: Komisija nāk klajā ar pirmo stratēģiju par LGBTIK līdztiesību Eiropas Savienībā (ES)”. Dokumenta nosaukumā pievēršama uzmanība diviem momentiem. Pirmkārt, lepnajai norādei, ka tā ir Eiropā “pirmā stratēģija” tik svarīgā jomā. Otrkārt, abreviatūrai LGBTIK. Kā zināms, līdz šim tika lietota abreviatūra LGBT (lezbietes, geji, biseksuāļi, transseksuāļi). “Baltajai” rasei dzīve iet uz augšu. Konstatējams dzīves progress. Tāpēc tradicionālo abreviatūru nākas priecīgi papildināt ar IK – interseksuāļiem un kvīriem. Par interseksuāļiem dēvē primātus, kuriem ir gan vīrieša, gan sievietes pazīmes. Savukārt par kvīriem (angļu queer – savāds, dīvains, ekscentrisks) dēvē primātus, kuri savu dzimumu neapliecina ne vīrieša formā, ne sievietes formā, bet kaut kā citādāk. Rietumos ir kvīrteorija (queer theory). Tā ir socioloģiska teorija par gendera problemātiku. Tā radās XX gadsimta beigās. Teorijas adepti uzskata, ka cilvēka dzimti un seksuālo orientāciju ne tik daudz nosaka bioloģiskā dzimte, bet gan galvenokārt nosaka apkārtējā vide (sabiedrība, kultūra) un audzināšana. Latvijā minētā teorija tiek saukta pat “zilo teoriju” un tai jau ir zināms tekstu daudzums latviešu valodā. Tātad – neatpaliekam, ejam kopsolī ar “eiropu”. Eirokomisijas unikālā dokumenta mērķis ir sekojošais: “Diskriminācijas apkarošana. LGBTIK līdztiesības veicināšanas nolūkā nepieciešams nodrošināt tiesisko aizsardzību pret diskrimināciju. Komisija veiks izvērtēšanu, it īpaši nodarbinātības jomā. Līdz 2022. gadam tiks publicēts ziņojums par Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas piemērošanu. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija pieņems nepieciešamos tiesību aktus, it īpaši ar mērķi stiprināt līdztiesības iestāžu lomu. Komisija arī nāks klajā ar tiesisko regulējumu, kurā īpaša uzmanība būs pievērsta neobjektivitātes un diskriminācijas riskam saistībā ar mākslīgā intelekta (MI) sistēmām. Drošības garantēšana. LGBTIK daudz biežāk cieš no naida noziegumiem, naida runas un vardarbības, turklāt nopietna problēma joprojām ir nepietiekama ziņošana par naida noziegumiem. Lai saskaņotu aizsardzību pret naida noziegumiem un naida runu, kas vērsti pret LGBTIK, Komisija 2021. gadā nāks klajā ar iniciatīvu paplašināt “ES noziegumu” sarakstu un iekļaut tajā citstarp pret LGBTIK vērstus naida noziegumus un naida runu. Turklāt Komisija nodrošinās finansēšanas iespējas iniciatīvām, kuru mērķis ir apkarot pret LGBTIK vērstus naida noziegumus, naida runu un vardarbību. Varavīksnes ģimeņu tiesību aizsardzība. Starp dažādās dalībvalstīs pieņemtajiem tiesību aktiem pastāv atšķirības, kuru dēļ, varavīksnes ģimenēm šķērsojot kādas citas ES valsts robežu, radniecības saites var netikt atzītas. Komisija nāks klajā ar likumdošanas iniciatīvu par vecāku statusa savstarpējo atzīšanu dalībvalstīs un izpētīs iespējamus pasākumus, ar kuriem atbalstīt viendzimuma partnerattiecību savstarpējo atzīšanu dalībvalstīs. LGBTIK līdztiesības nodrošināšana visā pasaulē. LGBTIK dažādās pasaules daļās saskaras ar nopietniem tiesību pārkāpumiem un aizskārumiem.” Unikālā dokumenta sakarā Līdztiesības komisāre Helena Dalli (1962; no Maltas) rezumē: “Šodien Eiropas Savienība sevi apliecina kā labu piemēru cīņā par daudzveidību un iekļaušanu. Vienlīdzība un nediskriminācija ir Eiropas Savienības pamatvērtības un pamattiesības. Tas nozīmē, ka ikvienam Eiropas Savienībā vajadzētu justies droši un brīvi, nebaidoties no diskriminācijas vai vardarbības seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, dzimuma izpausmes vai dzimumpazīmju dēļ. Vēl ir tāls ceļš ejams līdz LGBTIK pilnīgai iekļaušanai un pieņemšanai, uz ko šiem cilvēkiem ir tiesības. Es ticu, ka kopā ar dalībvalstīm mēs Eiropu varam veidot labāku un drošāku visiem.” Šajā sakarā stratēģijā tās dalībvalstis, kam vēl nav savas stratēģijas par LGBTIK līdztiesību, tiek aicinātas pieņemt tādu stratēģiju, kurā ņemtas vērā LGBTIK īpašās vajadzības līdztiesības nodrošināšanai viņu valstī.” ES visnepaklausīgāk uzvedas Polija un Ungārija. 2019.gadā apmēram simts Polijas pilsētas paziņoja, ka to teritorija ir brīva zona no LGBT ideoloģijas. Polijā viendzimumu pāriem ir aizliegts adoptēt bērnus, kā arī ir aizliegtas viendzimumu laulības. Tās ir aizliegtas arī Ungārijā. 2020.gada 19.novembrī notika sanāksme par ES budžetu 2021.-2027.g. (1,07 triljoni eiro) un naudas ( 750 miljardi eiro) piešķiršanu ES dalībvalstu ekonomikas atjaunošanai. Sanāksme izgāzās, jo Polija un Ungārija nobloķēja lēmumu pieņemšanu. Nobloķēja tāpēc, ka naudas dalīšana tiek saistīta ar paklausību vai nepaklausību LGBTIK auklēšanā. Polijas un Ungārijas valdībai tāda pieeja nav pieņemama.

