Kāpēc tikai divas reizes jeb viltīgā vara

   Satversmes 35. pantā teikts: “Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Savukārt Satversmes 39. pantā teikts: “Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas”.

   Tātad Latvijas Republikā viena un tā pati persona par Valsts prezidentu var tikt ievēlēta pēc kārtas divas reizes (4 gadi + 4 gadi = 8 gadi). Šajā sakarā pieklājas jautāt “Kāpēc tikai divas reizes?”.

   Saprotams, tāds jautājums ir iespējams ne vien Latvijā. Arī Rietumu valstīs ir tāda pati norma. Tā tas, piemēram, ir ASV, Francijā, Vācijā.

   Tik tikko minētais jautājums nav aizliegts. Tomēr publiskajā telpā tas ir ļoti reti sastopams. Nediskutē par to, kāpēc tikai divas reizes. Gluži pretēji! Sabiedriskā doma smaidīgi akceptē doto normu. Sabiedrības apziņā šai normai ir gaiša reputācija. Dotā norma asociējas ar demokrātiju. Ja kāds uzdrošinātos publiski norādīt par dotās normas fundamentālo bezjēdzību un sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā, tad tāds drosminieks tūlīt tiktu represēts farizejiski modīgā politkorektuma vārdā. Šausmas! Kā tā drīkst teikt! Kā drīkst vērsties pret demokrātiju!

   Patiesība nepatiks! Patiesība ir izcili rūgta: dotā norma ir fundamentāla politiskā bezjēdzība! Tā apliecina sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, dotā norma ir Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausme. Dotā norma ir veicinājusi valsts varas stabilitātes zaudēšanu, pašlaik noslīdot līdz suverēna valstiskuma nihilismam.    

   Treškārt, varbūt pareizāk ir klusēt un pret minēto patiesību izturēties kā pret zināmu svētumu: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).

   Dotā norma ir vēsturiski jauna politiskā pieeja. Bez dotās normas eiropeīdi veiksmīgi iztika gadu tūkstošiem ilgi. “Baltā” rase gadu tūkstošiem ilgi cienīja valsts varas stabilitāti un lieliski pārzināja valsts varas stabilitātes tehnoloģiju.

   Dotā norma ir loģisks absurds! Katrs saprātīgs cilvēks to atzīs. Valsts un tās tautas stabilai attīstībai ir vajadzīgs stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.

   Dotā norma, protams, ir pašmērķis ar demagoģisku auru. Tā ir pseidodemokrātijas aura. Demokrātijai nekad nav bijusi laba reputācija. Demokrātiju tradicionāli apsaukā par “vairākuma tirāniju” un “mietpilsoņu diktatūru”. Demokrātiju kritizēja Platons, Aristotelis. Pēc viņiem demokrātiju kritizēja Nikolo Makjavelli, Ž.-Ž. Russo, Šarls de Monteskjē, Tomass Karleils, Žozefs Marī de Mestrs, Osvalds Špenglers, Karls Šmits, Renē Genons, Juliuss Evola, Šarls Nodjē, Martins Heidegers, Frīdrihs Nīče, Jozefs Šumpēters. Krievijā demokrātiju dzēlīgi kritizēja Ļevs Tihomirovs, Konstantīns Pobedonoscevs. Otto fon Bismarks atklāti atzina, ka “pret demokrātiem palīdz tikai zaldāti”.

   Dotā norma neradās no zila gaisa. Kā parasti, vispirms eksistēja objektīvs iemesls un pēc tam uzziedēja subjektīvs iemesls. Objektīvo iemeslu viltīgi novērtēja un savā labā izmantoja savtīgie prāti, tiecoties mūžu mūžos būt pie varas un vairot materiālo labklājību.

   Objektīvais iemesls ir demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaita pieaugums. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces virsdiriģents. Dotās normas rašanos veicināja iedzīvotāju skaita pieaugums un nepieciešamība aprūpēt Homo sapiens miljonus.

   Faktiski citādāks izskaidrojums nevar būt. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces visbūtiskākais demiurgs – radošais elements un kultūras izmaiņu autors. Ja mainās iedzīvotāju skaits, tad mainās cilvēku kultūra (materiālā kultūra + garīgā kultūra). XXI gadsimta ļaudīm to nav īpaši jāpaskaidro. XXI gadsimta ļaudis dzīvo cilvēces vēsturē unikālas demogrāfiskās pārejas (1960-2050) apstākļos. Uz Zemes tik strauji un tik lielā apjomā cilvēku skaits nekad vēl nebija palielinājies. Tāpēc aizvadītajos gadu desmitos tik strauji un tik radikāli izmainījās kultūra, sagādājot galvassāpes divām paaudzēm. Tās nespēj operatīvi adaptēties kultūras kardinālajās novitātēs. Senā pasaule ar niecīgu iedzīvotāju skaitu bez acīmredzamām izmaiņām pulsēja apmēram 3000 gadus. Viduslaiki (500-1500) ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā senajos laikos, bet ar relatīvi stabilu demogrāfisko virzību, ilga apmēram 1000 gadus. Jaunie laiki (1500-1800), kad Eiropā sāka pakāpeniski pieaugt iedzīvotāju skaits, pastāvēja tikai 300 gadus. Kārļa Lielā valdīšanas periodā (VIII gs. nogalē - IX gs. sākumā) Eiropā esot dzīvojuši tikai apmēram 25-30 miljoni cilvēku. 1700.gadā Eiropas iedzīvotāju skaits bija 100 miljoni, 1800.gadā – 160 miljoni, 1900.gadā – 300 miljoni. 2020.gadā Eiropa (līdz Urālu kalniem) lepojas ar 695 miljoniem iedzīvotāju. 

   Vēsturnieki uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju skaits mēreni sāka pieaugt no XVI gadsimta otrās puses, bet no XVII gadsimta sāka pieaugt diezgan strauji. Respektējams apjoms (automātiski pieprasa radikālas izmaiņas kultūrā) tika sasniegts XVIII gadsimtā, bet izaicinoša kulminācija tika sasniegta XIX gadsimtā.

   Ne velti  tik tikko minētajos abos gadsimtos intensīvi progresēja jauna kultūras formācija. XIX gadsimtā jauno kultūras formāciju gudri indivīdi nosauca par kapitālismu. Par kapitālisma saimnieku atzina sociālo slāni vārdā “buržuāzija” (fr. bourgeois – pilsētnieks). Kapitālisma misija bija saimnieciski aprūpēt lielo un ātri pieaugošo iedzīvotāju kopumu. Tādai misijai nederēja feodālisma saimnieciskā kārtība (kultūra). Feodālisms bija piemērots mazam iedzīvotāju skaitam. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, feodālisms pakāpeniski un klusi transformējās kapitālismā, kas ir liela un ļoti liela iedzīvotāju skaita apkalpotājs (“sadzīves kombināts”). Slavenais ekonomists un sociālais filosofs Frīdrihs Hajeks pamatoti rakstīja par kapitālisma ekonomikas dabisko rašanos. Kapitālismam nācās izstrādāt novatorisku ekonomisko, politisko un ideoloģisko stratēģiju ar tai adekvātu realizācijas tehnoloģiju.

   Kapitālisma konceptuālā bāze kļuva filosofiskās, zinātniskās, politiskās, ideoloģiskās, sociālās domas specifiska strāva (intelektuālā kustība). To Rietumu civilizācijas vēsturē dēvē par Apgaismību. Runa ir par īpašu Apgaismības laikmetu. Tas sākās XVII gadsimta beigās, pilnbriedumu sasniedza XVIII gadsimtā, un tā idejiskais mantojums nav zaudējis ietekmi līdz mūsdienām. Tā, piemēram, ASV, Francijā, Vācijā un arī Latvijā pašlaik funkcionējošās konstitūcijas lielā mērā ir Apgaismības laikmeta produkti. Arī buržuāzijas šodienas komfortablā labklājība tika kapitāli iecementēta Apgaismības laikmetā.

   Pirms konspektīvi fiksējam Apgaismības laikmeta idejiskās bagātības nepieciešams norādīt par vienu nelabu tendenci. Tā nepolitkorekti skan šādi: jo lielāks kļūst planētas iedzīvotāju skaits, jo lielāka, intensīvāka, nekaunīgāka, ciniskāka, rafinētāka, specifiskāka, instrumentāli efektīvāka kļūst planētas iedzīvotāju ideoloģiskā apdullināšana, mānīšana, manipulatīvā izmantošana, psihotropiskā ietekmēšana, nonākot līdz 2020.gada planetārajam ūnikumam – visas 7, 8 miljardu grandiozās cilvēces “koviddebilizācijai”, “kovididiotijai”, “psihopandēmijai”.

