Kāpēc tikai divas reizes jeb viltīgā vara

   Satversmes 35. pantā teikts: “Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Savukārt Satversmes 39. pantā teikts: “Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas”.

   Tātad Latvijas Republikā viena un tā pati persona par Valsts prezidentu var tikt ievēlēta pēc kārtas divas reizes (4 gadi + 4 gadi = 8 gadi). Šajā sakarā pieklājas jautāt “Kāpēc tikai divas reizes?”.

   Saprotams, tāds jautājums ir iespējams ne vien Latvijā. Arī Rietumu valstīs ir tāda pati norma. Tā tas, piemēram, ir ASV, Francijā, Vācijā.

   Tik tikko minētais jautājums nav aizliegts. Tomēr publiskajā telpā tas ir ļoti reti sastopams. Nediskutē par to, kāpēc tikai divas reizes. Gluži pretēji! Sabiedriskā doma smaidīgi akceptē doto normu. Sabiedrības apziņā šai normai ir gaiša reputācija. Dotā norma asociējas ar demokrātiju. Ja kāds uzdrošinātos publiski norādīt par dotās normas fundamentālo bezjēdzību un sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā, tad tāds drosminieks tūlīt tiktu represēts farizejiski modīgā politkorektuma vārdā. Šausmas! Kā tā drīkst teikt! Kā drīkst vērsties pret demokrātiju!

   Patiesība nepatiks! Patiesība ir izcili rūgta: dotā norma ir fundamentāla politiskā bezjēdzība! Tā apliecina sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, dotā norma ir Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausme. Dotā norma ir veicinājusi valsts varas stabilitātes zaudēšanu, pašlaik noslīdot līdz suverēna valstiskuma nihilismam.    

   Treškārt, varbūt pareizāk ir klusēt un pret minēto patiesību izturēties kā pret zināmu svētumu: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).

   Dotā norma ir vēsturiski jauna politiskā pieeja. Bez dotās normas eiropeīdi veiksmīgi iztika gadu tūkstošiem ilgi. “Baltā” rase gadu tūkstošiem ilgi cienīja valsts varas stabilitāti un lieliski pārzināja valsts varas stabilitātes tehnoloģiju.

   Dotā norma ir loģisks absurds! Katrs saprātīgs cilvēks to atzīs. Valsts un tās tautas stabilai attīstībai ir vajadzīgs stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.

   Dotā norma, protams, ir pašmērķis ar demagoģisku auru. Tā ir pseidodemokrātijas aura. Demokrātijai nekad nav bijusi laba reputācija. Demokrātiju tradicionāli apsaukā par “vairākuma tirāniju” un “mietpilsoņu diktatūru”. Demokrātiju kritizēja Platons, Aristotelis. Pēc viņiem demokrātiju kritizēja Nikolo Makjavelli, Ž.-Ž. Russo, Šarls de Monteskjē, Tomass Karleils, Žozefs Marī de Mestrs, Osvalds Špenglers, Karls Šmits, Renē Genons, Juliuss Evola, Šarls Nodjē, Martins Heidegers, Frīdrihs Nīče, Jozefs Šumpēters. Krievijā demokrātiju dzēlīgi kritizēja Ļevs Tihomirovs, Konstantīns Pobedonoscevs. Otto fon Bismarks atklāti atzina, ka “pret demokrātiem palīdz tikai zaldāti”.

   Dotā norma neradās no zila gaisa. Kā parasti, vispirms eksistēja objektīvs iemesls un pēc tam uzziedēja subjektīvs iemesls. Objektīvo iemeslu viltīgi novērtēja un savā labā izmantoja savtīgie prāti, tiecoties mūžu mūžos būt pie varas un vairot materiālo labklājību.

   Objektīvais iemesls ir demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaita pieaugums. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces virsdiriģents. Dotās normas rašanos veicināja iedzīvotāju skaita pieaugums un nepieciešamība aprūpēt Homo sapiens miljonus.

   Faktiski citādāks izskaidrojums nevar būt. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces visbūtiskākais demiurgs – radošais elements un kultūras izmaiņu autors. Ja mainās iedzīvotāju skaits, tad mainās cilvēku kultūra (materiālā kultūra + garīgā kultūra). XXI gadsimta ļaudīm to nav īpaši jāpaskaidro. XXI gadsimta ļaudis dzīvo cilvēces vēsturē unikālas demogrāfiskās pārejas (1960-2050) apstākļos. Uz Zemes tik strauji un tik lielā apjomā cilvēku skaits nekad vēl nebija palielinājies. Tāpēc aizvadītajos gadu desmitos tik strauji un tik radikāli izmainījās kultūra, sagādājot galvassāpes divām paaudzēm. Tās nespēj operatīvi adaptēties kultūras kardinālajās novitātēs. Senā pasaule ar niecīgu iedzīvotāju skaitu bez acīmredzamām izmaiņām pulsēja apmēram 3000 gadus. Viduslaiki (500-1500) ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā senajos laikos, bet ar relatīvi stabilu demogrāfisko virzību, ilga apmēram 1000 gadus. Jaunie laiki (1500-1800), kad Eiropā sāka pakāpeniski pieaugt iedzīvotāju skaits, pastāvēja tikai 300 gadus. Kārļa Lielā valdīšanas periodā (VIII gs. nogalē - IX gs. sākumā) Eiropā esot dzīvojuši tikai apmēram 25-30 miljoni cilvēku. 1700.gadā Eiropas iedzīvotāju skaits bija 100 miljoni, 1800.gadā – 160 miljoni, 1900.gadā – 300 miljoni. 2020.gadā Eiropa (līdz Urālu kalniem) lepojas ar 695 miljoniem iedzīvotāju. 