   Dehumanizācijas process, saprotams, sākās jau pirms laba laika. Eiropā bija dekadences laikmets. Taču pēc II Pasaules kara rūpes par cilvēci konkrēti realizējās divos līmeņos. Viens līmenis bija darbība ANO ietvarā. Šajā līmenī darbību veica ANO katras dalībvalsts deleģēti pārstāvji – politiķi, diplomāti, eksperti, birokrātijas nomenklatūras kadri. Darbs ANO bija viņu uzdevums un pienākums. Par to viņi saņēma atalgojumu. Otrs līmenis principā bija pilnīgi savādāks. Tas balstījās uz privāto iniciatīvu un neoficiālu, kā arī lielā mērā slēgtu (slepenu) organizatorisko izkārtojumu. Šo līmeni izveidoja ļoti bagāti cilvēki no ASV ar specifisku garīgumu, specifisku analītisko prātu un specifisku sociāli politisko orientāciju. Šī līmeņa rašanos pamatā nosacīja viena cilvēka griba un praktiskais ieguldījums. Šis cilvēks ir amerikāņu slavenās miljardieru Rokfelleru dinastijas pārstāvis Deivids Rokfellers (1915-2017). Viņa tieksmes izveidot, kā viņš pats teica, “vienotu pasauli”, bija ģenētiski determinētas. Par “vienotu pasauli” esot sapņojuši jau viņa senči. D.Rofellers pats sevi sauca par “internacionālistu”. Tā tas bija pirms moderno jēdzienu “globalizācija”, “globālisms”, “globālists” lietošanas. Tagad viņa biogrāfiju rotā identifikācija “globālists” un slavinājums “viens no pirmajiem globālisma ideologiem”. D.Rokfellers bija visu galveno pēckara neoficiālo planetāro organizatorisko veidojumu autors vai līdzautors. Tas attiecas uz Bilderbergas klubu (1954) un Trīspusējo komisiju (1973). Abos veidojumos aiz slēgtām durvīm īpaši atlasītu dalībnieku šaurā lokā tika debatēts par t.s. pasaules globālajām problēmām. D.Rokfellera interešu priekšplānā bija dzimstības kontrolēšanas problemātika. Viņam pašam bija četras meitas un divi dēli. Viņa tuvākie līdzgaitnieki globālisma attīstībā bija Z.Bzežinskis (1928-2017) un H.Kisindžers (1923). Šī trijotne līdz tās divu dalībnieku nāvei bija viens no galvenajiem globālisma idejiskajiem spēkiem uz Zemes. Viņu paveikto var atzīt kā sociāli filosofisku metodoloģisko devumu, formulējot visdažādākā satura rekomendācijas globālo problēmu risināšanā. Pašlaik (2021.g.) analoģisks globālisma idejiskais spēks nav konstatējams. Toties strauji un nenovēršami veidojas izteikti pašpārliecināts spēks, kas grib valdīt uz planētas un savā kontrolē pārņemt visu cilvēci. Ja tik tikko minētās trijotnes un viņu domubiedru planetārajās ambīcijās priekšplānā dominēja humānistiska filosofija un tās caurstrāvota ideoloģija, tad jaunā globālisma spēka centrā ir vēlēšanās voluntāri pakļaut cilvēci un iegūt varu uz planētas. Jaunais globālisma spēks ir izteikti cinisks, un tas neatsakās no sa darvinisma tēzēm, cilvēci sadalot divās daļās (izredzētie cilvēki un viņiem pakļautie cilvēki).