   Lieta ir tā, ka nelabās tendences terminoloģiskais balsts lielā mērā joprojām ir Apgaismības laikmetā izstrādāto konceptu leksiskie apzīmējumi. Tā, piemēram, Apgaismības laikmetā radās labi pazīstamā cilvēktiesību retorika. Arī tagad tiek iestāstīts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi ar tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību. 1998.gadā Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Bet kas Latvijā pozitīvi izmainījās cilvēktiesību jomā? Vai latvieši ieguva stingru juridisko atbalstu, palīdzību, morāli psiholoģisko uzticību cilvēktiesībām? Jeb tā bija vienīgi sabiedrības kārtējā muļķošana, maskējoties ar it kā humānu nostāju?

   Apgaismības laikmetā radās lepnā sabiedriskā līguma teorija – tautu apmānīšanas instruments. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki ilgi dzīvoja pirmatnējā brīvībā. Taču pienāca laiks dibināt valsti. Cilvēki noslēdza līgumu ar valsti. Viņi valstij atdeva daļu no savas brīvības, kompensācijā saņemot no valsts taisnīgu tiesu un tiesību ievērošanu, policejisko un militāro aizsardzību, privātīpašuma aizsardzību. Arī latvieši XX gadsimta sākumā ir noslēguši lepno sabiedrisko līgumu un savu likteni uzticējuši valstij. Bet vai no tā latviešiem ir liels labums? Vai tas attur latviešus meklēt labākus dzīves apstākļus citās zemēs? Vai latvieši un valsts ir konsolidēts lielums? Vai reāli eksistē valsts un tautas saliedētība, vienotība, kopības apziņa?

   Apgaismības laikmetā piedzima kategorija “tauta” un smalkā doktrīna par tautas suverenitāti. Respektīvi, valstī dzīvojošā tauta ir vienīgā likumīgā visaugstākās varas nesēja. Satversmē tas atspoguļojas 2.pantā “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

   Tiesa, XX gadsimta otrajā pusē minētajai smalkajai doktrīnai pa kājām sāka maisīties kategorija “nācija”. Tā apzīmē valsts pilsoņu polietnisko raibumu. Migrācijas un koloniālisma likvidēšanas rezultātā Eiropas daudzas valstis sāka apdzīvot dažādas tautas. Tāpēc polietniskā raibuma apzīmēšanai tika ieteikta kategorija “nācija” kā politisks risinājums. Arī Latvijas Republikā vienmēr  ir bijusi nācija. Satversmes 2. pantā vārdi “Latvijas tauta” ir uzlūkojams kā sinonīms vārdiem “Latvijas nācija”. Neeksistē etniskā vienība “Latvijas tauta”. Eksistē etniskā vienība “latviešu tauta”.

   Apgaismības laikmetā savas gaitas sāka tādas eiropiešu politiskajā diskursā populāras mantras kā “brīva prese”, “neatkarīgs tirgus”, “tirgus caurskatāmība”, “neatkarīga tiesa”, “tiesiska valsts”, “politiskā brīvība”, “liberālisms”. Ja nepieciešams demagoģiski nomaskēt kādu valsts valdošā slāņa mahināciju, tad tradicionāli atsaucās uz kādu no nosauktajām mantrām. Latvijas sabiedrībai tas ir labi pazīstams.

   Apgaismības korifeju politiskajos uzskatos bija sastopams konkrēts viedoklis par valsts prezidentu. Valsts prezidenta institūts tika pakļauts principam par varas amatpersonu regulāru maiņu vēlēšanu ceļā. Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk viņam doto varu sākot ļauni izmantot. Tāpēc ir nepieciešams regulāri mainīt varas pārstāvjus. Tas attiecas arī uz valsts prezidentu.

   Tā, piemēram, Apgaismības korifeju politiskie uzskati tika precīzi izmantoti ASV konstitūcijā. Tā tika ratificēta 1788.gada 21.jūnijā un tiek atzīta par pirmo konstitūciju mūsdienu izpratnē.

   ASV konstitūcijā norma par valsts prezidenta ievēlēšanas ierobežošanu ar diviem termiņiem ir no 1951.gada 27.februāra (konstitūcijas 22. labojumā). Pirms tam tāda norma konstitūcijā nebija. Taču tā eksistēja dzīves praksē. Neviens prezidents Baltajā namā nebija ilgāk par diviem termiņiem. Franklins Delano Rūzvelts ir vienīgais ASV prezidents, kurš ievēlēts uz vairāk nekā diviem termiņiem. Viņš šajā amatā bija četrus termiņus (1933—1945). Tas izskaidrojams ar ārkārtējiem saimnieciskajiem un politiskajiem apstākļiem. Valstī vajadzēja stabilu varu un valstī nebija tādi apstākļi, lai pievērstos politiskajai cīņai, kas reāli vienmēr ir valsts prezidenta vēlēšanas. Rūzvelta prezidentūras laikā bija pasaules ekonomiskā krīze (t.s. lielā depresija) un II Pasaules karš.

   Bet tagad par sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Apgaismības laikmeta gudrības varas organizēšanā un tajā skaitā prezidenta varas organizēšanā ir izdevīgas vienīgi buržuāzijai. Tāpēc buržuāzija līdz mūsdienām ir nosargājusi sev izdevīgo Apgaismības mantojumu. Tautai ir vajadzīgi stabili valdnieki. Tauta nemīl politiskās varas svārstības, nepatstāvīgumu, nenoturību. Latviešu tauta šajā ziņā nav izņēmums un vienmēr ir vēlējusies Rīgas pilī redzēt “stingru roku”. Turpretī buržuāzijas ideāls ir oligarhiskā vara (ekonomiskā vara + politiskā vara). Pie tam buržuāzija nekad nav iekšēji konsolidēts sociālais slānis. Buržuāzija principā nevar nodrošināt stabilu varu. Buržuāzija tradicionāli sastāv no atsevišķiem savstarpēji naidīgiem oligarhiskajiem klaniem. Oligarhisko klanu savstarpējā cīņa veicina varas maiņu un tajā skaitā valsts prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Latvijā arī ir vairāki oligarhiskie “astoņkāji”, kuriem nav vajadzīga “stingra roka” un stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs, kā jau rakstīju, no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.

 

  

Pandēmijas morāli psiholoģiskā bāze

   2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad vēl nebija apmuļķota visa cilvēce. Agrāk izdevās apmuļķot tikai atsevišķas tautas vai kādas civilizācijas iedzīvotāju daļu. Pandēmijā apmuļķošanas apjoms ir vēsturiski unikāls. Taču to nevar teikt par apmuļķošanas autoriem. 2020.gadā cilvēci apmuļķoja tāpat kā agrāk atsevišķas tautas vai civilizācijas iedzīvotāju kādu daļu apmuļķoja viens un tas pats sociāli politiskais spēks – “naudas saimnieki”. Tātad valdošās sociālās kārtas avangards, kura materiālais un garīgais potenciāls ir spējīgs apmuļķot tautas, nācijas.

   2020.gadā cilvēces apmuļķošana pamatā notika divos virzienos.

   Pirmkārt, ar uzpirkto masu komunikācijas līdzekļu palīdzību un politiskās elites kompradoru palīdzību ļoti viegli izdevās panākt, ka sociuma masas brīvprātīgi un pat ar lepnu entuziasmu atsakās no cilvēka tiesībām, atsakās no valstu konstitūciju un starptautisko tiesību garantētajām klasiskajām brīvībām – pārvietošanās brīvības, uzskatu brīvības, dzīves vietas izvēles brīvības utt.

   Otrkārt, notika bezprecendenta naudas drukāšana un izdalīšana (praktiski dāvināšana) ASV, Ķīnā, Eiropas Savienībā. Tāda emisija un tāda apmēra naudas izdalīšana cilvēces vēsturē vēl nebija piedzīvota. Speciālisti (piem., aģentūra “Blumbergs”) uzskata, ka ASV, Ķīna, ES pandēmijas laikā nodrukājusi un izdalījusi apmēram 5 triljonus dolāru. Nākas atcerēties, ka 2008.-2009.gada krīzes sakarā izdalīja 2.0-2,3 triljonus dolāru, un tas notika 3-4 gadu laikā. Turpretī 2020.gada pandēmijas sakarā tika izdalīta vismaz divas, trīs reizes lielāka summa, un tas notika dažos mēnešos. Nodrukātās naudas lauvas tiesu saņēma “naudas saimnieki”, taču kaut kas tika arī “tautai”. Tā, piemēram, ASV kvalificēts strādnieks katru nedēļu saņēma 978 dolārus sakarā ar dīkstāvi. Amizanti ir tas, ka par dīkstāvi kvalificētais strādnieks saņēma lielāku summu nekā par reālo darbu, nedēļā saņemot 957 dolārus.