   Vēsturnieki uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju skaits mēreni sāka pieaugt no XVI gadsimta otrās puses, bet no XVII gadsimta sāka pieaugt diezgan strauji. Respektējams apjoms (automātiski pieprasa radikālas izmaiņas kultūrā) tika sasniegts XVIII gadsimtā, bet izaicinoša kulminācija tika sasniegta XIX gadsimtā.

   Ne velti  tik tikko minētajos abos gadsimtos intensīvi progresēja jauna kultūras formācija. XIX gadsimtā jauno kultūras formāciju gudri indivīdi nosauca par kapitālismu. Par kapitālisma saimnieku atzina sociālo slāni vārdā “buržuāzija” (fr. bourgeois – pilsētnieks). Kapitālisma misija bija saimnieciski aprūpēt lielo un ātri pieaugošo iedzīvotāju kopumu. Tādai misijai nederēja feodālisma saimnieciskā kārtība (kultūra). Feodālisms bija piemērots mazam iedzīvotāju skaitam. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, feodālisms pakāpeniski un klusi transformējās kapitālismā, kas ir liela un ļoti liela iedzīvotāju skaita apkalpotājs (“sadzīves kombināts”). Slavenais ekonomists un sociālais filosofs Frīdrihs Hajeks pamatoti rakstīja par kapitālisma ekonomikas dabisko rašanos. Kapitālismam nācās izstrādāt novatorisku ekonomisko, politisko un ideoloģisko stratēģiju ar tai adekvātu realizācijas tehnoloģiju.

   Kapitālisma konceptuālā bāze kļuva filosofiskās, zinātniskās, politiskās, ideoloģiskās, sociālās domas specifiska strāva (intelektuālā kustība). To Rietumu civilizācijas vēsturē dēvē par Apgaismību. Runa ir par īpašu Apgaismības laikmetu. Tas sākās XVII gadsimta beigās, pilnbriedumu sasniedza XVIII gadsimtā, un tā idejiskais mantojums nav zaudējis ietekmi līdz mūsdienām. Tā, piemēram, ASV, Francijā, Vācijā un arī Latvijā pašlaik funkcionējošās konstitūcijas lielā mērā ir Apgaismības laikmeta produkti. Arī buržuāzijas šodienas komfortablā labklājība tika kapitāli iecementēta Apgaismības laikmetā.

   Pirms konspektīvi fiksējam Apgaismības laikmeta idejiskās bagātības nepieciešams norādīt par vienu nelabu tendenci. Tā nepolitkorekti skan šādi: jo lielāks kļūst planētas iedzīvotāju skaits, jo lielāka, intensīvāka, nekaunīgāka, ciniskāka, rafinētāka, specifiskāka, instrumentāli efektīvāka kļūst planētas iedzīvotāju ideoloģiskā apdullināšana, mānīšana, manipulatīvā izmantošana, psihotropiskā ietekmēšana, nonākot līdz 2020.gada planetārajam ūnikumam – visas 7, 8 miljardu grandiozās cilvēces “koviddebilizācijai”, “kovididiotijai”, “psihopandēmijai”.

   Lieta ir tā, ka nelabās tendences terminoloģiskais balsts lielā mērā joprojām ir Apgaismības laikmetā izstrādāto konceptu leksiskie apzīmējumi. Tā, piemēram, Apgaismības laikmetā radās labi pazīstamā cilvēktiesību retorika. Arī tagad tiek iestāstīts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi ar tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību. 1998.gadā Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Bet kas Latvijā pozitīvi izmainījās cilvēktiesību jomā? Vai latvieši ieguva stingru juridisko atbalstu, palīdzību, morāli psiholoģisko uzticību cilvēktiesībām? Jeb tā bija vienīgi sabiedrības kārtējā muļķošana, maskējoties ar it kā humānu nostāju?

   Apgaismības laikmetā radās lepnā sabiedriskā līguma teorija – tautu apmānīšanas instruments. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki ilgi dzīvoja pirmatnējā brīvībā. Taču pienāca laiks dibināt valsti. Cilvēki noslēdza līgumu ar valsti. Viņi valstij atdeva daļu no savas brīvības, kompensācijā saņemot no valsts taisnīgu tiesu un tiesību ievērošanu, policejisko un militāro aizsardzību, privātīpašuma aizsardzību. Arī latvieši XX gadsimta sākumā ir noslēguši lepno sabiedrisko līgumu un savu likteni uzticējuši valstij. Bet vai no tā latviešiem ir liels labums? Vai tas attur latviešus meklēt labākus dzīves apstākļus citās zemēs? Vai latvieši un valsts ir konsolidēts lielums? Vai reāli eksistē valsts un tautas saliedētība, vienotība, kopības apziņa?