   Nostiprinās atziņa, ka jaunais globālisma spēks izvēlējās pandēmiju kā transformatīvo notikumu pasaules pārveidošanā saskaņā ar savu inkluzīvā kapitālisma modeli un planētas demogrāfisko līmeni. 2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad vēl nebija apmuļķota visa cilvēce. Agrāk izdevās apmuļķot tikai atsevišķas tautas vai kādas civilizācijas iedzīvotāju daļu. Pandēmijā apmuļķošanas apjoms ir vēsturiski unikāls. Taču to nevar teikt par apmuļķošanas autoriem. 2020.gadā cilvēci apmuļķoja tāpat kā agrāk atsevišķas tautas vai civilizācijas iedzīvotāju kādu daļu apmuļķoja viens un tas pats sociāli politiskais spēks – “naudas saimnieki”. Tātad valdošās sociālās kārtas avangards, kura materiālais un garīgais potenciāls ir spējīgs apmuļķot tautas, nācijas. 2020.gadā cilvēces apmuļķošana pamatā notika divos virzienos. Pirmkārt, ar uzpirkto masu komunikācijas līdzekļu palīdzību un politiskās elites kompradoru palīdzību ļoti viegli izdevās panākt, ka sociuma masas brīvprātīgi un pat ar lepnu entuziasmu atsakās no cilvēka tiesībām, atsakās no valstu konstitūciju un starptautisko tiesību garantētajām klasiskajām brīvībām – pārvietošanās brīvības, uzskatu brīvības, dzīves vietas izvēles brīvības utt. Otrkārt, notika bezprecendenta naudas drukāšana un izdalīšana (praktiski dāvināšana) ASV, Ķīnā, Eiropas Savienībā. Tāda emisija un tāda apmēra naudas izdalīšana cilvēces vēsturē vēl nebija piedzīvota. Speciālisti (piem., aģentūra “Blumbergs”) uzskata, ka ASV, Ķīna, ES pandēmijas laikā nodrukājusi un izdalījusi apmēram 5 triljonus dolāru. Nākas atcerēties, ka 2008.-2009.gada krīzes sakarā izdalīja 2,0-2,3 triljonus dolāru, un tas notika 3-4 gadu laikā. Turpretī 2020.gada pandēmijas sakarā tika izdalīta vismaz divas, trīs reizes lielāka summa, un tas notika dažos mēnešos. Nodrukātās naudas lauvas tiesu saņēma “naudas saimnieki”, taču kaut kas tika arī “tautai”. Tā, piemēram, ASV kvalificēts strādnieks katru nedēļu saņēma 978 dolārus sakarā ar dīkstāvi. Amizanti ir tas, ka par dīkstāvi kvalificētais strādnieks saņēma lielāku summu nekā par reālo darbu, nedēļā saņemot 957 dolārus. Cilvēces totālo apmuļķošanu varēja realizēt, balstoties uz specifisku apziņu. Tā ir apziņa, kura lieliski izprot tādas kolosālas apmuļķošanas reālo iespējamību, kad plānotais rezultāts tiks pilnā mērā sasniegts. Tas, pirmkārt. Otrkārt, tā ir apziņa, kura lieliski izprot savas rīcības nesodamību. Par cilvēces totālo apmuļķošanu nedraud sods. Cilvēci drīkst droši apmuļķot,  jo vainīgie paliks nesodīti. Tātad kopumā tiekamies ar specifiski orientētu apziņu. Specifikas galvenās īpatnības ir vēsturiski unikālās cilvēces apmuļķošanas iespējamības akceptēšana un dotās rīcības nesodamības akceptēšana. Globālā elite, globālisma prozelīti, “naudas saimnieki” bija sasnieguši specifiski unikālu apziņas stāvokli. Saprotams, tāds specifiski unikāls apziņas stāvoklis netika sasniegts vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Katrā ziņā pagāja ilgāks laiks, un katrā ziņā bija zināma mērķtiecība. Respektīvi, tika veikta apzināti organizēta darbība. Neapšaubāmi, tāda darbība pirmkārt un galvenokārt tika veikta ar sociumu, bet nevis ar “naudas saimniekiem”, kuri savā dziļākajā cilvēciskajā būtībā jau ir piedzimuši ar tendētību apmuļķot sociumu un bez darba iegūt miljardus. “Naudas saimniekus” realizēt savus instinktus planētas mērogā varēja atturēt vienīgi bailes no sociuma atriebības. “Naudas saimnieku” apziņā ilgu laiku eksistēja bailes no soda. “Naudas saimnieki” nebija pārliecināti, ka sociums atļaus sevi apmuļķot. “Naudas saimnieki” bija spiesti rēķināties ar sociuma neapmierinātību, pretestību, agresīvu reakciju.

   Pandēmija “COVID-19” aicina jaunā veidā palūkoties uz to visu, kas notika mūsdienu pasaulē no XX gs. 70. gadiem, kad sāka dominēt neoliberālisms, globālisms un postmodernisms ne tikai Rietumu civilizācijā, bet arī tajās civilizācijās, kuras ar dziļām simpātijām (atdarinot, adaptējot) izturas pret eiropeīdu kultūrām. Tagad gribas uzskatīt, ka tas viss, kas notika, kļuva morāli psiholoģiskā bāze vēsturiski unikālajai pandēmijai, sagatavojot gan “naudas saimnieku” specifiski unikālo apziņu, gan sociuma masu specifiski unikālo apziņu. Tāda velme ir pamatota un perspektīva. Tā nav mākslīga analītiskā, teorētiskā kaprīze. Tas, kas no XX gs. 70. gadiem notika ne tikai Rietumu civilizācijā, pamatā bija apzināti organizēta destruktīva darbība, veicinot ļaužu masu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmijas “COVID-19” kā cilvēces unikālas apmuļķošanas iespējamību nodrošināja antropoloģisko un sociālo destruktīvo procesu rezultāts. Apmēram 50 gadu laikā cilvēku masās tika sagrauts garīgums, nacionālais patriotiskums, ticība ideāliem, vērtībām, cilvēka tiesībām. Tā vietā sāka mutuļot morālais relatīvisms, brīvības necieņa, patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, bet vistrakākais – iracionālisms, prāta bezjēdzība, veselā saprāta trūkums. Dzīves centrā strauji nostājās hominīdi, kurus nākas dēvēt par postcilvēkiem. Ļaužu masu degradācija un deģenerācija bija “naudas saimnieku” vitāla nepieciešamība. “Naudas saimnieku” lielākais bieds XX gadsimtā bija ļaužu masas; proti, darbaļaudis, proletariāts, vienkāršie darba darītāji. Viņi varēja sacelties pret “naudas saimniekiem”, kapitālistiem, buržuāziju, aristokrātiju. Krievijas un citu zemju proletāriskās revolūcijas bija efektīvs biedējošs piemērs. Proletariāta revolucionārie panākumi Rietumu “naudas saimniekos” iedvesa bailes no strādniecības. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību. Lai draudīgā vēsture neatkārtotos, vajadzēja kaut ko darīt ar ļaužu masu apziņu, likvidējot morālo, idejisko, organizatorisko gatavību un gribasspēku sevi aizstāvēt. Panākumi ir acīmredzami. Jau minēju par sagrauto garīgumu, nacionālo patriotiskumu un citām nelabām izpausmēm. Panākumi ir arī institūciju līmenī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka “naudas saimniekiem” nekas nevar pretoties idejiski organizatoriskā ziņā. Cilvēci var droši apmuļķot bez bailēm no soda. Cilvēce nav institucionāli spējīga sevi aizstāvēt. Konkrēti to neļauj darīt sekojošais. Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam. Var gudri un ilgi prātuļot par kapitālisma transformāciju vai galu, taču kapitālisma vietā nekas jēdzīgs netiek piedāvāts. Sociālismam, komunismam nav nekādas uzticības. Tas pats sakāms arī par ķīniešu kapitālisma un sociālisma sintēzi. Tāda sintēze ir piemērota attiecīgai etniskajai mentalitātei un attiecīgai vēsturiski tradicionālai sabiedrības sociāli politiskās organizācijas formai. Tāda sintēze noteikti neiederas “baltās” rases mentalitātē – slavenajās “eiropeiskajās vērtībās”. Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam tāpēc, ka vispār vairs nav nekāda autoritāte liberālismam, konservatīvismam, sociālismam, nacionālismam kā mācībām, teorijām, paradigmām u.tml. To vietā nav neviena jauna mācība, kas varētu kalpot kā sociāli idejiskais pamats cilvēces nākotnē. Ja cilvēcei ir zudusi uzticība vēsturiski tradicionālajām četrām mācībām, tad cilvēcei nevar būt arī nekāda konsolidējošā ideoloģija. Cilvēce eksistē ideoloģiskajā haosā, vakuumā. Tātad sociuma apziņa ir bez idejiskās vadības, kas tik ļoti ir izdevīgi ļaužu masu apmuļķošanas veicējiem. Saimnieciskā darbība XX gs. ievirzījās tādos formātos, ka pārtrauca eksistēt strādnieku šķira un t.s. vidusšķira. Tātad pārtrauca eksistēt sociālie strati, kuri varētu būt potenciālie pretspēki “naudas saimniekiem” viņu tieksmē apmuļķot cilvēci. Destruktīvie antropoloģiskie un sociālie procesi ir panākuši superindividuālisma triumfu, izšķīdinot pat tautu kā sociālo organismu. Ļaužu masu apziņa tagad ir superindividuālistu apziņa bez nacionālā patriotisma, bez valstiskās neatkarības un politiskās brīvības cieņas un vajadzības vispār. Ne velti politiķi savos dokumentos cilvēkus nebaidās ciniski dēvēt par “bioobjektiem”. Pats par sevi ir saprotams, ka superindividuālistu kontingents nav spējīgs sevi kolektīvi organizatoriski aizstāvēt ne nacionāli saliedētas politiskās partijas formā, ne kādas citas sabiedriskās organizācijas formā. Superindividuālistiem ir tikai viena rūpe – bailes palikt bez smartfona. “Naudas saimniekiem” tas ir ļoti izdevīgi, jo viņu plānos ir cilvēces apmuļķošanas modernizācija, visus pakļaujot totālai kontrolei un apziņas vadīšanai. Tam būs vajadzīgs smartfons.

   Dehumanizācijas izpratnē vislielākā problēma ir cēloņa noskaidrošana. Nākas atbildēt uz jautājumu “Kāds ir cilvēku pašiznīcināšanās cēlonis?”. Šajā sakarā ir vērts apspriest divas tēmas: par kosmiskās enerģijas ietekmi un par kosmiskās enerģijas ietekmi uz demogrāfisko pāreju, kas var būt viens no galvenajiem celoņiem radikālajiem notikumiem uz Zemes.

    Par kosmiskās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem ideāla patiesība nav iespējama un acīmredzot nekad nebūs iespējama. Tas ir viens no transcendentālajiem jautājumiem, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, matemātiku, eksperimentāli, nedz arī ar juteklisko pieredzi. Tas ir viens no jautājumiem Lielo Noslēpumu kolekcijā, ar kuru nākas sadzīvot cilvēkiem. Viņiem ir liegts ideāli zināt par savu izcelsmi, par dzīvības izcelsmi, par apziņas funkcionēšanu, par genoma funkcionēšanu, par Zemes un citu Saules sistēmas planētu izcelsmi utt. Kosmiskās enerģijas ietekmes tematika var būt vienīgi konspiroloģiska, astroloģiska, bet nevis ideāli zinātniska tematika. Neko daudz nedod zināšanas par Saules aktivitātes atbalsošanos cilvēkos uz Zemes. Tāda atbalsošanās eksistē, un tas ir zinātnisks fakts. Taču tas neko neizmaina kopumā mūsu kosmoloģiskajās zināšanās. Atbilde nav uz pašiem galvenajiem jautājumiem. Lielie Noslēpumi saglabājas. Piemēram, arī par cilvēka genomu zinām ļoti daudz, bet nezinām “visu” par savu gēnu funkcionēšanu. Mūsu dārgajai demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) arī noteikti ir kosmoloģisks sākums, kad kosmiskie spēki iejaucas cilvēces demogrāfiskajās norisēs. Taču par to pat nav sastopamas hipotēzes. Zinātnieki un pat astrologi baidās demogrāfisko pāreju izskaidrot no kosmiskās ietekmes viedokļa. Mazliet drosmīgāki zinātnieki-astronomi un pareģi-astrologi ir t.s. planētu parādes skaidrojumos cilvēces psihiskā stāvokļa kontekstā. 2020.gada 4.jūlijā būs unikāla planētu parāde. Tāda planētu parāde būs pirmo reizi Saules sistēmas planētu novērojumu vēsturē. 2020.gada 4.jūlijā Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupīters, Saturs, Urāns, Neptūns, Plutons nostāsies vienā līnijā. Astronomi un astrologi brīdina ļaudis. Tādas kosmiskās parādības atbalss uz Zemes var būt kari, revolūcijas, nemieri, epidēmijas, dabas katastrofas. Kosmiskās enerģijas izstarojums atstās ietekmi uz cilvēku psihiku, pašsajūtu apmēram 3 mēnešus pirms 4.jūlija un apmēram 3 mēnešus pēc 4.jūlija. Kā labi zinām, 2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība. Tikpat unikāla, cik 2020.gada 4.jūlija planētu parāde. Tātad viss ir unikāls. Pandēmija ir pamatā unikāla parādība no cilvēces psihiskā stāvokļa viedokļa. Cilvēce pirmo reizi tiek pamatīgi apmuļķota. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka ar cilvēces psihiku kaut kas nav normāli. Cilvēces psihiku ir traumējis kaut kāds unikāli grandiozs transcendentāls spēks. Apziņas zombēšanas tehnoloģijas var panākt ļoti daudz. Taču nav ticams, ka var tik viegli un ātri apmuļķot visu cilvēci. Noteikti eksistē vēl kaut kāds faktors.