   Cilvēces totālo apmuļķošanu varēja realizēt, balstoties uz specifisku apziņu. Tā ir apziņa, kura lieliski izprot tādas kolosālas apmuļķošanas reālo iespējamību, kad plānotais rezultāts tiks pilnā mērā sasniegts. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, tā ir apziņa, kura lieliski izprot savas rīcības nesodamību. Par cilvēces totālo apmuļķošanu nedraud sods. Cilvēci drīkst droši apmuļķot,  jo vainīgie paliks nesodīti. Tātad kopumā tiekamies ar specifiski orientētu apziņu. Specifikas galvenās īpatnības ir vēsturiski unikālās cilvēces apmuļķošanas iespējamības akceptēšana un dotās rīcības nesodamības akceptēšana. “Naudas saimnieki” bija sasnieguši specifiski unikālu apziņas stāvokli.

   Saprotams, tāds specifiski unikāls apziņas stāvoklis netika sasniegts vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Katrā ziņā pagāja ilgāks laiks, un katrā ziņā bija zināma mērķtiecība. Respektīvi, tika veikta apzināti organizēta darbība. Neapšaubāmi, tāda darbība pirmkārt un galvenokārt tika veikta ar sociumu, bet nevis ar “naudas saimniekiem”, kuri savā dziļākajā cilvēciskajā būtībā jau ir piedzimuši ar tendētību apmuļķot sociumu un bez darba iegūt miljardus. “Naudas saimniekus” realizēt savus instinktus planētas mērogā varēja atturēt vienīgi bailes no sociuma atriebības. “Naudas saimnieku” apziņā ilgu laiku eksistēja bailes no soda. “Naudas saimnieki” nebija pārliecināti, ka sociums atļaus sevi apmuļķot. “Naudas saimnieki” bija spiesti rēķināties ar sociuma neapmierinātību, pretestību, agresīvu reakciju.

   Pandēmija “Covid-19” aicina jaunā veidā palūkoties uz to visu, kas notika mūsdienu pasaulē no XX gs. 70. gadiem, kad sāka dominēt neoliberālisms, globālisms un postmodernisms ne tikai Rietumu civilizācijā, bet arī tajās civilizācijās, kuras ar dziļām simpātijām (atdarinot, adaptējot) izturas pret eiropeīdu kultūrām. Tagad gribas uzskatīt, ka tas viss, kas notika, kļuva morāli psiholoģiskā bāze vēsturiski unikālajai pandēmijai, sagatavojot gan “naudas saimnieku” specifiski unikālo apziņu, gan sociuma masu specifiski unikālo apziņu. Tāda velme ir pamatota un perspektīva. Tā nav mākslīga analītiskā, teorētiskā kaprīze.

   Tas, kas no XX gs. 70. gadiem notika ne tikai Rietumu civilizācijā, pamatā bija apzināti organizēta destruktīva darbība, veicinot ļaužu masu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmijas “Covid-19” kā cilvēces unikālas apmuļķošanas iespējamību nodrošināja antropoloģisko un sociālo destruktīvo procesu rezultāts. Apmēram 50 gadu laikā cilvēku masās tika sagrauts garīgums, nacionālais patriotiskums, ticība ideāliem, vērtībām, cilvēka tiesībām. Tā vietā sāka mutuļot morālais relatīvisms, brīvības necieņa, patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, bet vistrakākais – iracionālisms, prāta bezjēdzība, veselā saprāta trūkums. Dzīves centrā strauji nostājās hominīdi, kurus nākas dēvēt par postcilvēkiem.

   Ļaužu masu degradācija un deģenerācija bija “naudas saimnieku” vitāla nepieciešamība. “Naudas saimnieku” lielākais bieds XX gadsimtā bija ļaužu masas; proti, darbaļaudis, proletariāts, vienkāršie darba darītāji. Viņi varēja sacelties pret “naudas saimniekiem”, kapitālistiem, buržuāziju, aristokrātiju. Krievijas un citu zemju proletāriskās revolūcijas bija efektīvs biedējošs piemērs. Proletariāta revolucionārie panākumi Rietumu “naudas saimniekos” iedvesa bailes no strādniecības. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību. Lai draudīgā vēsture neatkārtotos, vajadzēja kaut ko darīt ar ļaužu masu apziņu, likvidējot morālo, idejisko, organizatorisko gatavību un gribasspēku sevi aizstāvēt.

   Panākumi ir acīmredzami. Jau minēju par sagrauto garīgumu, nacionālo patriotiskumu un citām nelabām izpausmēm. Panākumi ir arī institūciju līmenī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka “naudas saimniekiem” nekas nevar pretoties idejiski organizatoriskā ziņā. Cilvēci var droši apmuļķot bez bailēm no soda. Cilvēce nav institucionāli spējīga sevi aizstāvēt. Konkrēti to neļauj darīt sekojošais.

   1) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam. Var gudri un ilgi prātuļot par kapitālisma transformāciju vai galu, taču kapitālisma vietā nekas jēdzīgs netiek piedāvāts. Sociālismam, komunismam nav nekādas uzticības. Tas pats sakāms arī par ķīniešu kapitālisma un sociālisma sintēzi. Tāda sintēze ir piemērota attiecīgai etniskajai mentalitātei un attiecīgai vēsturiski tradicionālai sabiedrības sociāli politiskās organizācijas formai. Tāda sintēze noteikti neiederas “baltās” rases mentalitātē – slavenajās “eiropeiskajās vērtībās”.

   2) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam tāpēc, ka vispār vairs nav nekāda autoritāte liberālismam, konservatīvismam, sociālismam, nacionālismam kā mācībām, teorijām, paradigmām u.tml. To vietā nav neviena jauna mācība, kas varētu kalpot kā sociāli idejiskais pamats cilvēces nākotnē.

   3) Ja cilvēcei ir zudusi uzticība vēsturiski tradicionālajām četrām mācībām, tad cilvēcei nevar būt arī nekāda konsolidējošā ideoloģija. Cilvēce eksistē ideoloģiskajā haosā, vakuumā. Tātad sociuma apziņa ir bez idejiskās vadības, kas tik ļoti ir izdevīgi ļaužu masu apmuļķošanas veicējiem.

   4) Saimnieciskā darbība XX gs. ievirzījās tādos formātos, ka pārtrauca eksistēt strādnieku šķira un t.s. vidusšķira. Tātad pārtrauca eksistēt sociālie strati, kuri varētu būt potenciālie pretspēki “naudas saimniekiem” viņu tieksmē apmuļķot cilvēci.

   5) Destruktīvie antropoloģiskie un sociālie procesi ir panākuši superindividuālisma triumfu, izšķīdinot pat tautu kā sociālo organismu. Ļaužu masu apziņa tagad ir superindividuālistu apziņa bez nacionālā patriotisma, bez valstiskās neatkarības un politiskās brīvības cieņas un vajadzības vispār. Ne velti politiķi savos dokumentos cilvēkus nebaidās ciniski dēvēt par “bioobjektiem”. Pats par sevi ir saprotams, ka superindividuālistu kontingents nav spējīgs sevi kolektīvi organizatoriski aizstāvēt ne nacionāli saliedētas politiskās partijas formā, ne kādas citas sabiedriskās organizācijas formā. Superindividuālistiem ir tikai viena rūpe – bailes palikt bez smartfona. “Naudas saimniekiem” tas ir ļoti izdevīgi, jo viņu plānos ir cilvēces apmuļķošanas modernizācija, visus pakļaujot totālai kontrolei un apziņas vadīšanai.

Pandēmijas nākotne jeb iracionālisma prolongācija

   Cilvēki visbiežāk savu dzīvi vēlas redzēt kā kontinuumu – nepārtraukti secīgu parādību un procesu virkni. Atkāpes un pie tam radikālas atkāpes no dzīves kontinuuma nav vēlamas, jo tās vienmēr izraisa stresu. Cilvēces vēsturē tādi drūmi stresori kā bads, aukstums, smaga slimība, infekcija, fiziska vai psihiska trauma mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizējot psihiskās un fizioloģiskās norises. Tās nav patīkamas norises. No tām summējas stress. Tikšanās ar stresu nevedina atsacīties no dzīves ierastās kārtības. Stress nestimulē pēc pārdzīvotā sākt kaut ko jaunu. Gluži pretēji! Izjūtot stresu, vēlamies pēc iespējas ātrāk atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti stress nav sākums kaut kam jaunam.

   Taču dzīves realitātē ir tādi forsmažori stresori, kuri ļoti aktīvi uzbudina gribu pēc stresa sākt jaunu dzīvi vai sliktākajā gadījumā līdzšinējo dzīvi kardināli pārkārtot. Tādi forsmažori stresori ir karš, epidēmija, pandēmija. Tiekoties ar tiem, iepriekšējās dzīves prolongācija (pagarināšana, paildzināšana) nav aktuāla.

   Pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Vispār mums ir laime (Austrumu viedie teiktu – lāsts, nosodījums) dzīvot unikālu parādību laikmetā. Unikāla ir demogrāfiskā pāreja (1960-2050), un unikāls ir Rietumu civilizācijas noriets, eiropeīdiem bezprātīgi pārtraucot sevi demogrāfiski atražot un tāpēc intensīvi novecojot un izmirstot. Novecošanas un izmiršanas klimatā var būt tikai viena eksistenciālā orientācija – maksimāli baudīt dzīvi kamēr vēl ir iespējams to darīt. Tā ir aksiomātiska likumsakarība. Bez tās nevar pareizi izprast mūsdienu globālās sociālās problēmas un tajā skaitā Rietumu civilizācijas terminālo stadiju.

   Pandēmijā “Covid-19“ interesants ir viens moments. Proti, loģiski gaidīt, ka unikālas ir pandēmijas sekas. No unikāla fenomena loģiski gaidīt unikālu rezultātu. Bet tā nav! “Covid-19“ tāpat kā vēsturiski iepriekšējās pandēmijas uzjundī jaunas dzīves projektus. Tas nav nekas unikāls. Tā bija arī agrāk.

   Medijos tiekamies ar jocīgu futuroloģisko bezprātu – nākotnes prognozēšanas bumu, māniju, kultu, modi. Pandēmija ir līdz galam atvērusi nākotnes mentālās slūžas. Medijos dominē tēze “Pēc pandēmijas dzīvosim pilnīgi citā pasaulē”. Tēze “Nekas nemainīsies, un viss turpināsies pa vecam” medijos ir reti sastopama. Tas izbrīna, jo mediji katru dienu brīdina par gaidāmo ekonomisko un sociālo krīzi. Tomēr brīdinājumi nav spējīgi apturēt futuroloģisko bezprātu.

   Izbrīnai par futuroloģisko bezprātu ir vēl otrs, galvenais, iemesls. Līdz šim Rietumu civilizācija bija vienas temporālās dimensijas civilizācija. Rietumu masu prātus un sirdis nodarbināja tikai viena laika kategorija - tagadne. Eiropeīdu masu dzīves kontinuumā aizvadītajos apmēram 50 gados (no XX gs.70.gadiem) neeksistēja ne pagātne, ne nākotne. Eksistēja tikai tagadne. Pagātnes mantojums nebija vajadzīgs, un par nākotni neviens nedomāja. Visi tiecās izbaudīt tagadnes labumus – bezizmēra patērēšanu, izklaides industrijas saldos formātus, miesas gastronomisko lutināšanu, dzeltenās žurnālistikas glamūrīgo čalošanu. Demogrāfiskās nolemtības katlā vārījās instinkts “Dzīres mēra laikā”. Kultūras tradīcijām, mākslas un literatūras klasikai, vēsturiskajiem naratīviem neviens nepievērsa uzmanību. Masu izglītības mērķis kļuva psiholoģiskās kompetences apgūšana, lai jaunieši varētu optimāli piemēroties tagadnes profesionālajam kaleidoskopam un akūtajai nepieciešamībai regulāri mainīt profesiju grandiozā bezdarba ekonomikā. Jauniešus pieradināja ātrām pārmaiņām un nemitīgai dažādu viedokļu, iespaidu, vērtību, normu, konceptu, simbolu mijai. Laikmets, kurā cilvēkam viņa mūžā bija tikai viena profesija, izbeidzās. Tiek aizmirsta izglītības tradicionālā misija sniegt ne tikai zināšanas, bet iepazīstināt ar kultūras mūžīgām vērtībām un kultūras jēgu vispār.

   XX gs. otrajā pusē Rietumos tagadnes patosa ideoloģiskā bāze kļuva postmodernisma filosofija, kā arī neoliberālisma politiskais un ekonomiskais nihilisms, izskaužot stingru valstiskumu, nacionālo suverenitāti, brīvību, garīgumu, morālo stabilitāti, cilvēka tiesības un tā vietā priekšplānā izvirzot tādus simulakrus kā demokrātija, politkorektums, atvērta sabiedrība, globālisms, vienpolārā pasaule, dzimumizvēle, seksuālās orientācijas vaļība, postmodernisma estētiskās kroplības utt.

   Tagadnes patoss, protams, ir loģiski pamatots Rietumu civilizācijas norieta virtuvē. Savādāk nevar būt, ja intelektuālais un morālais sabrukums ir politiskās elites, akadēmisko aprindu lielas daļas un pilsētu masu inteliģences iracionālisma avots. Iracionālisma apmātu himēru cirkulācija Rietumu sociumā ir ikdienišķa riņķošana. Morālo un intelektuālo līmeni vairs nav iespējams raksturot bez tādiem vārdiem kā degradācija un deģenerācija, bet pastāvošo sociāli ekonomisko formāciju nākas dēvēt par iracionālo kapitālismu vai maniakāli alkātīgās un afēristiskās “jaunburžuāzijas” finansu kapitālismu.  Turklāt no 2016.gada novembra uz Zemes visu godkārīgi saduļķo Baltā nama 45. saimnieka politiskā cinisma doktrīna “Make America Great Again!”. Aizokeāna jūdu un anglosakšu izredzētības eksaltētais un nekaunīgais fantoms pasaules kārtību samudžina nevadāmā haosā un nemitīgā konfrontācijā, kuras odiozi unikāls dzinējspēks kļuva Ņujorkā savlaicīgi teorētiski modelētais “Covid-19”. Tas notika Džona Hopkinsa universitātē 2019.gada 18.oktobrī. Pandēmijas ģenerālmēģinājums saucās “Event 201”. Universitātei palīdzēja Vispasaules ekonomiskais (Davosas) forums un Geitsu fonds. Tātad modelēšana notika apmēram tikai divus mēnešus pirms reālās pandēmijas. Tajā galvenais ir nevis infekcija, medicīna un veselības aizsardzība, bet manipulatīvi izsludinātā reāli neeksistējošā pandēmija kā politiskais, ideoloģiskais, ģeopolitiskais, ekonomiskais instruments lielvalstu līderu un “naudas īpašnieku” ambīciju barošanā.

   Rietumu sociuma identitātes klasificēšanā vispiemērotākais ir iracionālisma koncepts, tajā iekļaujot antropoloģiskā pagrimuma visus aspektus. Iracionālisma koncepts ir jāuzskata par metodoloģiski piemērotu metakonceptu. Tātad teorētisko risinājumu, kas sevī ietver citus konceptus, stāvot pāri visai metodoloģiski konceptuālajai konstrukcijai.

   Nevar būt pozitīva atbilde uz jautājumu “Vai pandēmija ir spējīga eiropeīdu sociumā likvidēt iracionālismu un atjaunot Apgaismības iedēstīto Jauno laiku vislielāko dārgumu racionālismu?”. Pandēmija “Covid-19” pati par sevi nav, sacīsim, normāla nelaime. Pandēmiju caurstrāvo klajš iracionālisms – iracionālas nekaunības eskalācija. Iracionāla ir pandēmijas “administrācijas” organizatoriskā rīcība, un iracionāla ir mediju un sociuma reakcija. Tajā tiekamies gan ar histēriju un paniku, gan ar necienīgi brīvprātīgu līdzdalību cilvēka tiesību ierobežošanā un konstitūcijas pantu pārkāpšanā, izmantojot policejiski represīvas metodes. Iracionālisma spoža kulminācija ir obligātā vakcinācija, neredzēta tipa koncentrācijas nometnes veidošana (digitālais fašisms), attālinātās izglītības masveida ieviešana, milzīgu naudas summu miglaina sadalīšana un, saprotams, zinātnes virusoloģiskās un epidēmiskās kompetences ignorēšana sintezē ar statistiskajām viltībām.

   Pandēmiju “Covid-19” nevar neatzīt par unikālu notikumu cilvēces vēsturē. Taču unikālais nav vīrusa “SARS-CoV-2” nodarītais ļaunums. Unikāla ir pandēmijas politiskā un informatīvā korona. Pandēmiju tāpat kā tik tikko nosaukto vīrusu aptver oriģināls vainags – politiskās elites un masu mediju sastrādātais unikāli monstrozais iepakojums, spējot uzspiest zombējoši destruktīvu pieeju visai cilvēcei. Tas ir iespējams tikai iracionālā kontingentā, kad iracionālisms ir ne tikai Rietumu masu sabiedrības sērga, bet relatīvi toksiski indē arī citu civilizāciju ļaudis. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēku prāta ievirzi. Tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormāli lielo dzimstību. Depresīvas un ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Arī minētais futuroloģiskais bezprāts ne par ko labu neliecina. Drīzāk liecina par kognitīvajiem izkropļojumiem, nespējot atbrīvoties no iracionālās domāšanas. Futuroloģiskais bezprāts patiesībā ir vienīgi tas, ko kognitīvajā psihoterapijā dēvē par kompensējošo (sevis nomierinošo) stratēģiju. Ja dzīvē ir kaut kas bīstams, tad to nākas sevī nomierinoši kompensēt. Kompensatori mēdz būt dažādi. Pandēmijas “Covid-19” apdraudētība tiek kompensēta ar paniku, pandēmijas neatzīšanu, futuroloģisko bezprātu - projektējoši saturiski nekonkrētu slimīgi jūsmīgu rosīšanos.

