Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

   Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv jau daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču tās vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība.

   Tā nav politiskā ideoloģija. Pareizāk šo ideoloģiju dēvēt par antropoloģisko ideoloģiju, jo tā attiecas uz cilvēka būtību un cilvēka esamības nosacījumiem. Tiesa, šo antropoloģisko ideoloģiju var iekļaut politiskajā ideoloģijā, konceptuāli formulējot politisko attieksmi pret cilvēku. Jaunajos laikos tā tas notiek. Visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacījās no pašapmānīgajiem uzskatiem.

   Saruna par doto pašapmāna ideoloģiju ir ļoti aktuāla. Arī Latvijā tāda saruna ir ļoti aktuāla. Pašapmāna ideoloģija būtiski atsaucas uz latviešu tautas attīstību un slāpē daudzu cilvēku pašrealizācijas iespējas. Turklāt dotā pašapmāna ideoloģija ir asimilējoši piemērota Latvijas titulnācijas mentalitātei. Arī pašlaik latviešu tautas politisko seju nosaka indivīdi, kuri savtīgi izmanto pašapmāna ideoloģiju par cilvēku. Dotā pašapmāna ideoloģija lieliski kalpo vidusmēra latvietim. Prātīgie cilvēki, kuri izlasīs šo tekstu līdz beigām, to sapratīs bez īpaša paskaidrojuma.  

   Sarunas aktualitātei ir trīs svarīgi iemesli. Pirmkārt, pašlaik notiek sen nepiedzīvotas dziļas izmaiņas cilvēka garīgajā un materiālajā pasaulē. Otrkārt, rodas pilnīgi jauna dzīves normu un vērtību sistēma. Tā atbaida daudzus cilvēkus un drīzāk ir piemērota kaut kādam jaunam antropoloģiskajam tipam (postcilvēkam). Treškārt, akūta ir nepieciešamība saglabāt cilvēka cilvēcisko identitāti. Lai saglabātu cilvēka cilvēcisko identitāti, nākas atmaskot pašapmāna ideoloģiju un izskaidrot tās kaitīgumu.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas centrā ir dabiskās vienlīdzības koncepts. Proti, uzskats par visu cilvēku vienlīdzību. Netiek ņemts vērā, ka dabā nav vienlīdzības.

   Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlīdzības propaganda. Tā uzskata domājoši cilvēki. Viņi brīdina par šausmīgajiem maldiem cilvēku neapdomīgajā vienādošanā. Tas ir maldīgums, kas ir izraisījis kolosālu nelaimi īpaši tad, ja dabiskās vienlīdzības koncepts tiek manipulatīvi izmantots izglītībā, saimnieciskajā darbībā, administratīvajā sfērā, ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “Mēs visi esam cilvēki! Mēs visi esam vienlīdzīgi!” ir nodarījuši milzīgu postu.

   Pašapmāna ideoloģijas uzvaras gājienā noteikti liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvēseļu vienlīdzību Dieva priekšā. Rietumu civilizācijas pagātnē dabiskās vienlīdzības konceptu ir propagandējuši tādi filosofi kā Loks, Jūms, Russo. Koncepts atspoguļojas ASV Neatkarības deklarācijā, franču 1789.gada cilvēktiesību deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācībā, mūsdienu liberālās demokrātijas teorētiskajos risinājumos.

   Antīkajā civilizācijā dabiskās vienlīdzības koncepts neeksistēja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Ļaudis jau no seniem laikiem saskatīja katra cilvēka savdabību – ķermeniskās un smadzeņu darbības individuālās atšķirības. Dabiskās vienlīdzības propagandai savā laikā daudz netieši palīdzēja zinātnes nespēja stingri pamatot katra cilvēka unikālo būtību. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvēka ūnikumu. Zinātnes viedoklim nepretojas Rietumu aristokrātija, buržuāzija, intelektuāļi. Taču vienalga sabiedrības masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldīgais uzskats.

   Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir kļuvis populārs kults. Konceptu pārspīlēti uzskata par galveno cilvēku savstarpējās attiecībās. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumos.

   Vienlīdzības kults lielu ļaunumu nodara garīgās un morālās nabadzības apstākļos. Neattīstītā sociumā vienlīdzības kults kļūst ārdošs spēks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencēm un parādībām. Dabiskās vienlīdzības koncepts ir ļoti izdevīgs tiem patmīlīgi ambiciozajiem un garīgi seklajiem cilvēkiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderību kultūras bagātināšanā.

   Pašlaik nākas novērot īpatnu ainu: jo attīstītāka kultūra, jo skaļāka ir dabiskās vienlīdzības demagoģija. Tā tas visjaunākajā laikā ir Rietumeiropā un ASV plaši izplatītajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvēktiesību, homoseksuālisma aizstāvības demagoģijā. Attīstītākās valstis dabiskās vienlīdzības demagoģiju plaši izmanto migrācijas politikā.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā vēl ietilpst iedzimtības nihilisms. Iedzimtības loma cilvēku evolūcijā netiek godīgi atzīta un tiek slēpta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšķirošo lomu cilvēka pastāvēšanā. Taču patiesībā iedzimtība, piemēram, atsaucas uz katra cilvēka intelektuālo vērtību – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādība nosaka cilvēku individuālo dažādību.