   Pamatots ir mērķis apskatīt 2020.gada “COVID-19” pandēmiju demogrāfiskās pārejas (1960-2050) kontekstā. Tam ir objektīvs iemesls. Minētā pandēmija nav tikai medicīnas un veselības aizsardzības problēma. Minētā pandēmija galvenokārt ir sociāli politiska, sociāli psiholoģiska, politiskās un ekonomiskās transformācijas problēma. Dotā pandēmija ir saistīta ar globālisma un konservatīvisma piekritēju idejisko konfrontāciju, vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu, ASV planetārās kundzības māniju, Ķīnas varenības pieaugumu, Rietumu civilizācijas norietu postcivilizācijā, sociālo tehnoloģiju resursu izsmeltību. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisku darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas, cilvēci kontrolēt no viena vadības centra. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis. Pandēmijas izgaismotās politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās tendences un modernie procesi var tikt skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas misija. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Pandēmija demogrāfiskās pārejas kontekstā tiks apskatīta, balstoties uz autora definētām konceptuālajām tēzēm. Tās ir sekojošās. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem (ASV) vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem (Krievija) nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi (Ķīna) un kuras strādīgo un saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite. Pandēmijā “COVID-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, kā arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām. Pandēmijas laikā šokējoša ir cilvēku atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi analītiķi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas turpināsies tas viss, kas aizsākās pirms tikšanās ar slaveno vīrusu. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, uzvedības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskos aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt pretošanās jauna tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas tika ievietotas pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija. Dzīve uz planētas stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas, kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-11 miljardi. “COVID-19” pandēmija ir “vadāmā pandēmija” – cilvēces vēsturē unikāls notikums. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā izgāja no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot sociāli atraktīvu jaunu tēmu vai sākot vairākas sociāli atraktīvas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā sociāli tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā vīrusa izraisītā pandēmija.

   Demogrāfisko pāreju šī raksta autors izprot atbilstoši demogrāfiskās pārejas izcilā pētnieka prof. Sergeja Kapicas (1928-2012) unikālajai teorijai, kas ir izklāstīta viņa grāmatās un rakstos speciālajā periodikā, bet galvenais – reāli apstiprinās cilvēces dzīvē. Vispirms atkārtosim S.Kapicas saskatīto demogrāfiskās pārejas būtību un galvenās iezīmes. Demogrāfiskā pāreja ir tāda parādība, kad pēc intensīvas dzimstības iestājas periods, kad dzimstība tiek ierobežota un iedzīvotāju kontingentā iestājas stabilizācija. Pret demogrāfisko pāreju nākas izturēties kā pret revolūciju – radikālu pavērsienu dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā. Tātad nākas izturēties kā pret kaut ko neordināru. Demogrāfiskā pāreja nav parasta ikdienišķa parādība. Taču joprojām demogrāfi to neņem vērā un pievēršas atsevišķu valstu iedzīvotāju dinamikai atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tā rezultātā domogrāfiskā problemātika netiek skatīta planetārā mērogā. Taču planētas iedzīvotāji ir jāskata kā vienots objekts - vienota pašorganizācijas sistēma. Cilvēce jau no tās paša sākuma ir jāuzlūko kā globāla sistēma. Zīmīgi, ka pandēmija “COVID-19” apstiprina tik tikko minēto prasību. Prof. Kapica pielietoja matemātisko modelēšanu, sinerģētikas un nelīnijiskās mehānikas atziņas.  