Kultūras analītiskās ģeneralizācijas mistika

     Mūsu analītiskā darbība ir pamatīgi ierobežota. Darbības laikā varam pievērsties tikai problēmu, jautājumu, ideju ierobežotam skaitam. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert visu kultūru - visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas, produktus, objektus utt.

   Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert daudz vai „visu”.

   Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma klātbūtni; proti, to, ka secinājumus par parādībām ieteicams izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot tikai atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski to nespējam realizēt.    

   Kultūra vienmēr paliks analītiskās refleksijas sāpju bērns. Ja arī pašlaik zinātnes korporācijā ir panākta vienošanās par kultūras konkrētu definīciju un sastopama vienprātība atbildē uz jautājumu „Kas ir kultūra?”, tad tomēr arī nākotnē nekad nebeigsies kultūras analītiskās ģeneralizācijas centieni. Proti, velme aptvert visu kultūru vienā analītiskās izziņas konstrukcijā. Savukārt tie indivīdi, kuri apzinās kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību un tāpēc atsakās tai pievērsties, vēl ilgi turpinās „drupināt” kultūru, izvirzot jaunas koncepcijas un jaunus teorētiskos modeļus par kultūras atsevišķiem elementiem, segmentiem, artefaktiem u.tml. Kultūras atsevišķu objektu, parādību, tendenču jēgas noskaidrošana turpmāk nemazināsies. Tam tā ir jābūt, jo tas ir vienīgais ceļš, kā tuvoties mērķim izprast kultūru.

   Droši var uzskatīt sekojošo: kultūras analītiskās ģeneralizācijas maksima ir konstatējums, ka kultūru nav iespējams analītiski ģeneralizēt, vispārinot holisma garā. Kultūru kā vienotu veselumu visā tā daudzveidībā nav iespējams analītiski aptvert. To var izdarīt tikai intuitīvi. Balstoties uz intelektuālo intuīciju, mūsu nojauta atzīst kultūras vienoto veselumu. Mēs saprotam, ka par kultūru loģiski sakārtotu slēdzienu vietā ir iespējama vienīgi intelektuālā apjausma. Kultūras vienotais veselums ir iespējams tikai neapzinātā pieredzē – intuīcijā.

   Kultūras analītiskās ģeneralizācijas mistiku nosaka kultūras morfoloģija – kultūras izpausmes bezgalība. Šo bezgalību nav iespējams analītiski aptvert vienā noteiktā izziņas konstrukcijā. Kultūras izpausmes bezgalība rodas tāpēc, ka kultūras daudziem izpausmes veidiem (artefaktiem) ir simboliskā jēga. Kultūras izpausmes veidu simboliskums kultūru pārvērš bezgalīgā lielumā. Simboliskums nepazīst robežas. Simboliskums nav limitējams. No simboliskajiem artefaktiem sastāvošā kultūra kļūst bezgalīga.

   Interesanta (amizanta) ir zinātnes pieeja kultūras jēdzienam. Zinātne pati ir nosacījusi neiespējamību kultūru analītiski ģeneralizēt. Pašlaik zinātnē sastopamā vienprātība par kultūru faktiski ir kolektīvs lēmums samierināties ar kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību. To nosaka kultūras definīcija. Šo definīciju atbalsta cilvēki, kuri vairs nevēlas saglabāt ap kultūras jēdzienu romantiski gaisīgu un ne reti pat šarlatāniski eksotisku atmosfēru. Katrā ziņā šiem cilvēkiem vairs nav pieņemams primitīvais dalījums materiālajā kultūrā un garīgajā kultūrā.

   Zinātnē tagad par kultūru sauc vēsturiski mainīgu un dinamisku cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas programmu sistēmu, kas nodrošina cilvēku eksistenci un sabiedrības pastāvēšanu.

   Kultūra ir sistēma. Sistēmas programmas reāli ir cilvēku zināšanas, iemaņas, prasmes, normas, ideāli, idejas, paraugi, hipotēzes, ticējumi, teorijas, mērķi, vērtības, gatavi izstrādājumi, realizēti projekti un viss pārējais, kas ir eksistenciāli nepieciešams un atbilst cilvēku prāta, gara un dvēseles vajadzībām. Programmas nodrošina cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Programmās ietilpst cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā laika gaitā uzkrātā pieredze. Programmas glabā atsevišķu indivīdu pieredzi un kolektīvi aprobēto sociālo pieredzi, kā arī to translē cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas vajadzībām nākotnē. Programmas ir spējīgas ģenerēt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas jaunus risinājumus.

