Postmodernisma evolūcija

   Postmodernisms tāpat kā jebkurš īstenības fenomens pakāpeniski mainās. Postmodernisma pastāvēšanā ir konstatējams samērā straujš pārmaiņu process. Saskaņā ar daudzu Rietumu zinātnieku novērojumu postmodernisms radikāli sāka izmainīties pēc 2000.gada. Pārmaiņas ir tik grandiozas, ka Rietumu zinātniskajās aprindās pat atsacījās lietot jēdzienu “postmodernisms” un pret postmodernismu sāka izturēties kā pret pagātnes parādību, kura vairs nav pelnījusi nekādu uzmanību. Tagad esot jāpievēršas tam, kas ir radies postmodernisma vietā. Izveidojās dīvaina situācija. Rietumu zinātnieki, kuri 80.gados dedzīgi rakstīja par postmodenismu, 90.gados demonstratīvi pārtrauca izteikties par postmodernismu.*

   Šī teksta mērķis ir izskaidrot postmodernisma rašanās un postmodernisma evolūcijas iemeslus, kā arī koncentrētā formā raksturot postmodernismu un tā izmaiņas. Tas tiek darīts konceptuāli pilnīgi savādāk nekā to dara postmodernisma izpētes klasiķi Rietumos. Tāpēc vispirms nepieciešams raksturot konceptuālo izejas bāzi. Tā ir sekojošā.

   1) Cilvēku un sabiedrības dzīvē visu nosaka iedzīvotāju skaits - demogrāfiskais determinisms. No iedzīvotāju skaita ir atkarīga gan atsevišķu indivīdu, gan sociālo kolektīvu eksistenciālā esamība un kultūra.

   2) Cilvēces demogrāfisko virzību, visticamākais, nosaka kosmiskās enerģijas spēki. No cilvēku zināšanu viedokļa tie ir transcendentāli spēki, kas spējīgi uz Zemes izraisīt demogrāfiskās pārejas. XIX gs. demogrāfiskajā pārejā ievērojami pieauga “baltās” rases dzimstība. Tā rezultātā ievērojami palielinājās eiropiešu skaits un ievērojami izmainījās eiropiešu kultūra. Radās masu sabiedrība un masu kultūra, strauji izzūdot robežai starp elitāro kultūru un masu kultūru. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir nelabvēlīga “balto” cilvēku rasei - izraisa novecošanu un izmiršanu. Toties ievērojami palielinās “krāsaino” rasu dzimstība.

   3) Demogrāfiskais stāvoklis un demogrāfiskās izmaiņas substancionāli atsaucas uz cilvēku mentalitāti – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai raksturīgo domāšanas veidu, pasaules uztveri, emocionālo ievirzi, intelektuālām tendencēm, attieksmi pret morāli tikumiskajām normām un vērtībām, politikas un ekonomikas ideāliem. Labi ir zināms, ka cilvēka psiholoģiskās izjūtas un garīgo komfortu dziļi ietekmē tas, vai viņš dzīvo ģimenē kopā ar bērniem, vecākiem, vecvecākiem un radu, draugu, darba kolēģu vidē jeb viņš ir spiests dzīvot vienatnē un vientulībā kopā ar kaķi vai suni, ja uzdrošināmies netaktiski ironizēt par tādiem apstākļiem. Tāpat ir labi zināms, ka uz mentalitāti atsaucas tas, vai attiecīgajai tautai nav dzimstības problēmas jeb attiecīgā tauta izmirst un noveco, ko tagad pārdzīvo eiropeīdu visas tautas.

   4) Mentalitāte nosaka kultūru. Ja izmainās demogrāfiskie apstākļi, tad izmainās mentalitāte un izmainās kultūra.

   5) Ņemot vērā demogrāfiskās pārejas izraisīto “baltās” rases novecošanu un izmiršanu, eiropeīdu sociumā no XX gs. 70.gadiem valda bojāejas mentalitāte. Tā iracionālā, aloģiskā un pat perversā veidā atsaucas uz kultūru, apliecinot strauju degradāciju un deģenerāciju. Kultūrā dominē dzīves baudīšanas kults, maksimāli izmantojot tagadnes izklaides žanrus bez intereses par pagātni un nākotni.

   Postmodernisms ir Rietumu civilizācijas norieta/bojāejas izpausme un šī melnā procesa substancionāls atribūts. Ja nebūtu tik slikta trajektorija demogrāfiskajā pārejā, tad Rietumu civilizācijā turpinātos viss pa vecam, saglabājot kultūras nepārtrauktību ar iepriekšējiem gadsimtiem. Taču demogrāfiskā pāreja diktē destruktīvi specifiskus noteikumus, un XX gs. beigās Rietumu civilizācijā radās jauns cilvēku tips**, jauns mentalitātes tips un jauns kultūras tips.