Viņa aprēķini liecina, ka XXI gs. vidū Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 10-11 miljardus un tādā līmenī stabilizēsies. “Baltās” rases iedzīvotāju skaits jau XXI gs. sākumā ir stabilizējies 1 miljarda apjomā, kas perspektīvā būs viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tāda demogrāfiskā aina nekādā gadījumā nav atkarīga no resursu izsmeltības un ekoloģijas, bet ir atkarīga no cilvēces iekšējās dinamikas – prāta un apziņas dinamikas. Demogrāfiskās pārejas laikā ievērojami samazinās “baltās” rases dzimstība. Tā ir viena no galvenajām demogrāfiskās pārejas iezīmēm. Otra galvenā iezīme ir dzimstības straujš kāpums citās rasēs, bet īpaši melnajā (negroīdu) rasē. Trešā galvenā iezīme ir planētas iedzīvotāju milzīgais pieaugums ļoti īsā laikā. Prof. Kapicas darbos ir lasāmi zināmi ieskati par demogrāfiskās pārejas sekām. Saprotams, viņa ieskatus neietekmēja pandēmija “COVID-19”. Par demogrāfiskās pārejas sekām viņš raksta sekojošo. “Baltās” rases nespēju veikt savu galveno funkciju (bērnu dzemdēšanu) uzkurina tradicionālo ideoloģisko uzskatu sabrukums, liberālā vērtību sistēma un tas, ka izglītības iegūšana prasa arvien lielāku laiku. “Baltā” rase izmirst. Tajā liels procents ir gados veci cilvēki. Turpretī mazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā straujo dzimstību, krasi pieaug jauniešu skaits un tāpēc jaunatne uz planētas kļūst vēsturiski virzošais spēks. Tā tas ir visās rasēs, izņemot eiropeīdu rasi. No tā, kādā virzienā tiks novirzīts jaunatnes spēks, ir atkarīga cilvēces nākotne. Dzimstības krasais pieaugums ir veicinājis vēsturiski neredzēta apjoma migrāciju. Migrācija (no laukiem uz pilsētām, vienas valsts robežās, starpvalstu un starpkontinentālā) ir aptvērusi visu planētu, izraisot daudzās zemēs destabilizāciju un nelegālo migrantu invāziju. Lielpilsētu nomalēs ir izveidojušies anklāvi, kurus varas iestādes nespēj kontrolēt. Prof. Kapica īpaši izceļ demogrāfiskās pārejas ideoloģiskās sekas. Viņš saskata ideoloģijas krīzi. To veicina materiālās nevienlīdzības pieaugums gan augsti attīstītās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs. Demogrāfiskās pārejas rezultātā sabrūk sakarības starp dažādiem vēsturiskā laika periodiem, cilvēki pārtrauc interesēties par pagātnes mantojumu, prāts kļūst bezprātīgs, iestājas haoss un politiskās bezjēdzības. Piemērā profesors Kapica min ANO autoritātes mazināšanos, starptautisko tiesību neievērošanu, postmodernisma filosofijas un mākslas izpausmes. Demogrāfiskās pārejas laikā negaidīti un strauji atsedzas cilvēku prāta un moderno informācijas tehnoloģiju savstarpējā neatbilstība. Cilvēku prāts nespēj operatīvi apgūt jaunās informācijas tehnoloģijas (“prāts atpaliek no dzelžiem”). Tas no vienas puses. No otras puses informācijas tehnoloģijas bīstami degradē jaunatni, iznīcinot garīgumu, intelektuālās spējas, pārvēršot par cilvēkiem-robotiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas politiskā vara sāk ļaunprātīgi izmantot totālai cilvēku kontrolei. Dažādu “gudru” ierīču pārņemtie un apmātie indivīdi nespēj un arī nevēlas pretoties savas dzīves digitālajai pakļautībai. Ideoloģija kā morālo vērtību un normu sistēma parasti atsijājas un kļūst tradīcija ilgā laika periodā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ātri, un dzīve mainās ļoti strauji. Iepriekšējās vērtības un normas pārstāj efektīvi funkcionēt, bet jaunas vērtības un normas nav izstrādātas. Tas izraisa sabiedrības apziņas un sabiedrības vadības sabrukumu, varas eroziju un varas bezatbildību, pieņemas spēkā organizētā noziedzība un korupcija. Dzīves nesakārtotība, darba trūkums, idejiskais tukšums veicina alkoholismu, narkomāniju, pašnāvības. Pandēmijas “COVID-19” izpratnei ļoti svarīga ir prof. Kapicas pieeja cilvēka evolūcijai. Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir unikāls notikums cilvēces vēsturē, kad ļoti īsā laikā (90 gados) kardināli izmainās cilvēku skaits uz planētas un cilvēku dzīves režīms. Agrāk jaunas pārmaiņas ieviesās pakāpeniski ilgā laikā, un arī cilvēku skaits pieauga mērenā tempā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ārkārtīgā apjomā, ārkārtīgā ātrumā un ārkārtīgi nepierastos formātos. Prof. Kapicas pārliecībā galvenais iemesls ir cilvēks – cilvēka apziņa un cilvēka prāts. Kādreiz cilvēks bija “Homo Habilis” (protošais cilvēks). Viņš prata izgatavot darba instrumentus, lietoja uguni un iemācījās runāt – apmainīties ar informāciju. Cilvēka vēsturiskajā virzībā vienmēr ietilpa informācijas apmaiņa. Nav pareizi tikai mūsdienu laikmetu dēvēt par informācijas laikmetu. Informācijas apmaiņa cilvēka gaitās bija vienmēr. Cilvēka pastāvēšanas vēsturē sastopamajā sociālajā organizācijā (respektīvi, socializācijas procesā) vienmēr centrālā vieta ir bijusi prāta attīstīšanai. Nav atbildes uz jautājumu “Kāpēc radās cilvēka prāts?”