   Apgaismības laikmetā piedzima kategorija “tauta” un smalkā doktrīna par tautas suverenitāti. Respektīvi, valstī dzīvojošā tauta ir vienīgā likumīgā visaugstākās varas nesēja. Satversmē tas atspoguļojas 2.pantā “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

   Tiesa, XX gadsimta otrajā pusē minētajai smalkajai doktrīnai pa kājām sāka maisīties kategorija “nācija”. Tā apzīmē valsts pilsoņu polietnisko raibumu. Migrācijas un koloniālisma likvidēšanas rezultātā Eiropas daudzas valstis sāka apdzīvot dažādas tautas. Tāpēc polietniskā raibuma apzīmēšanai tika ieteikta kategorija “nācija” kā politisks risinājums. Arī Latvijas Republikā vienmēr  ir bijusi nācija. Satversmes 2. pantā vārdi “Latvijas tauta” ir uzlūkojams kā sinonīms vārdiem “Latvijas nācija”. Neeksistē etniskā vienība “Latvijas tauta”. Eksistē etniskā vienība “latviešu tauta”.

   Apgaismības laikmetā savas gaitas sāka tādas eiropiešu politiskajā diskursā populāras mantras kā “brīva prese”, “neatkarīgs tirgus”, “tirgus caurskatāmība”, “neatkarīga tiesa”, “tiesiska valsts”, “politiskā brīvība”, “liberālisms”. Ja nepieciešams demagoģiski nomaskēt kādu valsts valdošā slāņa mahināciju, tad tradicionāli atsaucās uz kādu no nosauktajām mantrām. Latvijas sabiedrībai tas ir labi pazīstams.

   Apgaismības korifeju politiskajos uzskatos bija sastopams konkrēts viedoklis par valsts prezidentu. Valsts prezidenta institūts tika pakļauts principam par varas amatpersonu regulāru maiņu vēlēšanu ceļā. Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk viņam doto varu sākot ļauni izmantot. Tāpēc ir nepieciešams regulāri mainīt varas pārstāvjus. Tas attiecas arī uz valsts prezidentu.

   Tā, piemēram, Apgaismības korifeju politiskie uzskati tika precīzi izmantoti ASV konstitūcijā. Tā tika ratificēta 1788.gada 21.jūnijā un tiek atzīta par pirmo konstitūciju mūsdienu izpratnē.

   ASV konstitūcijā norma par valsts prezidenta ievēlēšanas ierobežošanu ar diviem termiņiem ir no 1951.gada 27.februāra (konstitūcijas 22. labojumā). Pirms tam tāda norma konstitūcijā nebija. Taču tā eksistēja dzīves praksē. Neviens prezidents Baltajā namā nebija ilgāk par diviem termiņiem. Franklins Delano Rūzvelts ir vienīgais ASV prezidents, kurš ievēlēts uz vairāk nekā diviem termiņiem. Viņš šajā amatā bija četrus termiņus (1933—1945). Tas izskaidrojams ar ārkārtējiem saimnieciskajiem un politiskajiem apstākļiem. Valstī vajadzēja stabilu varu un valstī nebija tādi apstākļi, lai pievērstos politiskajai cīņai, kas reāli vienmēr ir valsts prezidenta vēlēšanas. Rūzvelta prezidentūras laikā bija pasaules ekonomiskā krīze (t.s. lielā depresija) un II Pasaules karš.

   Bet tagad par sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Apgaismības laikmeta gudrības varas organizēšanā un tajā skaitā prezidenta varas organizēšanā ir izdevīgas vienīgi buržuāzijai. Tāpēc buržuāzija līdz mūsdienām ir nosargājusi sev izdevīgo Apgaismības mantojumu. Tautai ir vajadzīgi stabili valdnieki. Tauta nemīl politiskās varas svārstības, nepatstāvīgumu, nenoturību. Latviešu tauta šajā ziņā nav izņēmums un vienmēr ir vēlējusies Rīgas pilī redzēt “stingru roku”. Turpretī buržuāzijas ideāls ir oligarhiskā vara (ekonomiskā vara + politiskā vara). Pie tam buržuāzija nekad nav iekšēji konsolidēts sociālais slānis. Buržuāzija principā nevar nodrošināt stabilu varu. Buržuāzija tradicionāli sastāv no atsevišķiem savstarpēji naidīgiem oligarhiskajiem klaniem. Oligarhisko klanu savstarpējā cīņa veicina varas maiņu un tajā skaitā valsts prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Latvijā arī ir vairāki oligarhiskie “astoņkāji”, kuriem nav vajadzīga “stingra roka” un stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs, kā jau rakstīju, no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.