   Internetā ir pieejams futuroloģiskā bezprāta apkopojums. Nekā cerīgi oriģināla neuzzinām. Tiek atkārtots sen lasītais: būs tehnoloģiskais progress, mākslīgā intelekta un gēnu inženierijas uzplaukums, būs superglobalizācija planētas valdības diriģējumā. Nekas iepriecinošs nav prognozētais autarķijas valstiskums. Jau sen ir teicami zināms, ka nav iespējama ekonomiskā norobežošanās un iztikšana bez importa. Jau sen vairs nevienu nevar nobaidīt ar “jauniem viduslaikiem” – globālo tehnoloģisko regresu. Zināma novitāte un futuroloģiski reāla iespējamība ir nākotnē piesolītā digitālās koncentrācijas nometne un totālā čipizācija.

   Futuroloģiskajās prognozēs ir jāņem vērā divi paradoksi. Ja tas netiek darīts, tad kaut ko saprātīgu nākotnē paredzēt ir ļoti grūti un, šķiet, neiespējami. Pandēmijas sakarā uzvirmo divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji, iespējami paradoksi.

   Pirmais potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozas būtnes pēc II Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpes faktiski ir paradoksālas. Praktiski vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus un peļņas regulāru kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad sarūk arī biznesa labklājība.

   Otrais paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika paātrinātā tempā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2” netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu. Bet tas nenotika. Toties uzplauka pilnīgi nepamatotā policejiskā uzraudzība. Tās objekts kļuva ne tik lielā mērā slimie cilvēki kā veselie cilvēki. Tāda politiskās varas dīvaina rīcība konstatēta pirmo reizi cilvēces vēsturē.

   Cilvēces vēsturē medicīniski policejiska uzraudzība un kontrole ir bijusi jau senāk. Eiropā t.s. medicīnas policijas sākums ir XVIII gadsimtā. Krievijā Katrīna II 1768.gadā uzticēja policijai sargāt nācijas veselību. Citās zemēs medicīnas policijas funkcijas veica valsts iestādes, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Tā tas bija Francijā un citur. Piemēram, Anglijā no 1848.gada svarīga loma bija pašvaldībām (Local Board of Health). Itālijā 1888.gadā tika izveidota “Augstākā sanitārā padome”. Austriešu ārsts Johann Peter Frank (1745-1821) publicēja fundamentālu darbu 6 sējumos “Medicīnas policijas vispārējā sistēma” (1779-1817). Kā liecina speciālā literatūra par t.s. medicīnas policiju, nācijas veselības aizsardzība netika politizēta. Ar attiecīgajiem jautājumiem nodarbojās speciālisti. Valsts un pašvaldību medicīnas policijas institūcijās darbojās tikai zinātnieki un ārsti.

   Pandēmijas “Covid-19” mēnešos nāciju galvenie glābēji bija politiķi. Viņiem, bet nevis zinātniekiem un ārstiem, bija izšķirošais vārds. Nenogurstoši patriotiskajās rūpēs par nācijas veselību, pandēmijas laikā politiķu galvenā tēma bija miljardu “pareiza” sadalīšana biznesa atbalstīšanai. Tādējādi nākotne, dzīve pēc pandēmijas, atkal tika saistīta ar patērēšanu, bet nevis ar sociālās attīstības mērķiem un ideāliem. Pēc pandēmijas sociumu gaidīja iracionālisma prolongācija. Naivi būtu cerēt nākotnē sagaidīt kaut ko citu no iracionālisma sagrauztām vismaz divām paaudzēm.

  

Demogrāfiskā pāreja un pandēmija

   Šī raksta mērķis ir apskatīt 2020.gada “Covid-19” pandēmiju demogrāfiskās pārejas (1960-2050) kontekstā. Tam ir objektīvs iemesls. Minētā pandēmija nav tikai medicīnas un veselības aizsardzības problēma. Minētā pandēmija galvenokārt ir sociāli politiska, sociāli psiholoģiska, politiskās un ekonomiskās transformācijas problēma. Dotā pandēmija ir saistīta ar globālisma un konservatīvisma piekritēju idejisko konfrontāciju, vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu, ASV planetārās kundzības māniju, Ķīnas varenības pieaugumu, Rietumu civilizācijas norietu postcivilizācijā, sociālo tehnoloģiju resursu izsmeltību. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisku darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas, cilvēci kontrolēt no viena vadības centra. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

   Pandēmijas izgaismotās politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās tendences un modernie procesi var tikt skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas misija. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Pandēmija demogrāfiskās pārejas kontekstā tiks apskatīta, balstoties uz autora definētām konceptuālajām tēzēm. Tās ir sekojošās.

  1. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem (ASV) vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem (Krievija) nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi (Ķīna) un kuras strādīgo un saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite.

   2. Pandēmijā “Covid-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, kā arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām. Pandēmijas laikā šokējoša ir cilvēku atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā.

   3. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi analītiķi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas turpināsies tas viss, kas aizsākās pirms tikšanās ar slaveno vīrusu. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, uzvedības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskos aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt pretošanās jauna tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas tika ievietotas pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija.

   4. Dzīve uz planētas stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas, kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-11 miljardi.

   5. “Covid-19” pandēmija ir “vadāmā pandēmija” – cilvēces vēsturē unikāls notikums.

   Piekto  tēzi nepieciešams komentēt. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā izgāja no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot sociāli atraktīvu jaunu tēmu vai sākot vairākas sociāli atraktīvas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā sociāli tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā vīrusa izraisītā pandēmija.

   Demogrāfisko pāreju šī raksta autors izprot atbilstoši demogrāfiskās pārejas izcilā pētnieka prof. Sergeja Kapicas (1928-2012) unikālajai teorijai, kas ir izklāstīta viņa grāmatās un rakstos speciālajā periodikā, bet galvenais – reāli apstiprinās cilvēces dzīvē. Vispirms atkārtosim S.Kapicas saskatīto demogrāfiskās pārejas būtību un galvenās iezīmes.*

   Demogrāfiskā pāreja ir tāda parādība, kad pēc intensīvas dzimstības iestājas periods, kad dzimstība tiek ierobežota un iedzīvotāju kontingentā iestājas stabilizācija. Pret demogrāfisko pāreju nākas izturēties kā pret revolūciju – radikālu pavērsienu dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā. Tātad nākas izturēties kā pret kaut ko neordināru. Demogrāfiskā pāreja nav parasta ikdienišķa parādība. Taču joprojām demogrāfi to neņem vērā un pievēršas atsevišķu valstu iedzīvotāju dinamikai atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tā rezultātā domogrāfiskā problemātika netiek skatīta planetārā mērogā. Taču planētas iedzīvotāji ir jāskata kā vienots objekts - vienota pašorganizācijas sistēma. Cilvēce jau no tās paša sākuma ir jāuzlūko kā globāla sistēma. Zīmīgi, ka pandēmija “Covid-19” apstiprina tik tikko minēto prasību.

   Prof. Kapica pielietoja matemātisko modelēšanu, sinerģētikas un nelīnijiskās mehānikas atziņas.  Viņa aprēķini liecina, ka XXI gs. vidū Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 10-11 miljardus un tādā līmenī stabilizēsies. “Baltās” rases iedzīvotāju skaits jau XXI gs. sākumā ir stabilizējies 1 miljarda apjomā, kas perspektīvā būs viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tāda demogrāfiskā aina nekādā gadījumā nav atkarīga no resursu izsmeltības un ekoloģijas, bet ir atkarīga no cilvēces iekšējās dinamikas – prāta un apziņas dinamikas.

   Demogrāfiskās pārejas laikā ievērojami samazinās “baltās” rases dzimstība. Tā ir viena no galvenajām demogrāfiskās pārejas iezīmēm. Otra galvenā iezīme ir dzimstības straujš kāpums citās rasēs, bet īpaši melnajā (negroīdu) rasē. Trešā galvenā iezīme ir planētas iedzīvotāju milzīgais pieaugums ļoti īsā laikā.

   Prof. Kapicas darbos ir lasāmi zināmi ieskati par demogrāfiskās pārejas sekām. Saprotams, viņa ieskatus neietekmēja pandēmija “Covid-19”. Par demogrāfiskās pārejas sekām viņš raksta sekojošo.