   Vārdi “postmodernists” un “postmodernisms” XXI gadsimtā ir negatīvi apzīmējumi. Ar tiem nesaudzīgi apsaukā odiozas un perversas izdarības autoru un viņa produkciju. Dotos negatīvos apzīmējumus Rietumu civilizācijā nelieto visi cilvēki. Lieto tikai tie cilvēki, kuriem nav pieņemamas odiozas un perversas izdarības, kuras liecina par Rietumu civilizācijas norietu un pagrimumu norieta laikā.

   Sastopams viedoklis, ka postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā stihija un narcistiskā stihija. Par postmodernisma narcistisko stihiju asprātīgi ironizēja Umberto Eko. Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis sava veida slavējošs epitets. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti. Rietumos daži zinātnieki postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā” aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.

   Postmodernisms Rietumu civilizācijā radās XX gadsimta 70.gados. Postmodernismu speciālajā literatūrā dažkārt dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku. No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras jomā. Tā, piemēram,  postmodernisma klasikā ietilpst Čarlza Dženksa (C. Jencks, 1939) Londonā 1977.g. izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda”.

   Rietumu civilizācijā postmodernisma filosofijas korifeji galvenokārt ir no Eiropas, visvairāk – no Francijas ebreju izcelsmes intelektuāļiem, diezgan ātri kļūstot par plaši pieprasītiem modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs. Filosofijā dominē Francijas intelektuāļi Fuko, Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida, Kristeva, Liotars. Viņi ieviesa jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu iesaukā - French theory, normālu cilvēku iesaukā – šizoīdo diskursu). Jēdziens „postmodernisms” par filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra darba „Postmodernisma situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Postmodernisms filosofijā fiksē norieta sabiedrības mentālo specifiku. Postmodernisma filosofija balstās uz poststrukturālismu, strukturālo psihoanalīzi, neomarksismu, fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku, dialoga filosofiju un citām modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā. Filosofi postmodernismu dēvē par filosofēšanas tipu, kāds ir sastopams kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai no klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot kā postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju.

   Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos (mākslīgi !?)  ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru. ASV literārā postmodernisma etaloni ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas. Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem.

   Tēlotājas mākslā postmodernisma lielākās vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New Age. Tiem ir savi klasiķi. Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu konceptuālisma teorētiķis un praktiķis Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais Endijs Vorhols,  krievu Maskavas konceptuālisma zvaigznes Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs, Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins.

   Postmodernisma raksturojums vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet visjaunākā perioda portrets, aptverot aizvadītos četrdesmit un vairāk gadus. Postmodernisma portrets ir interpretācija, kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi. Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm. Diemžēl tā ir civilizācijas norieta diagnoze, civilizācijas norieta tendences un noslieksmes. Postmodernismā dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un cilvēcisko spēju neierobežotību. Skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā pastāvošajām kultūras normām. Tiesa, ne pret visām normām.

   Tā, piemēram, postmodernismā īpatni (nepieņemami) tiek traktēts cilvēks. Postmodernisma traktējumā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo sociālo normu, ja tā nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām velmēm. Prasību ievērot kolektīvās sociālās normas cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju un apspiestību. Par cilvēka apspiedēju kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais patiesības jēdziens. Postmodernismā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma. Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību, sinerģētisku nestabilitāti. Postmodernismā sevišķi aktuāla kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo, kultūras, dzimuma. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai - plurālismam. Postmodernismā nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav gudrības un patiesības avots, un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu. Patiesība ir vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts vārdnīcā. Pie tam svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme. Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu. Estētikā postmodernisms tiecas neklasiski traktēt klasiskās tradīcijas un iedibina plurālistisku estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma estētika ir antisistēmiska, adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas skaistumu, disharmoniskumu, neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek aizstāts ar pārsteidzošo, traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā mākslinieciskā poza un vērtēšanas maniere. Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužas postmodernisma iecienītajās instalācijās. Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojas autora personība; instalācijā nav autora personības aura. Instalācijā neatspoguļojas autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību. Postmodernismā mākslinieciskā tēla vietu ieņem simulakrs. Simulakra autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars. Simulakrs ir pseidoveidojums, kas aizvieto  īstenību. Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie tam neesošas īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas nepārstāv nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem. Postmodernisma māksla nerada pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu, apjukumu, šoku, bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.