   Neapšaubāmi, cilvēku individuālās atšķirības nenosaka tikai iedzimtība. Nosaka arī vide, plašāk – kultūra. Iedzimtības un vides komplicētā un ļoti daudzpusīgā mijiedarbība ir individuālo atšķirību avots. Iedzimtība nodrošina bioloģisko esamību. Vide nodrošina garīgo esamību un iespējas piemēroties kultūras nosacījumiem. Iedzimtība iemiesojas gēnos, kas tiek mantoti apaugļošanās laikā. Ja ir gēnu ķīmiskā nesabalansētība vai gēnu nepilnība, tad jaunajam organismam var būt fiziskās anomālijas vai psihiskās patoloģijas. Iedzimtība pieļauj ļoti plašu uzvedības spektru, balstoties uz bioķīmisko, fizioloģisko, psiholoģisko reakciju summu.

   Iedzimtības galējais rezultāts ir atkarīgs no vides. Starp iedzimtību un vides ietekmi pastāv organiska saistība. Taču noteikt šīs saistības proporcionālo apjomu ir ļoti ļoti grūti. Iespējami visdažādākie varianti. Visjaunākā laika zinātnē ir manāmi atslābusi velme noteikt, kurš faktors cilvēkā atspoguļojas vairāk vai mazāk – iedzimtības faktors jeb vides faktors. Bioģenētiskās teorijas priekšroku dod iedzimtībai. Turpretī kultūrvēsturiskās teorijas priekšroku dot videi; proti, kultūrai. Sastopamas arī divfaktoru teorijas par iedzimtības un vides konverģenci – pakāpenisku tuvināšanos.

   Rietumu civilizācijā musinātais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam diemžēl ir fatāls vēriens. Civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

   Ideoloģiskā spekulācija ir censties tautu attīstības līkločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišņu daudzumu, Saules aktivitāti un citiem transcendentāliem un kosmoloģiskiem faktoriem. Tautu attīstībā ļoti daudz nosaka iedzimtība – iedzimtības rezultātā iegūtā cilvēku kvalitāte. Katras tautas attīstība, respektīvi, tautas kultūras attīstība, ir attiecīgās tautas enerģijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerģija, kas ir ietverta tautas bioloģiskajā potenciālā. Šī potenciāla kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības.

   Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas atsevišķs vektors ir saistīts ar dabisko izlasi. Dabiskā izlase cilvēcē eksistēja gadu tūkstošiem. Izdzīvoja tikai spēcīgākie indivīdi. Eksistencei vienmēr ir bijis nepieciešams fiziskais spēks, garīgā un fiziskā enerģija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. Turpretī fiziskais vājums, garīgais stulbums, prāta aprobežotība, dzīves apātiskums draudēja ar nāvi.

   Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

   Platons, Aristotelis labi zināja par bioloģiskās selekcijas lomu cilvēku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecībā par cilvēku kvalitāti ir jārūpējas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. Č.Darvins izdeva slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. Č.Darvina teorijas objekts ir dabiskā izlase dzīvnieku pasaulē. Viņa radinieks Frensis Galtons apmēram tajā pašā laikā izdomāja eigēniku – teoriju par cilvēku dabisko izlasi un cilvēku kvalitātes nodrošināšanas līdzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtība un iespējas uzlabot iedzimtību. Viņš sapņoja eigēniku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rūpējoties par tautas kvalitāti.

   Rietumu civilizācijas elite eigēniku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišķās zemēs līdz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigēnikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidū eigēnika sāka asociēties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandējoši iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigēnika” ieguva negatīvu auru. To veicināja arī pašapmāna ideoloģija, kas Rietumu civilizācijā īpaši dedzīgi uzplauka pēc II Pasaules kara. Dabiskās vienlīdzības konceptam un iedzimtības nihilismam eigēnika nepatīkami traucē.

   Eigēnikas ignorēšanai ir drausmīgas sekas. Tās, protams, tāpat kā pati eigēnika tiek noklusētas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrība sevī rada modernus barbarus, mežoņus, deklasētus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrības vērtīgāko daļu. Speciālajā literatūrā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvēku (underman, untermensch) neatbilstību sabiedrības morālajam un intelektuālajam līmenim. Tādos tipos viņu mazvērtības apziņa instinktīvi izraisa naidu pret citiem un vēlēšanos atriebties, kā arī aktivizējas centieni pazemināt kultūras normas un standartus (sveiciens “6.oktobra paaudzei”).

   Eigēnikas trūkums ir iemesls sociālajām revolūcijām, kas vienmēr ir zemākās kvalitātes indivīdu kolektīva sacelšanās pret sociuma pilnvērtīgāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemēs, kur notika t.s. proletariāta revolūcijas ar to drausmīgajiem elementiem “sarkano teroru”, “proletariāta diktatūru”.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā ir sastopams cilvēka vienpusīgs portrets. Tas, kas par cilvēka dabu bija intuitīvi zināms sen, tika zinātniski apstiprināts psiholoģijas un psihiatrijas pētniecisko panākumu rezultātā jau XIX gs. beigās. Runa ir par cilvēka ģenētiski determinētajiem instinktiem. Cilvēks ir dzīvniecisko atavismu nesējs. Katrā cilvēkā ir kaut kas atavistiski dzīvniecisks. To, piemēram, pierāda psihoanalīze. Par cilvēku “zvēru” ir rakstījuši filosofi, rakstnieki. Noklusējot cilvēka dabas potenciālās sliktās izpausmes, tiek nodarīts liels ļaunums, izraisot cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas kroplus skaidrojumus un neobjektīvu vērtējumu tajos gadījumos, kad cilvēka slikto izdarību izcelsmi nākas pareizi izprast, lai pareizi reaģētu.