   “Baltās” rases nespēju veikt savu galveno funkciju (bērnu dzemdēšanu) uzkurina tradicionālo ideoloģisko uzskatu sabrukums, liberālā vērtību sistēma un tas, ka izglītības iegūšana prasa arvien lielāku laiku. “Baltā” rase izmirst. Tajā liels procents ir gados veci cilvēki. Turpretī mazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā straujo dzimstību, krasi pieaug jauniešu skaits un tāpēc jaunatne uz planētas kļūst vēsturiski virzošais spēks. Tā tas ir visās rasēs, izņemot eiropeīdu rasi. No tā, kādā virzienā tiks novirzīts jaunatnes spēks, ir atkarīga cilvēces nākotne.

   Dzimstības krasais pieaugums ir veicinājis vēsturiski neredzēta apjoma migrāciju. Migrācija (no laukiem uz pilsētām, vienas valsts robežās, starpvalstu un starpkontinentālā) ir aptvērusi visu planētu, izraisot daudzās zemēs destabilizāciju un nelegālo migrantu invāziju. Lielpilsētu nomalēs ir izveidojušies anklāvi, kurus varas iestādes nespēj kontrolēt.

   Prof. Kapica īpaši izceļ demogrāfiskās pārejas ideoloģiskās sekas. Viņš saskata ideoloģijas krīzi. To veicina materiālās nevienlīdzības pieaugums gan augsti attīstītās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs. Demogrāfiskās pārejas rezultātā sabrūk sakarības starp dažādiem vēsturiskā laika periodiem, cilvēki pārtrauc interesēties par pagātnes mantojumu, prāts kļūst bezprātīgs, iestājas haoss un politiskās bezjēdzības. Piemērā profesors Kapica min ANO autoritātes mazināšanos, starptautisko tiesību neievērošanu, postmodernisma filosofijas un mākslas izpausmes.

   Demogrāfiskās pārejas laikā negaidīti un strauji atsedzas cilvēku prāta un moderno informācijas tehnoloģiju savstarpējā neatbilstība. Cilvēku prāts nespēj operatīvi apgūt jaunās informācijas tehnoloģijas (“prāts atpaliek no dzelžiem”). Tas no vienas puses. No otras puses informācijas tehnoloģijas bīstami degradē jaunatni, iznīcinot garīgumu, intelektuālās spējas, pārvēršot par cilvēkiem-robotiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas politiskā vara sāk ļaunprātīgi izmantot totālai cilvēku kontrolei. Dažādu “gudru” ierīču pārņemtie un apmātie indivīdi nespēj un arī nevēlas pretoties savas dzīves digitālajai pakļautībai.

   Ideoloģija kā morālo vērtību un normu sistēma parasti atsijājas un kļūst tradīcija ilgā laika periodā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ātri, un dzīve mainās ļoti strauji. Iepriekšējās vērtības un normas pārstāj efektīvi funkcionēt, bet jaunas vērtības un normas nav izstrādātas. Tas izraisa sabiedrības apziņas un sabiedrības vadības sabrukumu, varas eroziju un varas bezatbildību, pieņemas spēkā organizētā noziedzība un korupcija. Dzīves nesakārtotība, darba trūkums, idejiskais tukšums veicina alkoholismu, narkomāniju, pašnāvības.

   Pandēmijas “Covid-19” izpratnei ļoti svarīga ir prof. Kapicas pieeja cilvēka evolūcijai. Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir unikāls notikums cilvēces vēsturē, kad ļoti īsā laikā (90 gados) kardināli izmainās cilvēku skaits uz planētas un cilvēku dzīves režīms. Agrāk jaunas pārmaiņas ieviesās pakāpeniski ilgā laikā, un arī cilvēku skaits pieauga mērenā tempā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ārkārtīgā apjomā, ārkārtīgā ātrumā un ārkārtīgi nepierastos formātos. Prof. Kapicas pārliecībā galvenais iemesls ir cilvēks – cilvēka apziņa un cilvēka prāts. Kādreiz cilvēks bija “Homo Habilis” (protošais cilvēks). Viņš prata izgatavot darba instrumentus, lietoja uguni un iemācījās runāt – apmainīties ar informāciju. Cilvēka vēsturiskajā virzībā vienmēr ietilpa informācijas apmaiņa. Nav pareizi tikai mūsdienu laikmetu dēvēt par informācijas laikmetu. Informācijas apmaiņa cilvēka gaitās bija vienmēr.

   Cilvēka pastāvēšanas vēsturē sastopamajā sociālajā organizācijā (respektīvi, socializācijas procesā) vienmēr centrālā vieta ir bijusi prāta attīstīšanai. Nav atbildes uz jautājumu “Kāpēc radās cilvēka prāts?”. Tas ir viens no dabas lielākajiem noslēpumiem. Aizvadītajos 100 000 gados cilvēks bioloģiski ir maz izmainījies. Prāta attīstībā nav notikušas dziļākas pārmaiņas. Taču mūsdienās demogrāfiskās pārejas ietekmē ir pienācis laiks, kad cilvēka prāta esamībā ir sasniegta galējā robeža. Tāpēc demogrāfiskā pāreja spiež cilvēku izmainīt savas attīstības formas, jo līdzšinējās formas neder jaunākajos demogrāfiskajos apstākļos. Runa ir par tādām formām kā morāle, reliģija, zinātne, māksla, ekonomika, valstiskums, militārisms. Runa ir par “programmas nodrošināšanu” cilvēka dzīvei. Demogrāfiskās pārejas apjoms un temps neļauj realizēt optimālu “programmas nodrošināšanu”. Nav idejas, jo izmaiņas ir straujākas nekā nepieciešamais laiks ideju ģenēzei politikā, ekonomikā, filosofijā, socioloģijā u.c.

   Prof. Kapica neizsakās par iracionālisma sērgu demogrāfiskās pārejas sakarā. Proti, viņš nelieto jēdzienu “iracionālisms”, bet lieto jēdzienus “haoss”, “sabrukums” un saskata galējo robežu cilvēka prāta esamībā.

   Pandēmijas “Covid-19” analīze nevar iztikt bez iracionālisma jēdziena. Pandēmijas dienās uzkurinātā panika, histērija, nepamatotā karantīna, statistikas meli, pašizolācija, attālinātā darbošanās, cilvēka tiesību un valsts konstitūcijas ignorēšana, veselo cilvēku mobilitātes ierobežošana, dažādu digitālo ierīču pielietošana cilvēku izsekošanā, totālas vakcionēšanas-čipizēšanas draudi nav adekvāti cilvēka prāta normālam stāvoklim. Tas ir psihiskais stāvoklis, kura klasificēšanā nav iespējams iztikt bez jēdziena “iracionālisms”.

   Prof. Kapicas darbos ir atrodams iracionālisma rašanās izskaidrojums. Tas ir saistīts ar cilvēka prāta spēju galējas robežas sasniegšanu. Prof. Kapica atsaucas uz molekulārās bioloģijas atziņām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka evolūcijas sākumā izšķiroša nozīme bija gēna “HAR1F” mutācijai. Mutācijas rezultātā cilvēka embrionā 5.-9. nedēļā izauga smadzenes. Tas bija negaidīts notikums cilvēka genomā. Tas spēja izraisīt dziļas izmaiņas cilvēka apziņā – kultūras pašattīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Cilvēka prāts sāka regulēt dzimstību.

   Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēka prāta ievirzi, kad tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormālu dzimstību. Depresīvas, ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Nav grūti izskaidrot pandēmijas “Covid-19” iespējamību un “spožos panākumus” cilvēces apmuļķošanā. Dotā pandēmija liecina par cilvēka apziņas un cilvēka prāta galējas robežas sasniegšanu. XX un XXI gadsimta mijā (2000.g.) demogrāfiskā pāreja sasniedza kulmināciju. Tolaik bija vislielākā dzimstība. “Baltā” rase bija zaudējusi jebkādas izredzes labdabīgi izmainīt savu bēdīgo demogrāfisko stāvokli un tāpēc “dzīves baudīšanas” ideoloģija pārklāja pilsētu inteliģenci, kurā iracionālisms visvairāk pulsē politiķu elitē, akadēmiskajās aprindās, medijos. Bezcerības apziņa un tās stimulētā iracionālā rīcība (piem., terorisma akti Eiropā) sāka dominēt zemēs ar milzīgu dzimstību.  

*Skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/2018/01/patiesiba-par-demografisko-pareju.html

Evolūcijas evaņģēlija pulsācija

   Kultūras epohāla evolūcija kā visaptveroša jaunu laikmetu iezīmējoša pārveidošanās nevar iztikt bez personīgā evanģēlija. Tā dažkārt dēvē (nekonkurējot ar Bībeles terminoloģiju) kādas teorijas, mācības vai doktrīnas pamatprincipus. Kultūras epohālai evolūcijai ir stingri noteikti pamatprincipi (evaņģēlijs), un mēs tiekamies ar šo pamatprincipu loģisku pulsāciju. Pandēmija stimulēja šai pulsācijai pievērst īpašu uzmanību.

   Globālo sociālo problēmu analītikā ir formulēta jauna pieeja. Modernās tendences un modernie procesi tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā pirmais ir demogrāfiskais princips. Kultūras epohālas evolūcijas dzinējspēks ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Kā zināms, kopš 1960. gada uz planētas ir demogrāfiskā pāreja. Patiesībā ir demogrāfiskais bums. Ārprātīga ir demogrāfiskā dinamika. Mūsu ēras 1.gadsimtā uz planētas dzīvoja 200 miljoni cilvēku, 1825.gadā – 1 miljards, 1925.gadā – 2 miljardi. 1960.gadā Zemes iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, bet 2020.gadā Zemes iedzīvotāju skaits jau ir 7,8 miljardi. Mūsu gadsimta vidū, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja, planētas iedzīvotāju skaits būs 9-10 miljardi. Cilvēces pirmais miljards tika sasniegts vairāku tūkstošu gadu laikā, otrais miljards – 100 gadu laikā, trešais miljards – 40 gadu laikā, ceturtais miljards – 15 gadu laikā, piektais miljards – 10 gadu laikā. Pieauguma temps ir fantastisks. Loģiski, ka jaunais demogrāfiskais stāvoklis izraisa visaptverošu pārveidošanos (transformāciju) cilvēces mērogā.

   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā ļoti svarīgs ir tehnoloģijas un mentalitātes sinhronijas princips jeb bumeranga princips. Cilvēki izdomā jaunas tehnoloģijas (kultūras jaunas formas), un tās nekavējoties sāk izmainīt cilvēku mentalitāti. Lieki ir atgādināt par jauno digitālo informācijas tehnoloģiju vitālo ietekmi uz šodienas cilvēku mentalitāti. Šodienas sociumā procentuāli (no trijām paaudzēm divās paaudzēs) dominē jauno digitālo informācijas tehnoloģiju fani. Viņi nespēj dzīvot bez datora, smartfona, interneta un tā sociālajiem tīkliem. Viņi pat ir ar mieru izjust zināmu garīgo un fizisko diskomfortu, lai saglabātu iespēju palikt iemīļotajā digitālajā vidē.*

   Cilvēces demogrāfiskā virzība ir atkarīga no kosmoloģiskās ietekmes. Tā ir hipotēze un cilvēka prātam nepieejama (transcendentāla) sfēra. Taču hipotēze nav Saules ietekme uz cilvēkiem. Par Saules ietekmi ir teicami zināms jau sen. Pandēmijas sakarā tiek pievērsta uzmanība Saules aktivitātes jauna 12 gadu cikla sākumam 2020.gada naktī no 24. janvāra uz 25.janvāri. Jau 2020.gada pirmajās dienās pieauga globālā nestabilitāte. Dega Austrālija, sabruka naftas cenas, sabruka nacionālo valūtu kursi pret dolāru, noslēdzās “Breksita” epopeja, aktivizējās kara darbība islama zemēs, varēja sākties ASV un Irānas karš, Krievijas un Turcijas karš. Un, protams, cilvēci sāka apdraudēt tāds forsmažors ka pandēmija. Saules aktivitātes 12 gadu cikls ietilpst 60 gadus ilgā ciklā. Tas sākās 1984.gada februārī un noslēgsies 2044.gadā. Katrā 60 gadu ciklā ir bijis t.s. lielais karš, pirms kura parasti bija dziļa sociāli ekonomiskā krīze. 60 gadu ciklā ir iespējama biocenozes globāla krīze (ekoloģiskā, klimatiskā, epidemioloģiskā). Tā var nodarīt ne mazāku postu kā I Pasaules karš vai II Pasaules karš.

   Negaidīta nav pandēmijas salīdzināšana ar melno nāvi – mēri. Tāda salīdzināšana ir vēsturiski pazīstama filosofiskajās un mākslinieciski literārajās aprindās. Respektīvi, vēsturiski tradicionāla ir izturēšanās pret mēri kā sociāli psiholoģisko profilaksi. Mēris ir metafizisks simbols cilvēku grēcībai un sodam par grēkiem. Ja cilvēku morāles pārkāpumi ir sasnieguši maksimālu pakāpi, tad cilvēkiem tiek uzsūtīts mēris. Cilvēku dzīvības vērtība tiek konfrontēta ar nāvi. Arī tagad pandēmija kā mēra analogs kļūst morāli psiholoģisks fenomens, bet nevis bioloģisks fenomens.

   Pandēmijas salīdzināšana ar mēri nav negaidīta. Pret to nav vajadzīgs iebilst. Tomēr tāds salīdzinājums izraisa jautājumus par tā piemērotību mūsdienās un īpaši “baltas” rases morāli tikumiskā līmeņa kontekstā, kad katru dienu tiekamies ar “dzīrēm mēra laikā”.

   Jautājumi ir šādi. Vai cilvēkos ir saglabājusies tieksme domāt par dzīves jēgu? Vai ir pietiekamā mērā saglabājusies cilvēku spēja saprast, ka dzīves vērtība visskaudrāk atklājas, tiekoties ar nāvi? Vai cilvēki saprot, ka patērēšanas mānija un dzīves baudīšanas mānija ir viņus novedusi strupceļā? Vai cilvēki saprot, ka no šī strupceļa viņi paši vairs nav spējīgi izkļūt un ir vajadzīgs kāds spēks, kas viņiem nāk palīgā atgriezties cilvēciski cienīgā dzīvē?

   Par tādu spēku tiek runāts. Tāds spēks eksistē un nav konspiroloģisks izdomājums. Pasaulē ir cilvēki ar rafinētu tieksmi pārvaldīt cilvēci un būt Zemes valdniekiem. Tie ir fantastiski bagāti cilvēki. Viņi savā rafinētajā darbībā iesaista ļoti gudrus ne visai bagātus cilvēkus, kuriem tāpat piemīt ambicioza tieksme būt Zemes ideoloģiskajiem valdniekiem. Šis spēks ir labi organizēts ar vairāk vai mazāk slepenu organizatorisko struktūru. Tajā ietilpst dažādi slēgti klubi, komisijas, fondi, masonu ložu pārstāvji. Šajā spēkā dominē Eirāzijas aristokrāti un ASV senu bagātu dinastiju atvases. Globālo sociālo problēmu analītikā šo spēku dēvē dažādi. Pašlaik vispopulārākie apzīmējumi ir “naudas saimnieki” un “pasaules valdība”. Šajā tekstā turpmāk lietošu apzīmējumu “Spēks”.

   Finansiāli Spēks ir visvarens. Spēks ir visvarens masu komunikācijā. Spēkam pieder pasaules mediji, kuriem tas var dot jebkuru ideoloģisko uzdevumu cilvēces sabiedriskās domas veidošanā. Spēks ir visvarens politikā, jo tas ir radījis uzticamu aģentūru pasaules politiskajā elitē. Spēks var ietekmēt gandrīz jebkuras valsts valdību. Spēks var pasūtīt izpētes tēmas zinātnei. Spēka totālā pakļautībā ir sociālās zinātnes akadēmiskajās iestādēs. Spēks perfekti izmanto kapitālisma attīstības specifiku. Kapitālismā nauda ir zaudējusi tradicionālo lomu. Nauda vairs nav vara. Tagad kapitālismā vara ir informācijas sociālajām tehnoloģijām – sociālajai inženierijai. Ar interneta sociālo tīklu palīdzību var vadīt un kontrolēt sociuma visus slāņus. Spēks var noorganizēt epidēmiju. Ar politiskās aģentūras un mediju palīdzību Spēks var epidēmiju pasludināt par pandēmiju arī tad, ja nevienā zemē attiecīgās slimības izplatība neatbilst epidēmijas oficiālajiem kritērijiem. Tā tas notika ar vīrusa Corin-19 izraisītās slimības nepamatoto pasludināšanu par epidēmiju/pandēmiju. Tās scenārijs “Rokfellera fonda” uzdevumā jau tika modelēts 2010.gadā.**

   Taču Spēks ir bezspēcīgs tajā jomā, kuru nosaka kosmoloģiskā ietekme un tajā skaitā Saules aktivitāte. Tā, piemēram, Spēks nevar savas intereses realizēt demogrāfijā, kā arī tās izraisītajos procesos. Spēks jau no aizvadītā gadsimta 60 gadiem izvirzīja relatīvi slepenu mērķi nepieļaut dzimstības kāpumu un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Tam tika ziedotas milzīgas summas. Humānistiski īpatnus hiperslepenus pasūtījumus saņēma dabas zinātnes, medicīna. Tomēr rezultātu nebija. Planētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, sasniedzot kulmināciju 2000.gadā un turpinot mazliet mērenāk palielināties XXI gadsimtā. Spēks ir pilnīgi bezspēcīgs saskarē ar demogrāfiskās pārejas vissliktāko izpausmi – “baltās” rases novecošanu un izmiršanu. Spēks nevar panākt dzimstības pieaugumu eiropeīdu kontingentā. Spēks nevar pārtraukt “dzīres mēra laikā”, kam nemitīgi nododas “baltās” rases pilsētu inteliģence, morāli kapitulējot sava letālā likteņa priekšā.