. Tas ir viens no dabas lielākajiem noslēpumiem. Aizvadītajos 100 000 gados cilvēks bioloģiski ir maz izmainījies. Prāta attīstībā nav notikušas dziļākas pārmaiņas. Taču mūsdienās demogrāfiskās pārejas ietekmē ir pienācis laiks, kad cilvēka prāta esamībā ir sasniegta galējā robeža. Tāpēc demogrāfiskā pāreja spiež cilvēku izmainīt savas attīstības formas, jo līdzšinējās formas neder jaunākajos demogrāfiskajos apstākļos. Runa ir par tādām formām kā morāle, reliģija, zinātne, māksla, ekonomika, valstiskums, militārisms. Runa ir par “programmas nodrošināšanu” cilvēka dzīvei. Demogrāfiskās pārejas apjoms un temps neļauj realizēt optimālu “programmas nodrošināšanu”. Nav idejas, jo izmaiņas ir straujākas nekā nepieciešamais laiks ideju ģenēzei politikā, ekonomikā, filosofijā, socioloģijā u.c. Prof. Kapica neizsakās par iracionālisma sērgu demogrāfiskās pārejas sakarā. Proti, viņš nelieto jēdzienu “iracionālisms”, bet lieto jēdzienus “haoss”, “sabrukums” un saskata galējo robežu cilvēka prāta esamībā.  Pandēmijas “COVID-19” analīze nevar iztikt bez iracionālisma jēdziena. Pandēmijas dienās uzkurinātā panika, histērija, nepamatotā karantīna, statistikas meli, pašizolācija, attālinātā darbošanās, cilvēka tiesību un valsts konstitūcijas ignorēšana, veselo cilvēku mobilitātes ierobežošana, dažādu digitālo ierīču pielietošana cilvēku izsekošanā, totālas vakcionēšanas-čipizēšanas draudi nav adekvāti cilvēka prāta normālam stāvoklim. Tas ir psihiskais stāvoklis, kura klasificēšanā nav iespējams iztikt bez jēdziena “iracionālisms”. Prof. Kapicas darbos ir atrodams iracionālisma rašanās izskaidrojums. Tas ir saistīts ar cilvēka prāta spēju galējas robežas sasniegšanu. Prof. Kapica atsaucas uz molekulārās bioloģijas atziņām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka evolūcijas sākumā izšķiroša nozīme bija gēna “HAR1F” mutācijai. Mutācijas rezultātā cilvēka embrionā 5.-9. nedēļā izauga smadzenes. Tas bija negaidīts notikums cilvēka genomā. Tas spēja izraisīt dziļas izmaiņas cilvēka apziņā – kultūras pašattīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Cilvēka prāts sāka regulēt dzimstību. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēka prāta ievirzi, kad tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormālu dzimstību. Depresīvas, ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.). Nav grūti izskaidrot pandēmijas “COVID-19” iespējamību un “spožos panākumus” cilvēces apmuļķošanā. Dotā pandēmija liecina par cilvēka apziņas un cilvēka prāta galējas robežas sasniegšanu. XX un XXI gadsimta mijā (2000.g.) demogrāfiskā pāreja sasniedza kulmināciju. Tolaik bija vislielākā dzimstība. “Baltā” rase bija zaudējusi jebkādas izredzes labdabīgi izmainīt savu bēdīgo demogrāfisko stāvokli un tāpēc “dzīves baudīšanas” ideoloģija pārklāja pilsētu inteliģenci, kurā iracionālisms visvairāk pulsē politiķu elitē, akadēmiskajās aprindās, medijos. Bezcerības apziņa un tās stimulētā iracionālā rīcība (piem., terorisma akti Eiropā) sāka dominēt zemēs ar milzīgu dzimstību. Naivi ir pret pandēmiju “COVID-19” izturēties vienīgi kā pret specifisku veselības aizsardzības problēmu. Tik tikko nosauktajai pandēmijai ir noteiktas nemedicīniskās īpatnības. Pandēmijas specifika ir diezgan raiba, kaut gan galvenās specifiskās iezīmes var konstatēt diezgan viegli. Neapšaubāmi, pirmkārt un galvenokārt pret pandēmiju “COVID-19” nākas izturēties kā pret grandiozu mizanscēnu – aktieru un rekvizītu izvietojumu izrādes laikā. Tik tikko nosauktā pandēmija pati par sevi ir viena liela planetāri visaptveroša spēle. Tajā uz skatuves ir visa cilvēce un visas valstis ar saviem nacionāli eksistenciālajiem rekvizītiem – pilsoņiem, valdību, politiku, ideoloģiju, ekonomiku, ģeopolitiskajām interesēm, reputācijas ambīcijām. Pandēmiju kā planetāri visaptverošu mizanscēnu izmanto konceptuālās varas pārstāvji – slēgtie transnacionālie subjekti (ikdienas valodā – pasaules valdnieki; turpmāk - STS). Globālo sociālo problēmu analītikā ir atjautīgi izprasta STS varas īstenošanas pamatforma. Šī pamatforma ir mizanscēna. Konceptuālās varas pārstāvji nekad paši nevalda. Valda vietējie politiskie spēki ar pašmājas elektorāta formāli piešķirto leģitimitāti. Konceptuālās varas pārstāvji savās interesēs netieši izmanto vietējo varu. Tiek konstruētas mizanscēnas, kurās liek darboties savlaicīgi savervētajai vietējai varai. Konceptuālās varas pārstāvji nav redzami uz skatuves. Uz skatuves ir tikai viņu aģentūra – prezidenti, premjeri. Taču viņi nedarbojas atbilstoši savas valsts interesēm. Viņi realizē STS politisko gribu. Šo procesu savā laikā poētiski precīzi izskaidroja Dostojevskis “Noziegumā un sodā”: aiz epidēmijas slēpjas “ar prātu un gribu apdāvināti gari”. Runa ir par koncepcijām un koncepciju varu. STS nemoca sevi ar sīkumiem. Viņu uzmanības centrā ir paradigmas, kas kardināli maina realitāti. Konceptuālās varas kabinetos tiek apspriestas planetārā mēroga pamatsistēmas. Tās tiek modelētas mizanscēnu veidā. Kā jau minēju, pandēmija “COVID-19” ir mizanscēna. Tās centrālais mērķis ir vienpolārās pasaules saglabāšana. Ne velti “pasaules valdnieku” ideoloģiskais rupors H.Kisindžers 2020.gada aprīlī rakstīja: “Mums ir jāsaglabā pasaules liberālās kārtības principi”. Pats par sevi saprotams, ka viņš nevarēja rakstīt patiesību: “Mums par katru cenu ir jāsaglabā vienpolārā pasaule ar ASV ieviesto kārtību”. Arī par cenu viņš nevarēja teikt patiesību, jo cena ir daudzu cilvēku dzīvības. Šajā ziņā tagadējā pandēmija ne ar ko specifiski neatšķiras no iepriekšējām STS realizētajām mizanscēnām. STS darbībai vienmēr ir bijusi raksturīga morālā patoloģija – nekautrēšanās ziedot cilvēku dzīvības. Katrai mizanscēnai tās centrālā mērķa sasniegšanai ir noteikts darbības plāns. Pandēmijas “COVID-19” darbības plāns ir izraisīt karu (sava veida III Pasaules karu) starp globālistiem un nacionālistiem, neoliberāļiem un patriotiem. Tas ir karš starp tiem, kuri vēlas dzīvot ar savu galvu un tiem, kuri ir ar mieru dzīvot ar ASV uzpotēto “globālo galvu”. Šajā karā vissīvākās kaujas ir starp visvarenākajiem pretiniekiem. ASV visvarenākie pretinieki ir Ķīna, Krievija, Irāna. Dažādi ir pielietotie bioloģiskie ieroči. Speciālisti izsakās par dažādu vīrusu izmantošanu pandēmijā “COVID-19”. Iespējams, tiek pielietoti bioetniskie un biorasu ieroči. Tie atšķirīgi iedarbojas uz atšķirīgiem etnosiem un atšķirīgām rasēm. Par tādu ieroču sintezēšanu Rietumos lepojās pirms vairākiem gadiem tāpat kā par tagadējās pandēmijas dominējošā vīrusa sintezēšanu lepojās jau 2015.gada novembrī zinātniski ļoti nopietnajā žurnālā “Nature”. Starp citu, militāristi neciena bioloģiskos ieročus, jo tie var nāvējoši uzbrukt arī to saimniekiem. Tagad militāristi nebaidās no pandēmijas. ASV armijas un NATO mācības “Defender-Europe 20” neatcēla. Pandēmijā “COVID-19” priekšplānā ir informatīvā agresija un agresija pret cilvēku – viņa identifikācijas informācijas okupēšana. Tās ir pandēmijas divas specifiskās iezīmes. Abām agresijām ir jāgrauj cilvēku gribasspēks, cilvēku vienotības alkas, jāiznīcina velme aizstāvēt savas tiesības un savas vērtības. Cilvēki tiek speciāli novirzīti pseidoindividuālisma un bezprāta gultnē. To veicina naftas cenas kritums, zelta cenas kritums, finanšu tirgus kritums, nacionālo valūtu devalvācija, vēstījumi par pandēmijas upuru miljoniem. Ikdienišķās apziņas līmenī nekam nav saprātīgs izskaidrojums. Mediji nevis sabiedrībai kaut ko izskaidro, bet gan vēl vairāk visu samudžina. Mediju auditorijas uztverē ir iestājies bezprāta laikmets ar bezprāta sakralizāciju. Tajā tautas paklausība nevar radikāli pārvērsties tautas nemieros un tautas masveida protestos. Bezprāts ir tik milzīgs, ka nekādi protesti pandēmijas uzkurinātās sociāli ekonomiskās traģēdijas apstākļos nav iespējami. Bezgodīgs totalitārisms gandrīz visās eiropeīdu zemēs jau ir dzīves realitāte. Ne velti tagad bieži atgādina Albēra Kamī vārdus “Vienīgais līdzeklis cīņai ar mēri ir godīgums“. Par cilvēka tiesību agresīvu ierobežošanu šaušalīgi liecina reliģisko pasākumu aizliegšana. Vēsture liecina par pretēju procesu. Epidēmijas laikā valdnieki un baznīctēvi aicina intensīvi kolektīvi lūgt Dievu. Dieva kolektīvas lūgšanas aicinājums ir epidēmijas pārvarēšanas ideoloģijas centrā. Reliģisko pasākumu aizliegšana liecina par "baltās" rases dziļo pagrimu un deģenerātu milzīgo varu. Tas ir spēks, kas nevar neko labu dot cilvēkiem, bet var vienīgi visu pārvērst “sirreālistiskā atmosfērā”, kā par pandēmiju “COVID-19” nebaidījās izteikties H.Kisindžers. Tas ir ķermenisko un materiālistisko instinktu diriģēts spēks dzīvnieciski primitīvai baudai un alkātībai. Herberts Markūze kādreiz rezumēja: “Instinktu apmierināšana nodrošina cilvēku kontroli”. Šajā gadījumā “globālo galvu” uzpotēšanu (valstu pakļaušanu ASV gribai), kā arī jauna tipa koncentrācijas nometnes uzbūvēšanu ne tikai “baltās” rases indivīdiem. H.Kisindžers viltīgi piebalso gudrajam tautietim H.Markūzem: “Vajadzību apmierināšanai dotajā momentā ir jāsaskan ar kopīgo globālo redzējumu un programmu”.

 

 

*Skat. publikācijas blogā “Postcivilizācijas dienasgrāmata”, “Pandēmijas paraloģistika” un “Teorētiskā dizaina elementi”.

 

2021.g.5.VI