   Piemēram, kultūrā ietilpst izgatavotais galds, kā arī tas viss, kas saistīts ar galda izgatavošanu un lietošanu – materiāls, instrumenti, tehnika, tehnoloģijas, plāns, estētiskais noformējums, galda izgatavošanas vēsturiskā pieredze, galda funkcijas, galdu varianti utt.

   Kultūra elementāri nodrošina cilvēku eksistenci, kā arī izglīto un audzina cilvēkus, ietekmē viņu garīgumu, mentalitāti, gaumi, uzskatus. Diskutabls ir jautājums, kādā mērā kultūra ietekmē cilvēkus.

   Uz cilvēkiem atsaucas ģenētiskais faktors un kultūras faktors. Tiek diskutēts par procentuālajām attiecībām. Vieni uzskata, ka attiecības ir 50% + 50%. Citi uzskata, ka dominē ģenētiskais faktors. Tie, kuri apgalvo, ka cilvēki ir sociālās būtnes, atzīst tikai kultūras faktoru.

   Saskaņā ar minēto definīciju, kultūrā ietilpst tas viss, ko materiāli un garīgi radījuši cilvēki savai dzīvei uz Zemes. Tādējādi kultūras izziņā atkrīt jautājums, ko nākas iekļaut kultūrā un ko nenākas iekļaut kultūrā. Kultūrā nākas iekļaut visu, kas ir saistīts ar cilvēku esamību. Ārpus kultūras atrodas tikai cilvēku dzīves vide – daba. Taču ne visa daba tās pirmatnējībā. Cilvēki savām vajadzībām pārveido dabu. Cilvēki eksistenciāli pārtiek no dabas produktiem. Produktu ieguves paņēmieni arī ietilpst kultūrā, un paņēmieni nemitīgi tiek pilnveidoti.

   Kultūra ir cilvēku radītā dzīves vide. Cilvēku dzīve norit divās vidēs – dabas vidē un kultūras vidē. Tas viss, kas atrodas starp cilvēkiem un dabu, ietilpst kultūrā. Kultūra ir cilvēku eksistences obligāta nepieciešamība tāpat kā obligāta eksistences nepieciešamība ir gaiss un pārtika.

   Zinātnē visjaunākajā periodā ir sastopama nekorekta tēze, ka kultūra sākas tikai tad, kad ir vismaz divi cilvēki, jo viens cilvēks nerada kultūru. Tēzes autori pret kultūru izturas kā pret sociālo fenomenu. Kultūra sākas tad, kad cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija tiek adresēta sociumam – pārējiem cilvēkiem. Tādējādi viens cilvēks uz neapdzīvotas salas nerada kultūru, jo nav kam to adresēt.

   Tēze netieši ir pareiza tikai tajā ziņā, ka kultūra ir atkarīga no cilvēku skaita. Demogrāfiskais faktors uz kultūru atsaucas ļoti būtiski. Cilvēku dzīves attīstību diktē iedzīvotāju skaita attīstība. Tas izpaužas cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas formu specializācijā, diferenciācijā, padziļināšanās procesā, ko mudina pieaugošais cilvēku skaits un nepieciešamība eksistenciāli nodrošināt arvien lielāku un lielāku iedzīvotāju apjomu. Darba dalīšana un darba specializācija, par ko izsakās sociologi un ekonomisti, ir sekas demogrāfiskajām izmaiņām. T.s. masu kultūra XX gs. radās tikai tāpēc, ka XIX gs. ievērojami palielinājās eiropeīdu skaits. Demogrāfiskais stāvoklis lika izmainīt ražošanas apjomu, komunikācijas formas utt. Masu komunikācijas līdzekļi ir izmaiņu rezultāts. Savukārt vēsturiski visjaunākajā demogrāfiskajā pārejā 1960.-2050.g. eiropeīdu dzimstības samazināšanās un citu rasu pārstāvju masveida migrācija uz eiropeīdu dzīves telpu izraisa destruktīvas izpausmes kultūrā. Eiropeīdu kultūra kopš XX gs.70. gadiem radikāli izmainās, progresējot regresivitātei visos kultūras segmentos.