   Demogrāfiskās antropoloģiskās sekas nepakļaujas Spēka gribai. Un tas ir ļoti būtiski. Tas ir ļoti būtiski arī tagad pandēmijas periodā. Spēkam pandēmija kalpo, lai likvidētu demogrāfiskās pārejas sekas planētas iedzīvotājos un pirmām kārtām “baltajā” rasē. Tā aizvadītajos 50 gados ir sastrādājusi briesmu darbus. Sasniegta ir pagrimuma maksimālā robeža. Vajadzīgi melnās nāves pakalpojumi, un tos var aizstāt pandēmija.

   Priekšplānā ir jēdzieni “disproporcija” un “disbalansētība”. Šie jēdzieni tiek attiecināti uz tagadnes kapitālisma ekonomiku. Tajā dzīvi posta praktiski neatmaksājamie dažāda veida kolosālie parādi; reālā ražošana ir izdzīvota no daudzām valstīm ar pasaules varenāko valsti ASV priekšgalā; pasaules ekonomikā ir uzkundzējusies jaunburžuāzijas nelimitēti alkātīga un egoistiska “finansu internacionāle” ar afēristiski un noziedzīgi uzpūstajiem virtuālajiem burbuļiem finansu tirgū, preču tirgū, nekustāmo īpašumu tirgū; valsts valdnieku vietā visu komandē transnacionālo korporāciju topmenedžeri; politisko suverenitāti ir saglabājušas tikai dažas valstis; pilsētu inteliģence ņirgājas par garīgumu, izsmej morāli tikumiskās vērtības; masveidā cilvēkos ir zudusi permanentās brīvības nepieciešamība – brīvība domāt, radīt, izvēlēties, atbalstīt u.tml.

   Visbiežāk Spēkam pārmet pandēmijas izmantošanu pasaules valdības*** un globālas koncentrācijas nometnes izveidošanai, kā arī pasaules ekonomikas uzurpācijai. Spēks Corin-19 pasludinās par likvidētu nevis tad, kad par likvidāciju liecinās slimo statistika, bet tad, kad visi tirgi būs novesti līdz kraham un “naudas saimnieki” varēs visu nopirkt par vienu dolāru, kļūstot pasaules ekonomikas vienīgie īpašnieki.

   Agrāk vai vēlāk atklāsies pārmetumu pamatotība vai nepamatotība. Bet pašlaik atkal nākas uzdot vairākus jautājumus. Varbūt Spēks rīkojas pareizi? Varbūt ļaužu masas ir ne tikai pelnījušas, bet pat vēlas turpmāk dzīvot koncentrācijas nometnē pasaules valdības uzraudzībā? Varbūt ir nepieciešams ekonomiku vadīt administratīvi voluntārā formā, jo tikai tā var atbrīvoties no disproporcijas un disbalansētības? Varbūt ir attaisnojama Spēka rīcība, ar pandēmiju cilvēkos izraisot paniskas bailes un Spēkam tādējādi iegūstot tiesības neierobežoti valdīt? Pēc 2001.gada 11. septembra sabiedrība piekrita elektroniskajai novērošanai. Baltā nama definētais “Patriot Act” pamatīgi ierobežoja cilvēku tiesības, un cilvēki pret to neiebilda. Arī tagad pandēmijas laikā tiek akceptēta stingra kontrole.

   Bet pats galvenais attaisnojums Spēka taktikai un stratēģijai var izrādīties cilvēku antropoloģiski draudīgā transformācija. Demogrāfiskā pāreja ir dziļi izmanījusi cilvēkus. Nespēja pārvarēt fatālo rases izmiršanu ir uzkurinājuši iracionālismu, veselā saprāta trūkumu, jau minētās “dzīres mēra laikā”. Cilvēki ir pelnījuši sodu par materiālās bagātības dievināšanu, izklaides stihiju, ķermeniskajām baudām. Savukārt digitālā vide uz slikto pusi izmaina ne tikai cilvēku psihi, bet arī enerģētiku un fizioloģiju. Obligāti jāņem vērā vārdu “idiotija”, “debilitāte”, “degradācija”, “deģenerācija” aktualitāte.

   Noteikti ir divi komponenti: Spēks un Kopīgais mērķis. Kopīgais mērķis, piem., Trampu, Putinu, Merķeli lika iesaistīties Spēka organizētajā grandiozajā specpasākumā pasaules jaunas kārtības izveidošanā. Viņi saprot specpasākuma neatbilstību veselajam saprātam, bet tomēr Kopīgā mērķa vārdā ir spiesti piebiedroties panikas uzkurināšanai. Taču jaunā kārtība neskars cilvēku psihisko adekvātumu. Cilvēka evolūcijas trajektorija nemainīsies. Nemainīsies tās simbolika.

   Cilvēka evolūcijas simboliskie atribūti ir katram zināmi, kurš ir gājis skolā un atvēris vēstures grāmatas. Tajās ir skaisti krāsaini zīmējumi, kuros redzams puskails “mežonis” ar šķēpu. Tāds zīmējums atspoguļo vēsturiski pirmo cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtu – šķēpu. Pēc tam šķēpu nomaina zobens. Pēc tam nāk cilvēks ar šauteni. Un tās jau ir mūsdienas. Šautene ir mūsdienu cilvēka simboliskais atribūts. Taču cilvēka evolūcija nestāv uz vietas. Aizvadītajos apmēram 30 gados ir notikušas kardinālas izmaiņas. Tagad zīmējumos ir jāatspoguļo cilvēks ar datoru. Bet vispareizāk būtu, ja tiktu atspoguļots cilvēks ar smartfonu.

   Pandēmija kā epohāls notikums būtiski koriģē cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtiku. Pandēmija liek atspoguļot cilvēku bez smadzenēm, cilvēku bez saprāta. Zīmējumā var tikt fiksēts cilvēks, kura smadzenes mētājas uz zemes un kura galvaskausā bālo tukšums. Sabiedrības kāda daļa cer, ka pandēmija pozitīvi izmainīs cilvēkus. Tam ir grūti ticēt. Jau no XIX gadsimta psiholoģija un psihiatrija zina, ka psihiskās slimības principā nevar izārstēt. Tagad sastopamais bezprāts ir psihiskā nelaime. Tā nezudīs pēc pandēmijas. Pandēmijas izsludināšana nav organiski cēlonisks, bet gan ir bezprāta rezultāts. Cilvēki neatgūs saprātu un atkal nerīkosies atbilstoši veselajam saprātam. Naivi cerēt, ka cilvēki atgūs smadzenes un viņu galvaskausā vairs nebālos tukšums.

   Tiekamies ar unikālu situāciju. Ja agrāk kāda kolosāla nelaime patiešām izmainīja cilvēkus un viņi pēc kolosālās nelaimes sāka dzīvot saprātīgāk un morāli atbildīgāk, tad tagad tā nebūs. Pandēmija kā nelaime cilvēkos neatgriezīs veselo saprātu un morālo atbildību. Gluži pretēji. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija kļūs vēl iracionālāka un psihiski neadekvātāka. Cilvēks ir sasniedzis jaunu evolūcijas pakāpi, un tā krasi atšķiras no līdzšinējām evolūcijas pakāpēm. Uz planētas ir evolucionējis postcilvēks. Kultūras epohāla evolūcija ir vēsturisks fakts. Lūkoties uz epohālo evolūciju ar līdzšinējās kultūras cilvēka acīm, visticamākais, ir diezgan bezjēdzīgi. Cilvēkiem nav saprotama postcilvēku valoda un domu gaita.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/hipoteze_par_globalas_paradibas_celoni

** Skat.: Scenarios for the Future of Technology and International Development. The Rockefeller Foundation, Global Business Network. May 2010. 

https://www.nommeraadio.ee/meedia/pdf/RRS/Rockefeller%20Foundation.pdf 

***Skat.: https://www.theguardian.com/politics/2020/mar/26/gordon-brown-calls-for-global-government-to-tackle-coronavirus