   Rietumos postmodernisma teorētiskās izpētes klasiķi ir Perrijs Andersons (Perry Anderson, 1938) un Frederiks Džeimsons (Frederic Jameson, 1934). Viņu darbi par postmodernismu joprojām ir aktuāli. Abi autori ir t.s. kreisie intelektuāļi. F.Džeimsonu dēvē “Marxist political theorist”, bet P.Andersonu uzskata par “Western Marxism” pārstāvi. Tas ir saprotams. Rietumos postmodernismu kritiski analizēt uzdrošināsies tikai kreisi noskaņotā inteliģence, kurai nav pieņemama postmodernisma antihumānā un destruktīvā būtība. Labēji noskaņotā Rietumu inteliģence ir postmodernisma radītāja, atbalstītāja, pilnveidotāja utt. Abi minētie autori postmodernismu iztirzā no marksistiskajām pozīcijām. Respektīvi, viņu ieskatā postmodernisma rašanos nosaka sociāli ekonomiskie faktori, un postmodernisms ir kapitālisma krīzes izpausme. Abu autoru marksistiskā konceptuālā izejas bāze nav viņiem traucējusi oriģināli un objektīvi izvērtēt postmodernisma iezīmes. Cita lieta ir jautājums, vai tāda konceptuālā izejas bāze sniedz iespēju pilnvērtīgi novērtēt postmodernisma rašanos un postmodernisma transformācijas iemeslus.

   Pēc 2000.gada, visticamākais, tiekamies ar postmodernisma turpinājumu, bet nevis jauna kultūras tipa rašanos. Visticamākais, padziļinās (proti, pasliktinās) postmodernisma antihumānās un destruktīvās izpausmes. Mentalitātes degradācijas un deģenerācijas progresu veicina demogrāfiskā bezcerība – “baltās” rases fatālais liktenis. Civilizācijas, rases, kultūras norieta un pagrimuma izpratne arvien dziļāk sagrauž cilvēku apziņu, cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Tiek sasniegta garīgā pakāpe, kurai vispiemērotākais apzīmējums ir “debilitāte”. Veselā saprāta trūkums un nevajadzība ir kļuvusi norma. Masu kultūras fundamentālismu neviens vairs necenšas koriģēt, apturēt. Tas sekmē postmodernistisko simulakru saglabāšanos un izvēršanos vēl iracionālākā un antiestētiskākā izteiksmē. Intelektuālie risinājumi kļūst banāli, sekli. Tā, piemēram, Rietumu analītiķi izsakās par ekoloģisko, ekonomisko, finansu krīzi, bet ne vārda nemin par demogrāfisko krīzi. Rietumu globālo sociālo problēmu analītikā demogrāfiskās pārejas un tās seku iztirzājums neeksistē.

   Postmodernisma nāves sludināšana ir kļuvusi modīga tēma un intelektuālās ambīcijas pierādījums. To var droši apgalvot. Attieksme pret postmodernisma evolūciju pati par sevi ir kļuvusi postmodernistiska bezjēdzība un nekādā ziņā neliecina par kulturoloģiskās, socioloģiskās, filosofiskās domas uzplaukumu. Drīzāk liecina par veģetēšanu postmodernisma gūstā. Tas uzskatāmi atspoguļojas tieksmē izdomāt vārdu šodienas stāvoklim. Rietumu speciālajā literatūrā sastopams pārgudrs diskurss par altermodernismu, metamodernismu, postpostmodernismu, kosmomodernismu, renovalismu, hipermūsdienīgo laikmetu, perfomatismu un citiem jēdzieniem, lai terminoloģiski fiksētu stāvokli pēc postmodernisma nāves. Tajā pašā laikā netiek nosaukta neviena būtiska postpostmodernisma īpašība. Nav saprotams ar ko postpostmodernisms kardināli atšķiras no postmodernisma. Tiek uzsvērta jaunas valodas nepieciešamība šodienas laikmeta atspoguļošanā. Tiek runāts par juteklības jaunu tipu. Tādas atziņas nevar pārliecināt par izpratnes objektivitāti. Ikvienā, vecā vai jaunā, fenomenā visu nosaka satura konstruktivitāte un funkcionālais adekvātums, bet nevis attiecīgā fenomena “baudītāju” sensibilitāte. Visdrīzāk tas, kas tiek dēvēts par juteklības jaunu tipu, ir debilitātes zaigošana šodienas cilvēku/postcilvēku esamībā.

*Par postmodernisma evolūciju un par zinātniskās attieksmes izmaiņām pret postmodernismu skat.: http://metamodernizm.ru/emergence-of-metamodernism/ ;  http://metamodernizm.ru/preface-from-authors/ ; http://metamodernizm.ru/notes-on-metamodernism/  
**Skat.: 

http://norietaenciklopedija.blogspot.com/2019/12/neoliberalista-mentalitate.html